Sprieduma lasīšana

Pieņemsim, jūs, lasītāj, esiet kaut kādā mērā saistīts ar rakstniecību vai vismaz gatavojaties krist šajā grēkā. Tad nu esiet ļoti piesardzīgs, citādi šīs izklaides var dārgi maksāt (dārgi – šī jēdziena tiešajā nozīmē, naudas izteiksmē). Proti, nekad un nekādā gadījumā nemēģiniet rakstīt šādu tekstu: „Vedu ciemiņu – iepazīstieties.” Un arī ne šādu: „Istabā bez brīdinājuma iedrāžas Valdis. Abi, to ieraugot, viens no otra atraujas. Valdis uz brīdi sastingst, tad nervozi sāk rakāties pa papīriem.” Un, pasargdies, arī ne: „Kā veicas ar darbu?” Jo – ja jūs pieķers nedarbā, tiesa šos teksta fragmentus var uzskatīt par gana stipru pierādījumu, ka jūs esiet pārkāpis autortiesības, un padarīt jūs nabagāku par summu, kas rakstāma ar pieciem cipariem.

Apmēram šāds iespaids rodas, kad izlasa spriedumu Gailītes un Staprāna lietā. Es negribu meklēt, kuram no viņiem šajā padarīšanā ir taisnība. Noprotams, ka katrs no viņiem ir cieši pārliecināts par savu taisnību – un šo pārliecību nemainīs nedz tiesas spriedums, nedz savstarpēji strīdi, nedz žurnālistu urķēšanās, nedz arī šī apcere. Es zināmā mērā saprotu Skaidrīti Gailīti, kura uzskata, ka Raimonds Staprāns ir dramatizējis viņas darbu un, to darīdams, izkropļojis viņas ieceri. Lai arī, loģiski domājot, šis uzskats šķiet visai apšaubāms, emocionālā līmenī tas patiesi ir saprotamas. Tikpat labi saprotu arī Raimondu Staprānu, kurš nekad nav slēpis, ka ir iedvesmojies no Skaidrītes Gailītes darba, dažus tā elementus izmantojis savā lugā – un to arī pateicis lugas pirmpublicējuma priekšvārdā. Īstenībā šī apcerējuma varēja arī nebūt, ja vien es nebūtu lasījis tiesas spriedumu, kas lāgiem pārtop pavisam absurdā tekstā. Runa nav par defektiem, kas pamanāmi ar neapbruņotu aci. Teiksim, spriedumā – oficiālā dokumentā, kurā skartas vairāku cilvēku intereses, – Preses nams nodēvēts par Preses apgādu. Lāgiem tiek lietotas pagalam dīvainas un neloģiskas teikumu konstrukcijas, no kurām kādu jēgas graudu var izlobīt vien cilvēks ar īpaši attīstītu fantāziju. Uzskatāms piemērs: „Aizliegt Raimondam Staprānam Skaidrītes Gailītes darbu izmantošanu, aizliedzot iestudēt jebkurā teātrī Raimonda Staprāna lugu „Postītājs””. No pirmā acu uzmetiena it kā skaidrs: Raimondam Staprānam aizliegts izmantot Skaidrītes Gailītes darbus. Taču, uzmanīgāk ielūkojoties, rodas jautājums – kā gan var kaut ko aizliegt Raimondam Staprānam, aizliedzot pavisam ko citu teātrim? Man līdz šim bija priekšstats, ka, lai nu kam, bet tiesas spriedumam jābūt skaidram, precīzam un nepārprotamam.

