Pasaka gadsimta gala stilā
Pauls Bankovskis. Plāns ledus. R., Jumava, 1999
Pauls Bankovskis reti veiksmīgi debitēja ar četru stāstu krājumu Svētā Bokasīna koks (1996). Sekoja romāns Laiku grāmata (1997), kas Karoga romānu konkursā ieguva otro godalgu. Nu — Plāns ledus: grūti pateikt, vai tas ir romāns vai garš stāsts, vai varbūt pasaka, kā to uz ceturtā vāka nodēvējis pats autors, piebilzdams, ka nevajagot viņam ticēt, grāmatā aprakstītais pasaules gals nenotikšot (un vispār: viņš nemaz neesot īstais autors; pasaku viņam pa elektronisko pastu atsūtījis kāds svešinieks, kurš, cik noprotams, vienlaikus izmanījies arī tajā darboties, — lomu spēles, kas pazīstamas jau no iepriekšējiem Bankovska darbiem). Mazliet no pasakas, mazliet no science fiction, mazliet no intelektuālā romāna. It kā pieaugušajiem, it kā bērniem, bet varbūt visiem vecumiem. Kopumā — nenoliedzami aizraujošs lasāmgabals ar nedaudz apokaliptiski antiutopiskām nosliecēm.
Un tātad: ir nākamā gadu tūkstoša sākuma Rīga, bagātie kļuvuši bagātāki, nabagie — nabagāki; gaiss un ūdeņi piedraņķēti līdz nejēdzībai. Preses nams un Vanšu tilts pussabrucis, dzīvok|os iekonservētie bērni pat nenojauš par dzīvās dabas esamību, pasaules likteņus nosaka tehnokrāti, baismīgos ozona caurumus korķē ciet ar Zemes mākslīgo pavadoņu palīdzību. Pravietojumi gluži klasiskas antiutopijas stilā: viss kā patlaban, tikai vēl nejēdzīgāk. Attiecībās starp ļaužiem — plāns, caurspīdīgs ledus slānis (autors vairākkārt mēģina izvērst ledus metaforu dažādos kontekstos, taču, manuprāt, neveiksmīgi). Uz šāda fona norisinās Plāna ledus darbība: pēkšņi sākas jauns ledus laikmets, Rīga tiek ieputināta līdz jumtiem, dzīve risinās tuneļos zem sniega un ledus vairoga. Uzmanības centrā ir divi bērni, Kisja un Severīns; viņi dodas tālā un dažādu briesmu pilnā ceļā meklēt pačibējušos vecākus, kuri savukārt devušies apraudzīt vecmāmiņu.
Ja pasaka ieturēta gadsimta gala stilā, tad, protams, tajā neiederas nedz ļaunie vilki, nedz septiņgalvu pūķi, nedz prinči baltos zirgos. Kaut gan — dažas tradīcijas metastāzes saglabājušās: ir, piemēram, laupītāji, ir ļaunā bērnēdājragana un daža cita no bērnības miglaini atcerama radība; autors cita starpā piesauc arī pasaku par Sniega karalieni. Par sižeta virzītājspēku klust mūslaikiem piedienīgāks mošķis — dators. Ar datora palīdzību atriebīgais vienrocis Mikijs vada klimata kontroles pavadoņus un rada aukstuma vilni. Ir interesanti prātojumi par datora parolēm. Vai — nojaušamā doma par to, ka dators, lai arī paredzēts kārtības uzturēšanai informācijas jūklī, dažbrīd pārtop haosa radītājā (ģeniālais programmētājs Mikijs pārkvalificējas par datorteroristu). Nemitīgi — un pārāk uzmācīgi (autors māj ar sētas mietu) — tiek piesauktas datorspēles un vēl šis tas no intelektuālā kiča sfēras. Arī apakšnodaļas apzīmētas ar datora klaviatūras zīmēm. Lāgiem tekstā iznirst jautājums, vai lasītājs vēlas turpināt — un viņš domās var uzklikšķināt uz „jā” vai „nē”. Pašas par sevi visas šīs būšanas ir interesantas, gluži tāpat kā Plāna ledus apokaliptiskā ievirze (latviešu literatūrā ir tikai viens līdzīgs romāns — Egīla Ermansona Cilvēks ar bērnu ratiņiem). Teksts klaji paziņo, ka virtuālajai realitātei piederīga gluži reāla kultūras teritorija — un ar šo faktu nākas rēķināties arī literatūrai, kas — vismaz Latvijā — pagaidām nu nekādi negrib ar to samierināties.
