Pauls Bankovskis “Plāns ledus”

Pasaka gadsimta gala stilā

Pauls Bankovskis. Plāns ledus. R., Jumava, 1999

Pauls Bankovskis Plāns ledus Pauls Bankovskis reti veiksmīgi debitēja ar četru stāstu krājumu Svē­tā Bokasīna koks (1996). Sekoja romāns Laiku grāmata (1997), kas Karoga romānu konkursā ieguva otro godalgu. Nu — Plāns ledus: grūti pateikt, vai tas ir romāns vai garš stāsts, vai varbūt pasaka, kā to uz ceturtā vāka nodēvējis pats autors, piebilzdams, ka nevajagot viņam ticēt, grāmatā aprakstītais pasaules gals nenotikšot (un vispār: viņš nemaz ne­esot īstais autors; pasaku viņam pa elektronisko pastu atsūtījis kāds sve­šinieks, kurš, cik noprotams, vienlaikus izmanījies arī tajā darboties, — lomu spēles, kas pazīstamas jau no iepriek­šējiem Bankovska darbiem). Mazliet no pasakas, mazliet no science fiction, mazliet no intelektuālā romāna. It kā pieaugušajiem, it kā bērniem, bet varbūt visiem vecumiem. Kopumā — nenoliedzami aizraujošs lasāmgabals ar nedaudz apokaliptiski antiutopiskām nosliecēm.

Un tātad: ir nākamā gadu tūkstoša sākuma Rīga, bagātie kļuvuši bagā­tāki, nabagie — nabagāki; gaiss un ūdeņi piedraņķēti līdz nejēdzībai. Pre­ses nams un Vanšu tilts pussabrucis, dzīvok|os iekonservētie bērni pat ne­nojauš par dzīvās dabas esamību, pasaules likteņus nosaka tehnokrāti, baismīgos ozona caurumus korķē ciet ar Zemes mākslīgo pavadoņu palīdzī­bu. Pravietojumi gluži klasiskas antiutopijas stilā: viss kā patlaban, tikai vēl nejēdzīgāk. Attiecībās starp ļaužiem — plāns, caurspīdīgs ledus slānis (autors vairākkārt mēģina izvērst ledus metaforu dažādos kontekstos, taču, manuprāt, neveiksmīgi). Uz šāda fona norisinās Plāna ledus darbība: pēk­šņi sākas jauns ledus laikmets, Rīga tiek ieputināta līdz jumtiem, dzīve risi­nās tuneļos zem sniega un ledus vai­roga. Uzmanības centrā ir divi bērni, Kisja un Severīns; viņi dodas tālā un dažādu briesmu pilnā ceļā meklēt pa­čibējušos vecākus, kuri savukārt de­vušies apraudzīt vecmāmiņu.

Ja pasaka ieturēta gadsimta gala stilā, tad, protams, tajā neiederas nedz ļaunie vilki, nedz septiņgalvu pūķi, nedz prinči baltos zirgos. Kaut gan — dažas tradīcijas metastāzes saglabā­jušās: ir, piemēram, laupītāji, ir ļaunā bērnēdājragana un daža cita no bēr­nības miglaini atcerama radība; autors cita starpā piesauc arī pasaku par Sniega kara­lieni. Par sižeta virzītājspēku klust mūslaikiem piedienīgāks mošķis — dators. Ar datora palīdzību atriebīgais vienrocis Mikijs vada klimata kontroles pavadoņus un rada aukstuma vilni. Ir interesanti prātojumi par datora paro­lēm. Vai — nojaušamā doma par to, ka dators, lai arī paredzēts kārtības uzturēšanai informācijas jūklī, dažbrīd pārtop haosa radītājā (ģeniālais pro­grammētājs Mikijs pārkvalificējas par datorteroristu). Nemitīgi — un pārāk uz­mācīgi (autors māj ar sētas mietu) — tiek piesauktas datorspēles un vēl šis tas no intelektuālā kiča sfēras. Arī apakšnodaļas apzīmētas ar datora klaviatūras zīmēm. Lāgiem tekstā iz­nirst jautājums, vai lasītājs vēlas tur­pināt — un viņš domās var uzklikšķināt uz „jā” vai „nē”. Pašas par sevi visas šīs būšanas ir interesantas, gluži tāpat kā Plāna ledus apokaliptiskā ievir­ze (latviešu literatūrā ir tikai viens lī­dzīgs romāns — Egīla Ermansona Cilvēks ar bērnu ratiņiem). Teksts klaji paziņo, ka virtuālajai realitātei pie­derīga gluži reāla kultūras teritorija — un ar šo faktu nākas rēķināties arī lite­ratūrai, kas — vismaz Latvijā — pagai­dām nu nekādi negrib ar to samie­rināties.