Izlasot spriedumu, rodas iespaids, ka juristi, ja viņiem ļautu vaļu, visu literatūras vēsturi varētu pasludināt par autortiesību pārkāpumu vēsturi. Literatūra neattīstās – ja jēdzienu attīstība vispār var attiecināt uz literatūru; neviens teksts nerodas ne no kā tukšā vietā kā pilnīgi jauns un neatkārtojams. Gluži pretēji – jebkurā laikmetā var fiksēt kopēju virzību, paralēles, sakritības, klaju vai slēptu iespaidošanos. Ja Šekspīra, Servantesa vai Gētes laikos pastāvētu autortiesību likumi, ir skaidrs, ka šie rakstītāji ne tikai maksātu elles naudu citiem autoriem vai to mantiniekiem par viņu darbu pārstrādāšanu un izmantošanu, bet droši vien nonāktu aiz restēm, jo tik neganti plaģiatori literatūras vēsturē reti manīti. Atdarināšana vai orientēšanās uz kanonu ir gluži pašsaprotama parādība. Galu galā – klasiskās estētiskas teorijas atdarināšanu uzskata par vienu no radīšanas stūrakmeņiem, nemaz nerunājot par postmodernisma laikmetu, kurā radītie teksti pārpilni ar tiešiem un netiešiem citātiem un alūziju labirintiem. Un – nav manīts, ka iespaidošanos, aizguvumus vai citu tekstu apspēli kaut kur pasaulē klasificētu kā autortiesību pārkāpumu, par ko tiesas kungi no vaininiekiem plēstu bargu naudu. Teiksim, atgadījums ar itālieti Pēru Pia, kura romānā Lolitas dienasgrāmata (tas izdots arī latviski) no Nabokova aizguvusi gan sižetu, gan tēlu sistēmu, gan dažviet arī atsevišķus teksta fragmentus. Nabokova dēls – starp citu, viņš attiecībā uz tēva autortiesību lietām ir reti bargs pedants – gan ar to nebija īsti apmierināts, taču nekādi tiesu darbi nenotika, vien Lolitas dienasgrāmata angliski tagad tiek publicēta ar Nabokova dēla komentāriem. Un, uzsvērsim, tas ir gadījumā, kad runa ir par tekstu, kas tā autorei nes pamatīgu peļņu. Tāpat ar Jana Martela romānu Pī dzīve (arī nesen iznācis latviski), kura autors nemaz neslēpj, ka sižetu aizguvis no brazīlieša Moasira Skliara (Moacyr Scliar) romāna Makss un kaķi. Martels lasījis tā priekšvārdu, un viņam tik ļoti iepaticies stāsts par zēnu, kas peld laivā kopā ar panteru, ka viņš to izmantojis, panteru nomainot ar tīģeri. Aizguvums netraucēja Martelam saņemt Booker godalgu, ar ko Skliars gan negribēja samierināties un sūdzēja viņu tiesā. Tiesāšanās, kā jau varēja gaidīt, beidzās ar pliku neko.

Atgriežoties pie sprieduma lasīšanas, celsim dienas gaismā patiešām šaušalīgu noslēpumu. Raimonds Staprāns savā lugā nav izmantojis tikai Skaidrītes Gailītes darba detaļas vien. Viņš ir ķēries klāt arī citiem tekstiem, tostarp nacionālo partizāņu atmiņu apkopojumam Uz ežiņas galvu liku, kādai Anatolija Gorbunova intervijai, Ingo Pētersona grāmatai Meža vilki. Starp baltiešu cīnītājiem no 1947. – 1950. gadam, Romuald J. Misiunas, Rein Taagepera The Baltic States: Years of Dependence 1940 – 1980, Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos u. c. Būsim konsekventi un darīsim šiem autoriem zināmu, ka, lūk, viņu paustie vārdi neģēlīgā manierē nozagti, sacūkāti, sagrozīti un vispār – plaģiātisma lielmeistaru Raimondu Staprānu jāstiepj uz tiesu un jāizsit no viņa krietna naudiņa. Kas iznāks? Visticamāk, ka šie autori taisnā ceļā pasūtīs sūdzmani ellē ratā, jo jebkuram daudzmaz saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka rakstnieks, sacerot tekstu, kas saistīts ar vēsturi – arī tad, ja vēstures norises kalpo tikai par darbības fonu –, izmanto vēsturnieku pētījumus vai, kas ir vēl labāk, dokumentālus darbus un atmiņu stāstījumus. Turklāt jāņem vērā arī dramaturģijas specifika. Neiedziļinoties teorētiskos smalkumos par atšķirībām starp runāto un rakstīto vārdu, darbības īpatnībām uz skatuves un sižetu piemērotību kantainajai skatuves „kastei”, piebildīšu vien to, ka dramaturģijā citu tekstu izmantošana – vai nu kā dramatizējumi, vai kā atsevišķu elementu aizguvumi – ir stipri vairāk izplatīta parādība kā citos literatūras žanros. Šai gadījumā Raimonds Staprāns gluži vienkārši ir izmantojis atsevišķus sižeta elementus no Skaidrītes Gailītes romāna un citu autoru tekstiem. Vienīgais, par ko es netiku – un joprojām neesmu ticis – skaidrībā, ir tas, kāpēc Raimonds Staprāns, faktiski rakstīdams nevis dramatizējumu, bet pavisam citu tekstu, tomēr lietojis 26 frāzes (skaitlis ņemts no tiesas sprieduma) no romāna …un tad ienāca postītājs. Dažviet gan autors ar tām mēģina raksturot sev droši vien pasvešo padomju „kolorītu” (piemēram, izteiciens harošaja staruška vai „meitenes Melleņu centrālē, saspraudušas puļķīšus, palaikam noklausās mūsu sarunas”) – un tādējādi aizguvumi varētu būt itin saprotami, cituviet tās ir pavisam nebūtiskas. Kad par šiem teikumiem jautāju autoram, viņš stāstīja, ka gluži vienkārši uztvēris Skaidrītes Gailītes tekstu kā jēlmateriālu lugai – līdzīgi kā citus atmiņu stāstījumus, dokumentālus tekstus vai vēsturnieku pētījumus.

