Eva Mārtuža "Pētera zvērests"

image Klusi un mierīgi bez pretošanās un skandāliem nomira muskuļainie tēviņi ar kvadrātveida žokļiem un maigajām sirdīm, skarbie privātdetektīvi ar mūžīgo cigareti mutes kaktiņā, superspiegi ar pistolēm katrā kabatā un citi uz agresīvu darbošanos tendēti tipi. Viņu vietā nākuši bibliotekāri, arhivāri, programmētāji, vēsturnieki, mūziķi, literatūrvēsturnieki, dakteri un tamlīdzīgi miermīlīgi ļauži, kuriem visi muskuļi smadzenēs. Lasāmgabalu paveids, ko dažkārt dēvē par trilleri, ir mainījies – nu jau kādu gadsimta ceturksni, izveidojot atzaru ko varētu nokrustīt par vēsturiski intelektuālo trilleri. Meklējam augstajos plauktos – pirmais pa rokai patrāpās Fuko svārsts, grābjam zemajos – tur, protams, pretī Da Vinči kods, pa vidam – teiksim, Jana Pīrsa viscaur pamatīgi būvētie romāni, bet vispār patlaban šāda lasāmviela tiek štancēta bez apstājas (vienīgi žēl, ka latviskojumos tikpat kā neparādās labākie žanra paraugi). Ar Evas Mārtužas romānu Pētera zvērests šis atzars izniris arī mūsu pusē. Apmēram trešdaļu romāna lasīju nudien ar interesei. Gluži vai pārsteidzošs likās Pēteris I, kuru Aleksandrs Grīns savulaik vieglu roku pataisīja par galīgu deģenerātu un alkašu – un tāds viņš arī iemājoja latviešu prozā. Turpretī Mārtuža Pēteri I izrāvusi no klišeju tvērieniem un rāda kā valdītāju, kam nekas cilvēcisks nav svešs. Gliks gan pārtapināts par tādu kā kartona figūriņu, kas nemitīgi tiecas nostāties cēlās pozās un runā vienvienīgas pozai atbilstošas deklarācijas.

Turpināt lasīt