Taču autors laikam aizmirsis, ka pasaka patiesībā ir nopietna lieta — īpaši laikā, kad visādu pasaku teicē­ju savairojies pārpārēm (atcerēsi­mies milzīgos zinātniskās fantastikas blāķus, kurā visādu veidu pasaules gali un datorteroristi savairojušies at­liku likām). Jauns ledus laikmets — dekorācija no tiesas iespaidīga; darbā ir arī dažas spožas epizodes (piemē­ram, Daugavas ledū iesalušie kuģi, kas zemledus tuneļos samanāmi aug­stu virs galvas; tāpat interesanti bija lasīt autora futuroloģiskās prognozes). Taču Plāna ledus sižeta stūrakmens sairst no vieglākā loģikas bomja pie­skāriena. Par ģeniālu hakeru brīnum­darbiem daudz lasīts — un vēl varētu pieņemt, ka no darba padzītais Mikijs plosās sava bijušā priekšnieka ban­kas kontā, bet visā nopietnībā stāstīt, ka viņš, tāds pagalam nodzēries bomzis, sēdēdams zemzemē starp ka­nalizācijas caurulēm, ar savu jau no­vecojušo portatīvo datoru diriģē Ze­mes mākslīgo pavadoņu armādu — tas nu drusku par traku pat pasakai. Turklāt cituviet autors kļūst gluži vai apnicīgi loģisks, vadādams bērnus no viena labirinta citā un sīki klāstīdams, kā nu viņiem tur klājas, kaut gan šīm smalki aprakstītajām norisēm darbā kopumā lielas jēgas nav. Ir gan vēl mīkla — dīvainā dubultošanās spēle starp Mikiju un Pāvilu Leitānu (vienā­dās epizodes 134. un 188. lpp.), bet, atzīšos, man tā arī neizdevās izprast, priekš kam šī spoguļspēle vajadzīga un kas no tās izriet. Apjautājos vēl dažiem lasītājiem, — arī viņi nebija spējuši to atšifrēt, kaut gan, cik no­protams, autors tai uzticējis kādu visai svarīgu jēgu.

Plāns ledus zināmā mērā atgā­dina datorspēli — nevis Doom vai tam­līdzīgus neradījumu nāvēšanas ga­balus, bet spēlītes, kurās, klīstot pa fantāzijas valstīm, jāpārvar visādi pārbaudījumi. Un atkal jāsaka, ka šādai idejai nav ne vainas. Tik viena nelaime: autors nevis izmanto spēlī­ti, lai padarītu savu darbu ekstrava­gantāku, bet gan nolaižas līdz da­torspēļu primitīvismam. Vēl trakāk — rodas iespaids, ka datorspēļu radītāju iztēle krietni vien pārspēj Paula Bankovska iztēli (tiesa gan, datorspēles tiek veidotas, saliekot daudzas iztēles kopā). Sižets tiek dzīts uz priekšu, notikumi seko cits citam, bet jēga no tā visa kā nerodas, tā nerodas.

Faktiski autors aprobežojies ar da­žām visai triviālām variācijām par labirinta tēmu: bērni klīst gan pilsētas apakšzemes komunikācijās, gan le­dus tuneļos, gan ventilācijas šahtās. Labirints Paula Bankovska stāstā Bibliomahia, romānā Laiku grāma­ta un arī dažos citos darbos ir viena no iecienītākajām metaforām — un realizējusies no tiesas spoži. Turpretī Plānā ledū ir tikai blāva labirinta atblāzma: labirints pārtop nevis meta­forā, bet pieticīgā skicītē uz plakanas papīra lapas. Tā vien liekas, ka autors ar daudzo labirintu palīdzību vienkārši pastiepis savu darbu garāku, jo viss bērnu piedzīvotais ceļā pie vecmā­miņas vēsta par pliku neko. Iznirst da­žas epizodiskas personas (jau piemi­nētie laupītāji), bet tūlīt pat steidzīgi pazūd. Arī viņu vienīgā funkcija — pa­stiept darbu garāku. Raksturīgs pie­mērs — „labais” Oļģerts, kurš pazib savā suņu pajūgā, bet, kolīdz viņš autoram vairs nav vajadzīgs, no viņa bez jebkāda pamatojuma var atbrīvo­ties. Tāpat — „sliktais” un pilnīgi ap­sēstais sprediķotājs, par kuru galīgi nav skaidrs, kā viņš savaldzinājis ļaužus, jo tajā teksta fragmentā, kas tiek piedāvāts lasītājam, viņš gluži vienkārši tukši muld. Tas ir tipisks da­torspēļu poētikas paraugs: personā­žam nav pagātnes, nav svarīgs arī tas, kas ar viņu notiks, svarīga tikai viņa tīri utilitārā funkcija — nogādāt bērnus no viena punkta līdz otram vai sagādāt viņiem jau iepriekšparedzami viegli pārvaramus šķēršļus. Turklāt daudzas Plāna ledus epizodes liekas jau kaut kur manītas — fantastiskos ro­mānos vai filmās, tikai patlaban pa­sniegtas stipri trivializētā skatā. Un vispār: viss darbs vairāk atgādina nevis datorlaikmeta fantāziju, bet gan prastu aritmometru: autors griež kloķi, zibinās nebeidzamas skaitļu rindas, bet pie beigām šāda grāmatvedība gluži vienkārši kļūst garlaicīga. Kon­trastam uzreiz prātā nāk žilbinošie virtuālās realitātes paradoksi, kas jau daudzkārt izmantoti rietumpasaules literatūrā.