Spriedumā teikts: „Lugā izmantots Skaidrītes Gailītes romāna „…un tad ienāca postītājs” teksts no romāna 100. – 192. lapai. Daudzviet lugā izmantots nepārveidots vai maz pārveidots romāna teksts.” Ja cilvēks, nezinādams lietas būtību, lasa šos pāris teikumus, viņam droši vien mati slienas stāvus – šausmas, 92 lappaspuses pārrakstītas vārds vārdā – un vēl tas „daudzviet”, visīstākais plaģiāts. Taču reāli tas izskatās pavisam citādi. Raimonda Staprāna lugā ir 14655 vārdu. Skaidrītes Gailītes romānā – 95000 vārdu. Līdzība atrodama 399 vārdos, turklāt lielākoties lugā izmantoti vairāk vai mazāk pārveidoti teikumi. Tātad – būtībā no Gailītes grāmatas aizgūts tikai aptuveni 0,4% materiāla, kas savukārt lugā veido 2,7%. Viss pārējais – vai nu no citiem avotiem, vai izdomāts. Turklāt spriedumā Postītājs tiek krustīts par dramatizējumu – bez jebkāda pamatojuma, analīzes vai kā tamlīdzīga. Postītājs esot dramatizējums – un viss. Tās ir galīgas aplamības. Ja salīdzina grāmatu un lugu, jau no pirmā acu uzmetiena redzams, ka Staprāns no grāmatas izmantojis tikai vienu no sižeta līnijām. Un ar šiem 0,4 vai 2,7 procentiem, izrādās, pietiek, lai tiesa pasludinātu, ka Raimonds Staprāns pārkāpis Skaidrītes Gailītes autortiesības un uzcirtis „dramatizējumu”, pārrakstījis 92 lappuses, aizliegtu lugas iestudēšanu, piedzītu no Raimonda Staprāna 10000 Ls plus 500 Ls par advokāta pakalpojumiem.

Turklāt galīgi absurdi ir apvainot Staprānu sižeta zādzībā. Pat profānam ir skaidrs, ka Skaidrīte Gailīte savā romānā lietojusi vienu no „gatavajiem” sižetiem, apaudzēdama to ar reāliem faktiem no savām atmiņām. Joka pēc varētu kārtīgi paurķēties socreālisma klasiķu rakstījumos un atrast daudzus šī paša sižeta inversos variantus un apsūdzēt rakstnieci ka viņa to nospērusi, teiksim, Vilim Lācim, Jānim Grantam, Arvīdam Grigulim vai vēl kam, vien izdarīdama mazu korekciju – „ļaunos” un „labos” apmainījusi vietām. Jebkurš atmiņu stāstījums nenovēršami izmanto kādu no jau esošajām sižetiskām klišejām – domāju, ka tas ir tik pašsaprotami, ka nav jēgas izplūst plašos teorētiskos pārspriedumos. Protams, var jau pieņemt, ka tiesnešiem nav ne mazākās saprašanas par elementārām literatūras likumsakarībām, kaut gan tas liekas drusku apšaubāmi – tak jau izglītoti cilvēki, varbūt pat kādu grāmatu ir lasījuši, bet, cik zinu, šādās situācijās mēdz izlīdzēt personas, kuras orientējas attiecīgajā sfērā un kuras mēdz dēvēt par ekspertiem. Nekā – tiesa tik labi pārzina literatūras smalkumus, ka lieliski iztiek bez ekspertiem, vien spriedumā „ņem vērā” Valda Rūmnieka un Māras Zālītes izteikumus presē. Spriedums, kurā kā vērā ņemami argumenti izmantoti pāris avīžraksti, ko žurnālisti saķibinājuši, izmantojot abu rakstnieku telefoniskās atbildes uz jautājumiem, – te komentāri lieki.

