Augusts, lasīšanas mēnesis

Augustā neviens nelasa, grāmatas nepērk, jaunas grāmatas tikpat kā neiznāk, izdevēji vienā balsī vaimanā par tuvīno bankrotu. Es gan augustā lasu – jau trešo gadu pēc kārtas. Aizpagājušogad – šķiet, ap 150 grāmatu. Pagājušogad – kādas astoņdesmit. Šogad arī būs tuvu pie astoņdesmit. Lasu visu ko, no visādiem žanriem: prozu, dzeju, bērnu grāmatas, dokumentālo prozu. Reti izcilus tekstus un šaušalīgus savārstījumus. 500 lappušu biezus lasāmgabalus un pārdesmit lappušu plānus dzejoļu krājumiņus.

Saprotams, es mazliet pārspīlēju. Mēneša laikā nav iespējams kārtīgi izlasīt nedz 150, nedz 80 grāmatas (ģeniālais lasītājs Borhess vispār ieteica visu mūžu lasīt un pārlasīt tikai uz pirkstiem saskaitāmas grāmatas – tiesa, lai nonāktu līdz šādam secinājumam, viņam nācās nodzīvot septiņdesmit gadus, izlasīt daudzus tūkstošus grāmatu, palikt aklam un lasītnespējīgam). Var tikai aptuveni iepazīties ar saturu un mēģināt saprast, cik augstos vai zemos plauktos šie teksti liekami. Īstenībā tās vēl nemaz nav grāmatas – tie ir manuskripti, kas iesniegti apgāda Preses nams literatūras konkursam. Tikai seši no tiem taps godalgoti un ievākoti grāmatās. Konkursa rezultāti tiks izziņoti septembrī, tāpēc pagaidām nerunāšu par konkrētiem autoriem un tekstiem. Taču šī cikliskā lasīšanas lēkme vedina uz visādām refleksijām – gan par lasīšanu, gan par rakstīšanu. Tostarp par to, ka profesionāla lasīšana ir ļoti kaitīga nodarbība. Uz augusta beigām, ieraugot drukātu tekstu, jau metas drusku nelabi un rodas vēlēšanās, kaut pasaulē būtu vairāk analfabētu. Vismaz – kaut būtu mazāk to ļaužu, kuri, apguvuši rakstītprasmi, uzreiz iedomājas, ka spēj dabūt gatavu literāru tekstu. Uzmācas bezmaz depresija: ja tik daudz cilvēku noņemas ar rakstniecību, tad vai nu gribas literatūru mest pie malas, vai arī rakstīt tikai bezgala ģeniālus tekstus.

Taisnību sakot, es pat vairs neatceros, kad pēdējo reizi būtu lasījis "tāpat vien" – vienkārši, lai palasītu labu grāmatu. Mūždien lasīšanai ir kāds mērķis – vajag recenziju, priekš vai pakaļvārdu, jāuzzina, ko attiecīgais autors jaunu un labu/sliktu sarakstījis, jāieliek kārtējā grāmata pašizveidotajā plauktiņu sistēmā, kurā iesprostota visa literatūra, un tamlīdzīgi. Ja ne citādi, tad vismaz jāizdomā precīzi formulēts spriedums par grāmatu – gan jau kādreiz noderēs. Īstenībā profesionāls lasītājs pazaudē literatūru. Es tekstā meklēju un saskatu kaut ko vienu, bet "normāls", ikdienišķs lasītājs, kurš lāgiem izlasa kādu grāmatu sava prieka pēc, – pavisam ko citu. Turklāt kaut kā īpatnēji izmainās vērtību orientācija – ja kāds priekšmets vai parādība nav saistīts ar tekstu, tas uzreiz zaudē daļu vērtības (laikam tāpēc mani kaitina un liekas bezjēdzīgas fotogrāfijas laikrakstos un žurnālos – uzreiz kaut kur apziņas dibenplānā iznirst doma: bet tur taču tik daudz burtu varētu ierakstīt…). Ja es par kādu tekstu nespēju izteikt sakarīgi formulētu domu, es to vispār neuztveru. Un tā tālāk.