Tiesa, Plānā ledū gan ir dažas morālfilozofiskas un eksistenciālas pa­sāžas, taču tās liekas ieklīdušas no viena darba, sižets — no pavisam cita. Tās atgādina mēģinājumu attaisnot citādi garumā pārliecīgi izstiepto tek­stu. Sakabināti ne pārāk oriģināli siže­ta mežģījumi, bet tiem pievienota mo­rāle, lai kaut kā nebūt attaisnotu pašu darbu. It kā mākslas darbam vaja­dzētu taisnoties par savu esamību.

Un, visbeidzot, kas vispār rakstu­rīgs Paula Bankovska prozai, kārtējo reizi nākas piebilst, ka teksts sarakstīts gramatiski pareizā, bet bezpersoniskā un neprecīzā valodā.

Plāns ledus izdots sērijā Es rakstu tev, kas, cik noprotams, pare­dzēta gados jaunu lasītāju auditorijai. Var jau būt, ka man galīgi samaitāta fantāzija, bet titullapā redzamā sērijas piktogramma drīzāk liekas iederīga uz Marijas ielas — kā ceļa zīme, kas ga­rāmbraucējus dara uzmanīgus par priecīgo meiteņu koncentrāciju šai rajonā.

P. S.

Paula Bankovska Plānu ledu izlasīja arī mana trīspadsmitgadīgā meita Agnese. Redzēdams, ka viņa aizrautīgi izrauj grāmatu cauri divos piegājienos, vēlējos uzklausīt arī vi­ņas viedokli. Vienmēr ir vērts ieklausī­ties citas paaudzes teiktajā. Tātad — Agnese:

„Man patika Plāns ledus, jo man vispār patīk fantastika. Plānu ledu bija ļoti interesanti lasīt. Tā ir pirmā Paula Bankovska grāmata, ko esmu lasījusi. Fantastikā gan parasti viss liekas pārāk neiespējami — piemē­ram, lido kosmosā, ceļo laikā vai viss notiek tālās zemēs, bet Plānā ledū aprakstīta Rīga, viss notiek tepat bla­kus un tāpēc liekas ticamāk. Vienīgi varbūt ledus laikmets likās drusku pārspīlēts, kaut gan paši ledus tuneļi man ļoti patika, tieši viņi piešķīra grā­matai fantastiskumu — nevis datori. Interesanti bija tas, ka sākumā katrā nodaļā bija rakstīts par savu cilvēku. Vienā — par Mikiju, otrā — par Leitānu, nākamajā — par Kisju un Severīnu, bet pēc tam šīs līnijas sagāja kopā vienā lielā nodaļā, kurā visi satiekas. Forši bija izdomāts tas, ka katra noda­ļa bija apzīmēta ar datora klaviatūras zīmēm.

Neko tādu grāmatās nebiju redzējusi. Bet tas, ka reizēm parādās jautājums „Vai jūs vēlaties turpināt?”, jau bija lasīts. Liekas, tā grāmata saucās Baiļu cietoksnis, un tajā, kā datorspēlē bija vairāki varianti — varēja izvēlēties, kuru no tiem lasīt tā­lāk. Bet Plānā ledū viss ir daudz vienkāršāk.

Šausmīgi patika vecene, kas gri­bēja apēst bērnus, — tā bija labi iz­domāta, īstenībā bērniem es nemaz tik tielu uzmanību nepievērsu — tas bija pats par sevi saprotams, ka viņiem ceļā gadās visādas ķibeles. Man liekas, ka galvenais varonis bija Mikijs, nevis Kisja un Severīns. Mikijs arī man visvairāk patika. Nemaz netraucēja tas, ka viņš tik ļoti nolaidies. Bet Severīna vecāki likās vienkārši stulbi, it sevišķi māte. Ne jau velti Kisja un Severīns gāja prom no mājām pie Mikija. Vienīgi es nesapratu, kas bija tas, ko vienādi piedzīvoja gan Mikijs, gan Leitāns: troksnis aiz durvīm, būkšķis kāpņu telpā, arī nesaprotamais zvans Leitānam — un kāpēc tas vispār bija vajadzīgs. Es būtu gribējusi, lai beigās par to būtu kaut kas skaidrāk nojau­šams. Arī Oļģerts beigās nozuda pārāk vienkārši. Varēja izdomāt kaut ko interesantāku. Vēl man pārāk pa­rasti likās, ka grāmata beidzās ar to pašu, ar ko sākās. Tur drīzāk varēja izdomāt kaut ko ar to pašu Oļģertu. Šādai grāmatai varēja būt foršāks vāks. Es saprotu, ka grāmatā ir runa par datoriem, tāpēc arī vāks ir datorisks. Bet, manuprāt, uz vāka drīzāk varēja būt kaut kas no ledus tune­ļiem.”

Grāmatu Apskats, 08.1999

________________________________

Vēl par Paulu Bankovski:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s