Lāgiem tiesas domu gājiens met pavisam pārgalvīgas cilpas. Piemēram, Raimonds Staprāns Jaunajā Gaitā lugas pirmā varianta ievadā,stāstīdams par lugas tapšanu un norādīdams, kādus darbus viņš izmantojis, cita starpā piebilst: „Bija jāpaiet vairākiem gadiem, līdz nejauši uzšķīru Skaidrītes Gailītes likteņstāstu par savu māti padomju okupācijas pēckara posmā. Un atkal atmiņā uzgailējās kādreiz stāstītais. Cik daudz līdzību ar iepriekšējo! Bet bija arī kas vairāk. Gailītes atmiņas saturēja visus ziepju operas elementus: mīlestību, nodevību, krāpšanu, afēru. Kaut arī viss jau dzirdēts – tūkstošām reižu literatūrā apviļāts, taču šoreiz tā bija tīra patiesība un turklāt latviešu vidē. Izvēlējos Gailītes stāstu par pamatu lugas fabulai.”

Ja mēs spriežam loģiski, tad it kā bilde ir skaidra: Raimonds Staprāns godīgi norāda materiālus, kas izmantoti lugā, un apsvērumus, kas viņu pamudinājuši izmantot tieši šos materiālus. Viss kā civilizētā pasaulē pieņemts. Un, ja nu reiz autori nonākuši līdz tiesu darbiem, vai šī rindkopa nebūtu uzskatāma, teiksim, par vainu mīkstinošiem apstākļiem vai ko tamlīdzīgu? Staprāns skaidri un gaiši pasaka – man nav ko slēpt, lugas rakstīšanas procesā izmantoti tādi un tādi teksti. Tak nekā – jurisprudencē laikam ar loģiku un veselo saprātu ir drusku pieticīgi, jo tiesas spriedumā melns uz balta deklarēts, ka ar šiem teikumiem Raimonds Staprāns „pieļāvis Skaidrītes Gailītes darba noniecinājumu”, – un šis grēka darbs iekļauts citu Staprāna nelietīgo izdarību virknē. Cik noprotams, tiesa uzskata, ka Staprāns romānu nodēvējis par ziepju operu, kaut gan patiesībā viņš tikai akcentējis to, ka romānā atrodami ziepju operas radīšanai nepieciešamie elementi, taču tas šeit nepavisam nav svarīgi. Gluži tāpat kā tas, ka jēdziens „ziepju opera” šajā kontekstā faktiski ir neitrāls apzīmējums, kaut gan Skaidrītes Gailītes grāmata patiešām veidota pēc stipri lubenieciskiem principiem. Tā gan jau no sākta gala vispār ir latviešu dokumentālās literatūras sērga – nu nekādi dokumentālā proza nespēj izvairīties no triviālās literatūras klišejām.

Šoreiz no svara ir kas cits. Tiesas spriedumā bezmaz kā vainu pastiprinošu apstākli minēt kritisku autora izteikumu par cita autora tekstu – tas nu par traku! Te atkal komentāri lieki. Vārdu sakot, tāds mutes aizbāšanas precedents, kas stipri vien ož pēc cenzūras. (Klusībā sevī apceru, cik no maniem aptuveni 400 literatūrkritiskajiem apcerējumiem un recenzijām patiešām ir bijuši kritiski noskaņotas, kurus autorus esmu krustījis par grafomāniem, kurus – par lubeņu autoriem – un kas sāksies tad, kad visa šī plejāde sacerēsies stīvēt mani uz tiesu.)

Vēl šis tas iz dīvainās loģikas sfēras. Kā jaut teikts, spriedumā rūpīgi uzskaitītas visas frāzes, kuras lugā aizgūtas no romāna. Bet turpat blakus pieminēts, ka Staprāns atļāvies mainīt romānu, vienu no tā personāžiem – Kazimiru – lugā pārkvalificējot par čekistu. Raksti, ko rakstīdams, tiesa visur saskata nelietīgas izrīcības pazīmes. Ko nu – ja kāds cits pārdrošnieks uzdrošināsies savā darbā čekistu nokrustīt par Kazimiru, arī viņam uzreiz piešūs autortiesību pārkāpumu? (Starp citu, ko lai dara tas latviešu tautības Kazimirs, kurš, kā krietni pasen atpakaļ vēstīja prese, filmējoties pornofilmās? Varbūt viņam mainīt vārdu, lai nesanāk juridiskas ziepes, jo pasaulē drīkst eksistēt viens vienīgs Kazimirs?)

