Sociālisms bez socreālisma

Pauls Bankovskis. Čeka, bumba & rokenrols. R., Valters un Rapa, 2002

image Esmu jau vairākkārt sodījies par to, ka latviešu literatūrā patlaban devalvējies realitātes jēdziens, precīzāk, vecumvecie, bet pasaules literatūrā joprojām stabilie reālās rakstības principi. Un devalvējušies tik tālu, ka jebkurš daudzmaz talantīgs rakstītājs šausmās met tiem līkumu, visur jausdams kārstamies socreālisma rēgu. Bet dažkārt šos rakstības principus var izspēlēt kā trumpja kārti. Tieši to ir darījis Pauls Bankovskis romānā Čeka, bumba & rokenrols: sociālisms bez socreālisma.

Vide, protams, reti pateicīga – satīstījušamies socreālisma pelēcības krāšņākā fāze; darbības laiks – 1978. – 1989. gads. No sākuma aina rādās tik haotiska, ka tajā grūti orientēties. Ir pamatīgi nodzērušamies rīmjkalis Harijs Miķelsons, kurš amatu apvienošanas kārtībā kļūst par stukaču; ir vecs čekas virsnieks, kurš nez kāpēc izdara pašnāvību, novēlēdams Miķelsonam savu māju; ir peldētāja, potenciālā čempione Eva Kallasa un viņas nenotikušās mīlas stāsts ar skumjo Izraēlas spiegu Jorenu, kurš pats īsti neapzinās, kam par labu spiego un kāds viņam labums no šīs nodarbības; ir purnsitis un izvarotājs Zmejs ar savu kompāniju, ir Jozefs, kurš pošas uz armiju, un bezgala daudzas citas personas – romāns ir ļoti biezi apdzīvots. Ar katru no šīm personām saistīta kāda sižeta līnija, starp kurām no pirmā acu uzmetiena nav un nemaz nevar būt nekā kopēja. Dažbrīd līnijas satuvinās un saskaras, dažbrīt attālinās vai pagaist pavisam, veidojot īpatnēju nejaušību ornamentu. Katra no šīm personām reprezentē, no vienas puses, pati sevi, no otras – projicē romānā plašāku laikmeta kontekstu (Jozefs tiek nogalēts Afganistānā; viņa bijušās meitenes vīrs, cerēdams uz jaunu dzīvokli, brauc uz Černobiļu; vienlaikus ar Miķelsona suni tiek bērēts Brežņevs; Jorena paziņa japānis Akira atceras Hirosimas bombardēšanu, savukārt Aina, kas ir apkopēja klubā, kurā spēlē Jozefs, atceras Staļina laika ļaužu nīdēšanu; Gorbačova perestroikas sasniegumus demonstrē izbijis izmeklētājs, videosalonā rādīdams erotiskas filmiņas, un tamlīdzīgi).

Vēl nav gadījies lasīt tik precīzu padomju laika fiksāciju – ar pelēcību (literatūrā visgrūtāk aprakstīt tieši pelēcību), pieticību, nošļurušajiem, sevī iekapsulējušamies ļautiņiem, piegānīto vidi, bezgala daudzajām sīkajām draņķībām un mazajiem, traģikomiskajiem esamības absurdiem. Patlaban literatūrā padomju laika bilžu netrūkst, tostarp arī paša Bankovska labi iecerētajā, bet, manuprāt, visai neveiksmīgajā romānā ar bezmaz ģeniālo virsrakstu Padomju Latvijas sieviete, kuru varētu uzskatīt par sagatavošanos Čekai, bumbai un rokenrolam. Kas īsti ir tas, kas ļauj uzticēties Bankovska rakstītajam, bet neskaitāmus citus lasāmgabalus – kas varbūt ir etnogrāfiski, topogrāfiski un ideoloģiski ne mazāk precīzi – padara par komiksu kopojumiem?

Vispirmām kārtām – Bankovskis ir izvairījies no primitīvajām kontrastu klišejām: agrāk/tagad; labie latvieši/ļaunie krievi, komunisti, čekisti – un tamlīdzīgi. Tieši šīs klišejas parasti dzen uz priekšu sižetu – un dara to itin veiksmīgi, kamēr pēcgalā samaļ visu romānu, kas izrādās pārtapis ienaidnieka meklēšanas, pareizāk sakot, radīšanas, mehānismā. Bankovska romānā ir citādi: nedz pagātnē ir zelta laikmets, nedz drīzā nākotnē ausīs brīvības saulīte; laiks nebija ne labs, ne ļauns – tas bija tāds, kāds tas bija, jo citādāks nemaz nevarēja būt.

Taču ne jau laikmeta bilžu vai zīmju rādīšana ir romāna svarīgākais uzdevums. Iespaidīgas un elegantas laikmeta ainas liecina ne tik daudz par romāna kvalitātēm, cik par autora meistarību. Čekā, bumbā un rokenrolā no svara ir kas cits. Proti, kā jau teikts, romānā ir milzumdaudz nejaušību – un ļoti maz sižetiskās loģikas. Nejauši Eva iepazīstas ar Jorenu, nejauši viņu izvaro Zmeja kompānija, kas – un atkal sagadīšanās dēļ – tikko izdemolējusi viņas tēva baložu būdu, romāna beigu galā Eva traucas pavadīt Jorenu taksometrā, kura šoferis nejauši izrādās nu jau pieaugušais un it kā kaut kur manītais Zmejs utt. – uzmanīgāk ielūkojoties, izrādās, ka sižeta virzītājspēks viscaur ir vienvienīga nejaušība. Dažs rakstnieks ar neskaitāmajām nejaušībām iebrauktu galīgā purvā, bet Bankovskis šo ornamentu paceļ augstākā pakāpē.

Romānā nemitīgi visdažādākajos veidos tiek bendētas ļaužu dzīves, bet tas viss notiek bez pliekani patētiskām intonācijām, bez sirdi plosošām traģēdijām, bez māksloti skarbas prātuļošanas. Varētu teikti, ka traģēdijas gan ir, bet tādas īpatnējas – bez traģēdiju obligātā aksesuāra – katarses. Visas sižetiskās līnijas ved eksistenciālā strupceļā. Darbojošamies personas gausi slīd pa nejaušību trajektorijām, neviens nekam nepretojas, nemaz nav spējīgs pretoties un diez vai arī pretestībai vai vismaz savas gribas izrādīšanai ir kāda jēga. Traģēdijas pārtop par absurdu (arī absurds ir viens no iedarbīgākajiem literatūras elementiem – un, kā liecina Čeka, bumba un rokenrols, nebūt nav tikai intelektuālu konstrukciju privilēģija): rodas iespaids par kaut kādu baisu, bezjēdzīgu, visu samalošu mehānismu, kuram dīvainā kārtā nemaz nav dzinēja: katrs cilvēks ir gan šī mehānisma sastāvdaļa, kas kustina citas detaļas, gan arī malšanas objekts. Tāds absolūti pašpietiekam mehānisms, kura vienīgā jēga – detaļas cita citu mazpamazām deldē, lauž un kropļo.

Diena, 03.08.2002

_______________________________

Vēl par Paulu Bankovski:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s