Pat autors grib naudu

Visupirms – īsa priekšvēsture. 2004. gada gada decembra numurā Karogs publicēja Andra Kolberga stāstu Kolekcionēšanas dullums. Drīz pēc tam Kolberga fonds AkA Jūrmalā piesūtīja Karogam rēķinu, no kura tapa skaidrs, ka Kolbergs (vai fonds) pieprasa 220 latu lielu honorāru (rēķins aplūkojams iepriekšējā Karoga numurā, 203. lappusē). Konsultējoties ar juristiem, atklājās, ka žurnāls nonācis visai īpatnējā un nekad agrāk nepieredzētā situācijā. Proti, ņemot vērā to, ka pirms stāsta publicēšanas nekāds līgums ar Andri Kolbergu (vai viņa fondu) netika noslēgts, Karogam nekas cits neatliek kā maksāt šīs juridiskās, personas, fonda AkA Jūrmalā, rēķinā ierakstīto summu, turklāt vēl jāpriecājas, ka tā nav, teiksim, 2200 latu liela. Ja Karogs to nedara, Andris Kolbergs var sūdzēt žurnālu tiesā.

Apcerot visu šo padarīšanu, manī notiek bezmaz personības šķelšanās. No vienas puses, eksistē rakstnieks Guntis Berelis, kuram ļoti patiktos šādā manierē kārtot attiecības ar izdevējiem un žurnālu vai laikrakstu redakcijām. Viņi mani publicē, es novērtēju savu darbu, zināšanas un patērēto laiku, piesūtu rēķinu un saņemu puslīdz pieņemamu honorāru. No otras puses – pastāv arī cits Guntis Berelis, kurš ir Karoga kritikas nodaļas redaktors un kuram ir aptuvena nojausma par kultūras izdevumu reālo situāciju. Rakstnieka un redaktora viedokļi par šo Kolberga inspirēto notikumu ir radikāli atšķirīgi. Nekādi kompromisi pie apvāršņa arī nav redzami. Tāpēc visprātīgāk būtu vienkārši ļaut formulēt savas pozīcijas gan Redaktoram, gan Rakstniekam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī varbūt no pirmā acu uzmetiena it kā nebūtiskā epizode patiesībā skar veselu problēmu loku. Un šīs problēmas ir ārkārtīgi svarīgas gan autoriem, gan izdevējiem.

Redaktors. Tas nu ir galīgs absurds. Karoga mēneša honorāru fonds ir apaļi 1000 lati. Grozi kā gribi, lielāks viņš nevar būt, jo saistīts ar Kultūrkapitāla fonda piešķirto naudu. Ja mēs maksājam Kolberga pieprasīto honorāru, tas nozīmē, ka par vienu apjomā relatīvi nelielu stāstiņu tiek iztērēta turpat ceturtā daļa no visiem honorāriem. Labi, pieņemsim, mēs samaksājam tos 220 latus. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka prastā manierē tiek apzagti citi autori. Maksājot Kolbergam, mēs stipri apcērpjam pārējo autoru honorārus… Kāpēc šiem autoriem būtu jāuzupurējas Kolberga maka labā?

Rakstnieks. Varbūt tu varētu paskaidrot, cik liels ir Karoga aprēķinātais Kolberga honorārs… Citādi lasītājam nav ne mazākās saprašanas, par ko īsti mēs te runājam.

Turpināt lasīt

„…pēc visiem šiem notikumiem man Latvija palikusi tālāka.” Saruna ar Raimondu Staprānu

Īsumā atgādināšu lietas būtību. 1998. gadā iznāca Skaidrītes Gailītes dokumentālā grāmata …un tad ienāca postītājs. 2002. gadā Raimonds Staprāns Jaunajā Gaitā publicēja lugu Postītājs, kurā izmantoti daži Skaidrītes Gailītes grāmatas sižeta elementi, atsevišķi izteikumi un personu vārdi. Skaidrīte Gailīte ar to nebija apmierināta, uzskatīdama, ka pārkāptas viņas autortiesības. Sekoja attiecību kārtošana epistolārā manierē, taču abi rakstnieki par mierizlīgumu nespēja vienoties, tāpēc 2003. gada decembrī notika tiesa. Tiesas spriedumā teikts:

„…tiesa nosprieda:

Atzīt, ka Raimonds Staprāns pārkāpis Skaidrītes Gailītes autortiesības, publicējot rakstu krājumā „Jaunā Gaita” romantisku drāmu ar nosaukumu „Postītājs”.