Bet tās, protams, tīri personiskas būšanas. Īstenībā augusta lasīšanas lēkme vairāk vedina prātot par rakstīšanu, turklāt ne tik daudz par potenciāli gadalgojamajiem tekstiem, cik par aptuveni divām trešdaļām no Preses nama konkursam iesniegtajiem manuskriptiem, kas tiek atsijātas jau ar pirmo acu uzmetienu: vai nu itin simpātiska, bet pagalam neprofesionāla pašdarbība, vai arī slimība, kuru neatzīst mediķi, bet kura izraisa šausmas (tad jau laikam reāli eksistē) redaktoros un izdevējos – grafomānija. Var jau agrīnā Rokpeļņa manierē pasludināt, ka uz lieliem sūdiem rozes zied, – mēslojums nepieciešams visur, arī literatūrā. Var arī deklarēt, ka, redz, mūziķim, pirms kāpt uz skatuves, savs instruments jāapgūst padsmit gadus, tāpat arī rakstniekam jāmācās (t. i., diendienā jāraksta, neko daudz nedomājot par publicēšanos) vismaz tikpat ilgi. Tomēr arī šis rakstītāju slānis spēj izraisīt interesi – un patiešām žēl, ka neviens to nav nopietni papētījis. Ja nu mēs atmetam kritērijus par to, kas ir vai nav literatūra, kurš ir "īsts" rakstnieks, kurš – grafomāns un kurš – vienkārši drusku ķerts uz papīra aprakstīšanu, tad aina rādās stipri pārsteidzoša. Tekstu blāķiem grāmatveikalos vēl jāpieskaita ap astoņdesmit autoru, kuri katru gadu spējīgi iesniegt savas grāmatas Preses nama konkursam. Plus Karoga romānu konkurss, kurā šogad arī bija vērā ņemams cipars – 29 romāni. Abos konkursos neprofesionālo rakstītāju īpatsvars ir stipri augsts. Plus daudzie rakstītāji, kas publicējas provinces izdevniecībās un kuru grāmatas līdz Rīgai tikpat kā nenonāk. Plus epizodiskie rakstnieki, kuriem piepeši iešaujas prātā kaut ko uzrakstīt – un viņi to arī izdara. Plus memuāru rakstītāji. Plus tie, kurus nekur neņem pretī. Plus rakstītāji, kas vai nu neuzdrošinās savus tekstus nevienam rādīt, vai arī neko nav spējīgi pabeigt (zinu, ka arī šī kategorija ir diezgan daudzskaitlīga).

Tas nozīmē, ka vērā ņemama sabiedrības daļa ir saistījusi sevi ar papīra aprakstīšanu un runa ir ne tik daudz par literāru, cik par sociālu parādību, kas nav samanāma vien tāpēc, ka rakstīšana ir tāda klusa un vientulīga nodarbība. Viņi neskatās televizoru, nedzer šņabi, nespēlē datorspēles, viņi varbūt pat nelasa grāmatas – viņi sēž un raksta. Mūslaikos ar rakstīšanu naudu nevar nopelnīt, slavu arī ne – var cerēt uz dažiem simtiem, labākajā gadījumā dažiem tūkstošiem lasītāju. Kāpēc viņi raksta? Standartveida atbildes – viņi grib izteikt sevi, atstāt savas pēdas šaisaule un tamlīdzīgi – varbūt gan var izskaidrot dažus atsevišķus gadījumus, taču ne visu parādību kopumā. Kas ir tas, kas varbūt visādā ziņā gluži normālu cilvēku dzen pie datora vai rakstāmmašīnas? Nudien, nezinu. Zinu tikai to, ka nākamgad augustā, ja vien Preses nama konkurss turpināsies, es atkal lasīšu, lasīšu un lasīšu. Un pārslimošu alerģiju pret drukāto vārdu, kas laimīgā kārtā man izpaužas vieglā formā.

Diena, 28.08.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s