Arī šāda pasāža: „”Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicētājā Raimonda Staprāna vēstulē Skaidrītei Gailītei tās autors raksta: „Parasti mākslas un rakstītā vārda pasaulē iespaidošanos no cita darba uzskata par neviltotāko komplimentu, ko viens mākslinieks otram spēj veltīt”. No minētā Skaidrītei Gailītei adresētā un presē publicētā Raimonda Staprāna teikuma izriet, ka Raimonds Staprāns neatzīst pieļauto autortiesību pārkāpumu un uzskata, ka šāda viņa rīcība Skaidrītei Gailītei būtu jāuztver kā pagodinājums, kompliments. Ar šādu rīcību Raimonds Staprāns pārkāpis Skaidrītes Gailītes kā savas dzimtas likteņgaitu atainotājas un literārā darba autores, ar likumu aizsargātās intereses.” Kādi likumi aizsargā „savas dzimtas likteņgaitu atainotājus”? Cik zinu, tādu nav. Tātad tiesa sagudrojusi neesošus likumus! Tātad spriedums veidots, balstoties uz likumiem, kuru nemaz nav! Un – kā autors, izteikdams presē savu viedokli, var pārkāpt cita autora intereses? Starp citu, arī es uzskatu, ka jebkurš mākslinieks, redzēdams, ka viņa darbs kādu citu inspirējis uz radīšanu, no sirds priecājas, jo ir izdevies radīt kaut ko ievērības cienīgu, kas pamanīts mūslaiku pārsātinātajā kultūras plūsmā. Lāgiem manīdams, ka manas idejas citu autoru tekstos aizklīst tālāk pasaulē, es patiešām izjūtu milzīgu gandarījumu. Tak laikam jau ir īpatnēji ļauži, kam šīs itin cilvēciskās emocijas ir svešas.

Tālāk – mīklainā summa, kas tiek piedzīta no Raimonda Staprāna. Kāpēc tieši 10000 latu? Nevis, piemēram, 5678 vai 11123? Ko šī summa īsti nozīmē? Kas tajā ietverts? Spriedumā teikts: „kompensācija par Skaidrītes Gailītes darba izmantošanu”. Cituviet: „Tiesai, izvērtējot iepriekš minētos apstākļus – Raimonda Staprāna romantiskās drāmas „Postītājs” izplatību, Raimonda Staprāna attieksmi pret pieļauto pārkāpumu, kā arī pašas Skaidrītes Gailītes personību, romānā, „… un tad ienāca postītājs” attēloto notikumu personisko raksturu un to ietekmi uz autores dzimtas likteni, tiesai saskaņā ar Autortiesību likumu 69. panta pirmās daļas 4. punktu, kas nosaka, ka autortiesību un blakustiesību subjekti, viņu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un citi pārstāvji ir tiesīgi prasīt, lai pārkāpējs atlīdzina zaudējumus, arī negūto peļņu, vai arī prasīt, lai pārkāpējs dod kompensāciju pēc tiesas ieskata, tātad ir pamats noteikt kompensāciju Skaidrītei Gailītei Ls 10000,00 apmērā (..).” Ja izurbjas cauri šai jokainajai gramatiskajai konstrukcijai, nekāda skaidrība nerodas. No vienas puses, pieminēti kaut kādi zaudējumi un negūtā peļņa, kas šai gadījumā atkal ir galīgs absurds. Grāmatizdošanas prakse liecina, ka dramatizējums, ekranizējums vai vismaz darba pieminēšana presē tikai veicina tā popularitāti un līdz ar to audzē tirāžu, vēl jo vairāk – skandāls ap kādu tekstu (Skaidrītes Gailītes romāns iznāca otrajā izdevumā). Lai nu kas, bet finansiāli zaudējumi šai gadījumā nav radušies nevienam. No otras puses – mīklainā frāze par „tiesas ieskatu”, kas precīzi sakrīt ar prasījuma summu. Kāpēc tiesa „ieskatīja”, ka Staprāna nodarījums ir 10000 latu vērts un, galu galā, par ko īsti viņa jāmaksā – nu nekādi netop skaidrs.