Aizliegt Raimondam Staprānam Skaidrītes Gailītes darbu izmantošanu, aizliedzot iestudēt jebkurā teātrī Raimonda Staprāna lugu „Postītājs”.

Piedzīt no Raimonda Staprāna par labu Skaidrītei Gailītei (..) kompensāciju par Skaidrītes Gailītes darba izmantošanu Ls 10 000,00 (..) apmērā.

Piedzīt no atbildētāja Raimonda Staprāna par labu Skaidrītei Gailītei izdevumus par advokāta pakalpojumiem Ls 500,00 (..) apmērā.”

Tātad pagaidām lielākais ar literatūras autortiesībām saistītais blarkšķis it kā veiksmīgi noslēdzies, vainīgais saņēmis pelnīto sodu, prasītāja – vismaz materiālu kompensāciju, punkts, miers mājās. Kālab vēl turpināt maisīt šo putru? Taču, kā redzēsim no intervijas, nekas vēl nav beidzies, turklāt visa šī būšana rada ne mazums jautājumu. Visupirms dara uzmanīgu tas fakts, ka, kaut arī konflikts presē tika itin plaši apcerēts, neviens žurnālists nav papūlējies noskaidrot, kāds tad ir apsūdzētā viedoklis (patrāpījās viens vienīgs raksts Rīgas Balsī, kurā atspoguļoti abu pušu viedokļi). Skaidrīte Gailīte savu skatījumu uz notikušo ir klāstījusi ne reizi vien. Tostarp savas grāmatas otrā izdevuma pēcvārdā: „Pagājušajā vasarā pēc lugas izlasīšanas likās, ka esmu saņēmusi spēcīgi mesta akmens triecienu. Sākās šoks, kas pārvērtās ilgstošās sāpēs. Bezmiega naktīs bija jādomā par to, kāpēc maniem mīļajiem tuviniekiem, kuriem ar šo grāmatu biju cēlusi pieminekli, atkal ir tik nelaimīgs liktenis. Viņu tēli, pārveidoti un morāli sakropļoti, nelaimīgi un samulsuši, tagad klīst pa svesās lugas lappusēm.” Vēl biežāk viņas versiju ir pārstāstījuši žurnālisti (Diena, 07.01.2004., Diena 08. 01.2003., Diena 30.11.2002.,Rīgas Balss, 16.04.2003). Taču no šiem pārstāstiem rodas iespaids, ka neviens no viņiem nav papūlējies salīdzināt abus tekstus, būtībā visi apskaužamā vienprātībā nebeidzami citē Skaidrītes Gailītes versiju. Tāpēc šoreiz dosim vārdu Raimondam Staprānam.

Guntis Berelis. Tātad – pamatjautājums: kas ir tā pirmsākuma ola – jūsu luga vai Skaidrītes Gailītes romāns?

Raimonds Staprāns. Es teiktu, ka lugu ierosināja Skaidrītes Gailītes romāns, kas atsauca visas manas atmiņas, ko cilvēki man stāstījuši.

G. B. Kas tajā romānā likās tik pievilcīgs?

R. S. Pievilcīgs? Pirmām kārtām – man likās, tā ir tāda naiva patiesība. Un, otrām kārtām, pats sižets, tas trīsstūris… Es par to laiku, četrdesmit devīto gadu, biju domājis vienmēr, jo man daudz bija stāstījis kāds radinieks, kurš četrdesmit devītajā gadā Talsos bija izpildkomitejas loceklis, arī pēc tam ieņēmis citus atbildīgus amatus. Viņam bija daudz ko stāstīt – kā latvieši cits citu nodeva, materiālu apstākļu vai politisku motīvu dēļ… Pagājušogad es Kolkā sastapu vienu vecu sievieti, kura uzpasēja Kolkas baznīcu. Sākām runāt par četrdesmit devīto gadu, un viņa man rādīja māju, kurā visi tie izvedamie cilvēki tika savākti. Jautāju, kas tad viņus tur sadzina – čeka? Nē, viņa saka, mūsu pašu latvieši. Septiņdesmitajos gados, kad es par to domāju, man likās, ka tur nekāda luga neiznāks. Nav dramatiska materiāla. Es pirku un lasīju visu atmiņu literatūru, par tiem gadiem un izsūtīšanām, man ir milzīgi daudz šādu grāmatu, pat vēl vakar divas nopirku. Tā pie manis nonāca arī Gailītes grāmata. Viņai bija mīlestības trīsstūris, tāda veca, novazāta lieta. Tad es iedomājos, ka šajā trīsstūrī varētu ielikt iekšā visas tās lietas, ko es gribēju pateikt, bet Gailītei pašai tur nav dramatiska materiāla, tāpēc kaut kāda intriga bija jāizveido.

G. B. Vai jūs aizguvāt sižetu no Gailītes grāmatas?

R. S. Daļēji, ne to galveno līniju. Gailītes grāmata aptver turpat divas trešdaļas no divdesmitā gadsimta un sastāv galvenokārt no meitenes padsmitnieces atmiņām. Lugas darbība aizņem tikai vairākās nedēļas un fokusējas uz noteiktu tēmu, proti, par meliem varoņu savstarpējās attiecībās un to piedošanu. Es izvēlējos vienu incidentu, kas, saskaldīts daļiņās, izkaisīts pa visu Gailītes grāmatu. Fons sastāv no parastā trīsstūra. Precētai sievai ir romāns ar kādu čekistu. Vīrs to pieķer nozieguma vietā, bet samierinās ar esošo. Sieva aizbrauc ar čekistu uz Liepāju. Nevarēdama atrast izlīdzinājumu, sieva no vīra šķiras, aiziet pie čekista, bet tas pa to starpu pats apprecējies ar citu sievieti. Notikumu gaitā palaikam parādās vīra brālis, konfrontē čekistu un beigās tiek nošauts. No dramatiskā viedokļa tas viss nedod pietiekami daudz materiāla mūsdienīgai lugai, jo, lai saistītu skatītāju, nepieciešama intriga. Tā tad arī nosaka lugas varoņu darbību un motivāciju, kam ar Gailītes likteņstāstu ir tikai attāls sakars.

Turpināt lasīt

Sprieduma lasīšana

Pieņemsim, jūs, lasītāj, esiet kaut kādā mērā saistīts ar rakstniecību vai vismaz gatavojaties krist šajā grēkā. Tad nu esiet ļoti piesardzīgs, citādi šīs izklaides var dārgi maksāt (dārgi – šī jēdziena tiešajā nozīmē, naudas izteiksmē). Proti, nekad un nekādā gadījumā nemēģiniet rakstīt šādu tekstu: „Vedu ciemiņu – iepazīstieties.” Un arī ne šādu: „Istabā bez brīdinājuma iedrāžas Valdis. Abi, to ieraugot, viens no otra atraujas. Valdis uz brīdi sastingst, tad nervozi sāk rakāties pa papīriem.” Un, pasargdies, arī ne: „Kā veicas ar darbu?” Jo – ja jūs pieķers nedarbā, tiesa šos teksta fragmentus var uzskatīt par gana stipru pierādījumu, ka jūs esiet pārkāpis autortiesības, un padarīt jūs nabagāku par summu, kas rakstāma ar pieciem cipariem.