Viss šis farss varētu tikai uzjautrināt. Ja vien tieslietās nebūtu tāda jēdziena kā precedents. Iznirst biedīga aina – autori utās pa citu autoru tekstiem, meklēdami sakritības un cits citu velk pie tiesas, kas, balstīdamās uz precedentu, veicīgi dāļā spriedumus pa labi un pa kreisi. Bet Kultūrkapitāla naudas piešķīrumu tāmēs tiek ieviesta aile par tiesāšanās izdevumiem un „kompensācijas” maksāšanu.

Un, ja nu mēs tagad uz autortiesību padarīšanu palūkojamies mazliet plašākā skatījumā, tad aina top vēl nejēdzīgāka. Pieņemsim, pasaules gals ir klāt, eņģeļi izbazūnējušies pēc sirds patikas, septiņi zīmogi atdarīti, četri apokaliptiskie jātnieki zemi pārskrējuši, debesis satinusies kā aizvērta grāmata utt., – un sākas pastarā tiesa. Pie autortiesību likumiem tiesas erceņģeļi ķeras pārcilvēciskā nopietnībā – Bernes un citas konvencijas tiek traktētas kā sātana darinājumi, autortiesības attiecināmas uz visiem laikiem un visiem rakstniekiem. Rau, Homērs dzenās Džoisu – kamdēļ šis neģēlīgi nospēris viņam Ulisu, Kristofers Mārlovs apsūdzēs Gēti par Faustu, bet Gēte, kaut vainīgs juzdamies, grābs pie rīkles Marģeri Zariņu, jau laicīgi tēmēdams arī Māras Zālītes, Margarētas autores, virzienā. Pumpurs tiesāsies ar Raini, bet viņam īsti neveiksies, jo priekšplānā jau būs aizspraukušies garbārdaini veči, Vecās derības autori – Jāzepa sakarā. Veču daudz, tomēr darba pietiks visiem – dažs lenks Raini, cits – Tomasu Mannu par to pašu Jāzepu, kaut gan par tiesībām tiesāties cīnīsies arī Gēte – tas maitasgabals ar Doktoru Faustu taču uzcepa klaju plaģiātu. Svētais Marks, svētais Jānis, svētais Matejs, svētais Lūka mīņāsies, pagalam apjukuši, nesaprazdami, no kura gala ķerties klāt rakstnieku armādai, kas izmantojuši viņu radītos tekstus. Rindā pie Raiņa drūzmēsies arī Prospērs Merimē, Hjū Loftings revidēs Māras Zālītes Putnu operu, mierā negulēs Blaumanis – Dzīvajā ūdenī taču saķēzītas viņa visgaišākās idejas, ar vienu aci Blaumanis īdzīgi šķielēs uz Brigaderi Raudupietes dēļ, ar otru – uz Bereli, kurš pagalam nelāgi apgājies ar viņa Velniņiem. Servantess nevarēs vien atkauties no bruņinieku romānu autoriem, visādiem minezingeriem un menestreliem. Marģeris Zariņš, daudzo prasītāju stūrī iedzīts, tomēr uzbruks Laimai Muktupāvelai, jo viņa nospērusi šim ideju par ēdiena recepšu izmantošanu proziskā tekstā. Šekspīrs, izmisīgi bēguļodams no neskaitāmajiem rakstniekiem un hronistiem, kuru darbus viņš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem ekspluatējis, ķersies stērbelēs kolēģiem, kurus uz tekstu radīšanu inspirējis Hamlets. Kam nebūs nekas vērienīgs nozagts, noņemsies ar sīkumiem – teiksim, Sudrabkalns stīvēs uz tiesu Noru Ikstenu, kura bezkaunīgi, pat avotu nenorādot, Dzīves svinēšanā zagusi viņam Kirilu Pelnu. Parodisti, kariķētāji un postmodernisti vispār nosmaks zem lencēju miesu blāķiem. Bet šķīstītavu pārveidos par milzu tiesas zāli, no kuras, šausmu sviedriem pārklāti, pliki un nabagi spruks laukā literatūras dižgari.

Karogs, 08.2004

_____________________________________

Vēl par šo tēmu: Saruna ar Raimondu Staprānu „…pēc visiem šiem notikumiem man Latvija palikusi tālāka”. Abi teksti publicēti materiālu kopā, kas bija veltīta plaģiātisma problēmām.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s