Apmēram šāds iespaids rodas, kad izlasa spriedumu Gailītes un Staprāna lietā. Es negribu meklēt, kuram no viņiem šajā padarīšanā ir taisnība. Noprotams, ka katrs no viņiem ir cieši pārliecināts par savu taisnību – un šo pārliecību nemainīs nedz tiesas spriedums, nedz savstarpēji strīdi, nedz žurnālistu urķēšanās, nedz arī šī apcere. Es zināmā mērā saprotu Skaidrīti Gailīti, kura uzskata, ka Raimonds Staprāns ir dramatizējis viņas darbu un, to darīdams, izkropļojis viņas ieceri. Lai arī, loģiski domājot, šis uzskats šķiet visai apšaubāms, emocionālā līmenī tas patiesi ir saprotamas. Tikpat labi saprotu arī Raimondu Staprānu, kurš nekad nav slēpis, ka ir iedvesmojies no Skaidrītes Gailītes darba, dažus tā elementus izmantojis savā lugā – un to arī pateicis lugas pirmpublicējuma priekšvārdā. Īstenībā šī apcerējuma varēja arī nebūt, ja vien es nebūtu lasījis tiesas spriedumu, kas lāgiem pārtop pavisam absurdā tekstā. Runa nav par defektiem, kas pamanāmi ar neapbruņotu aci. Teiksim, spriedumā – oficiālā dokumentā, kurā skartas vairāku cilvēku intereses, – Preses nams nodēvēts par Preses apgādu. Lāgiem tiek lietotas pagalam dīvainas un neloģiskas teikumu konstrukcijas, no kurām kādu jēgas graudu var izlobīt vien cilvēks ar īpaši attīstītu fantāziju. Uzskatāms piemērs: „Aizliegt Raimondam Staprānam Skaidrītes Gailītes darbu izmantošanu, aizliedzot iestudēt jebkurā teātrī Raimonda Staprāna lugu „Postītājs””. No pirmā acu uzmetiena it kā skaidrs: Raimondam Staprānam aizliegts izmantot Skaidrītes Gailītes darbus. Taču, uzmanīgāk ielūkojoties, rodas jautājums – kā gan var kaut ko aizliegt Raimondam Staprānam, aizliedzot pavisam ko citu teātrim? Man līdz šim bija priekšstats, ka, lai nu kam, bet tiesas spriedumam jābūt skaidram, precīzam un nepārprotamam.

Izlasot spriedumu, rodas iespaids, ka juristi, ja viņiem ļautu vaļu, visu literatūras vēsturi varētu pasludināt par autortiesību pārkāpumu vēsturi. Literatūra neattīstās – ja jēdzienu attīstība vispār var attiecināt uz literatūru; neviens teksts nerodas ne no kā tukšā vietā kā pilnīgi jauns un neatkārtojams. Gluži pretēji – jebkurā laikmetā var fiksēt kopēju virzību, paralēles, sakritības, klaju vai slēptu iespaidošanos. Ja Šekspīra, Servantesa vai Gētes laikos pastāvētu autortiesību likumi, ir skaidrs, ka šie rakstītāji ne tikai maksātu elles naudu citiem autoriem vai to mantiniekiem par viņu darbu pārstrādāšanu un izmantošanu, bet droši vien nonāktu aiz restēm, jo tik neganti plaģiatori literatūras vēsturē reti manīti. Atdarināšana vai orientēšanās uz kanonu ir gluži pašsaprotama parādība. Galu galā – klasiskās estētiskas teorijas atdarināšanu uzskata par vienu no radīšanas stūrakmeņiem, nemaz nerunājot par postmodernisma laikmetu, kurā radītie teksti pārpilni ar tiešiem un netiešiem citātiem un alūziju labirintiem. Un – nav manīts, ka iespaidošanos, aizguvumus vai citu tekstu apspēli kaut kur pasaulē klasificētu kā autortiesību pārkāpumu, par ko tiesas kungi no vaininiekiem plēstu bargu naudu. Teiksim, atgadījums ar itālieti Pēru Pia, kura romānā Lolitas dienasgrāmata (tas izdots arī latviski) no Nabokova aizguvusi gan sižetu, gan tēlu sistēmu, gan dažviet arī atsevišķus teksta fragmentus. Nabokova dēls – starp citu, viņš attiecībā uz tēva autortiesību lietām ir reti bargs pedants – gan ar to nebija īsti apmierināts, taču nekādi tiesu darbi nenotika, vien Lolitas dienasgrāmata angliski tagad tiek publicēta ar Nabokova dēla komentāriem. Un, uzsvērsim, tas ir gadījumā, kad runa ir par tekstu, kas tā autorei nes pamatīgu peļņu. Tāpat ar Jana Martela romānu Pī dzīve (arī nesen iznācis latviski), kura autors nemaz neslēpj, ka sižetu aizguvis no brazīlieša Moasira Skliara (Moacyr Scliar) romāna Makss un kaķi. Martels lasījis tā priekšvārdu, un viņam tik ļoti iepaticies stāsts par zēnu, kas peld laivā kopā ar panteru, ka viņš to izmantojis, panteru nomainot ar tīģeri. Aizguvums netraucēja Martelam saņemt Booker godalgu, ar ko Skliars gan negribēja samierināties un sūdzēja viņu tiesā. Tiesāšanās, kā jau varēja gaidīt, beidzās ar pliku neko.

Atgriežoties pie sprieduma lasīšanas, celsim dienas gaismā patiešām šaušalīgu noslēpumu. Raimonds Staprāns savā lugā nav izmantojis tikai Skaidrītes Gailītes darba detaļas vien. Viņš ir ķēries klāt arī citiem tekstiem, tostarp nacionālo partizāņu atmiņu apkopojumam Uz ežiņas galvu liku, kādai Anatolija Gorbunova intervijai, Ingo Pētersona grāmatai Meža vilki. Starp baltiešu cīnītājiem no 1947. – 1950. gadam, Romuald J. Misiunas, Rein Taagepera The Baltic States: Years of Dependence 1940 – 1980, Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos u. c. Būsim konsekventi un darīsim šiem autoriem zināmu, ka, lūk, viņu paustie vārdi neģēlīgā manierē nozagti, sacūkāti, sagrozīti un vispār – plaģiātisma lielmeistaru Raimondu Staprānu jāstiepj uz tiesu un jāizsit no viņa krietna naudiņa. Kas iznāks? Visticamāk, ka šie autori taisnā ceļā pasūtīs sūdzmani ellē ratā, jo jebkuram daudzmaz saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka rakstnieks, sacerot tekstu, kas saistīts ar vēsturi – arī tad, ja vēstures norises kalpo tikai par darbības fonu –, izmanto vēsturnieku pētījumus vai, kas ir vēl labāk, dokumentālus darbus un atmiņu stāstījumus. Turklāt jāņem vērā arī dramaturģijas specifika. Neiedziļinoties teorētiskos smalkumos par atšķirībām starp runāto un rakstīto vārdu, darbības īpatnībām uz skatuves un sižetu piemērotību kantainajai skatuves „kastei”, piebildīšu vien to, ka dramaturģijā citu tekstu izmantošana – vai nu kā dramatizējumi, vai kā atsevišķu elementu aizguvumi – ir stipri vairāk izplatīta parādība kā citos literatūras žanros. Šai gadījumā Raimonds Staprāns gluži vienkārši ir izmantojis atsevišķus sižeta elementus no Skaidrītes Gailītes romāna un citu autoru tekstiem. Vienīgais, par ko es netiku – un joprojām neesmu ticis – skaidrībā, ir tas, kāpēc Raimonds Staprāns, faktiski rakstīdams nevis dramatizējumu, bet pavisam citu tekstu, tomēr lietojis 26 frāzes (skaitlis ņemts no tiesas sprieduma) no romāna …un tad ienāca postītājs. Dažviet gan autors ar tām mēģina raksturot sev droši vien pasvešo padomju „kolorītu” (piemēram, izteiciens harošaja staruška vai „meitenes Melleņu centrālē, saspraudušas puļķīšus, palaikam noklausās mūsu sarunas”) – un tādējādi aizguvumi varētu būt itin saprotami, cituviet tās ir pavisam nebūtiskas. Kad par šiem teikumiem jautāju autoram, viņš stāstīja, ka gluži vienkārši uztvēris Skaidrītes Gailītes tekstu kā jēlmateriālu lugai – līdzīgi kā citus atmiņu stāstījumus, dokumentālus tekstus vai vēsturnieku pētījumus.