Taču autors laikam aizmirsis, ka pasaka patiesībā ir nopietna lieta — īpaši laikā, kad visādu pasaku teicēju savairojies pārpārēm (atcerēsimies milzīgos zinātniskās fantastikas blāķus, kurā visādu veidu pasaules gali un datorteroristi savairojušies atliku likām). Jauns ledus laikmets — dekorācija no tiesas iespaidīga; darbā ir arī dažas spožas epizodes (piemēram, Daugavas ledū iesalušie kuģi, kas zemledus tuneļos samanāmi augstu virs galvas; tāpat interesanti bija lasīt autora futuroloģiskās prognozes). Taču Plāna ledus sižeta stūrakmens sairst no vieglākā loģikas bomja pieskāriena. Par ģeniālu hakeru brīnumdarbiem daudz lasīts — un vēl varētu pieņemt, ka no darba padzītais Mikijs plosās sava bijušā priekšnieka bankas kontā, bet visā nopietnībā stāstīt, ka viņš, tāds pagalam nodzēries bomzis, sēdēdams zemzemē starp kanalizācijas caurulēm, ar savu jau novecojušo portatīvo datoru diriģē Zemes mākslīgo pavadoņu armādu — tas nu drusku par traku pat pasakai. Turklāt cituviet autors kļūst gluži vai apnicīgi loģisks, vadādams bērnus no viena labirinta citā un sīki klāstīdams, kā nu viņiem tur klājas, kaut gan šīm smalki aprakstītajām norisēm darbā kopumā lielas jēgas nav. Ir gan vēl mīkla — dīvainā dubultošanās spēle starp Mikiju un Pāvilu Leitānu (vienādās epizodes 134. un 188. lpp.), bet, atzīšos, man tā arī neizdevās izprast, priekš kam šī spoguļspēle vajadzīga un kas no tās izriet. Apjautājos vēl dažiem lasītājiem, — arī viņi nebija spējuši to atšifrēt, kaut gan, cik noprotams, autors tai uzticējis kādu visai svarīgu jēgu.
Plāns ledus zināmā mērā atgādina datorspēli — nevis Doom vai tamlīdzīgus neradījumu nāvēšanas gabalus, bet spēlītes, kurās, klīstot pa fantāzijas valstīm, jāpārvar visādi pārbaudījumi. Un atkal jāsaka, ka šādai idejai nav ne vainas. Tik viena nelaime: autors nevis izmanto spēlīti, lai padarītu savu darbu ekstravagantāku, bet gan nolaižas līdz datorspēļu primitīvismam. Vēl trakāk — rodas iespaids, ka datorspēļu radītāju iztēle krietni vien pārspēj Paula Bankovska iztēli (tiesa gan, datorspēles tiek veidotas, saliekot daudzas iztēles kopā). Sižets tiek dzīts uz priekšu, notikumi seko cits citam, bet jēga no tā visa kā nerodas, tā nerodas.
Faktiski autors aprobežojies ar dažām visai triviālām variācijām par labirinta tēmu: bērni klīst gan pilsētas apakšzemes komunikācijās, gan ledus tuneļos, gan ventilācijas šahtās. Labirints Paula Bankovska stāstā Bibliomahia, romānā Laiku grāmata un arī dažos citos darbos ir viena no iecienītākajām metaforām — un realizējusies no tiesas spoži. Turpretī Plānā ledū ir tikai blāva labirinta atblāzma: labirints pārtop nevis metaforā, bet pieticīgā skicītē uz plakanas papīra lapas. Tā vien liekas, ka autors ar daudzo labirintu palīdzību vienkārši pastiepis savu darbu garāku, jo viss bērnu piedzīvotais ceļā pie vecmāmiņas vēsta par pliku neko. Iznirst dažas epizodiskas personas (jau pieminētie laupītāji), bet tūlīt pat steidzīgi pazūd. Arī viņu vienīgā funkcija — pastiept darbu garāku. Raksturīgs piemērs — „labais” Oļģerts, kurš pazib savā suņu pajūgā, bet, kolīdz viņš autoram vairs nav vajadzīgs, no viņa bez jebkāda pamatojuma var atbrīvoties. Tāpat — „sliktais” un pilnīgi apsēstais sprediķotājs, par kuru galīgi nav skaidrs, kā viņš savaldzinājis ļaužus, jo tajā teksta fragmentā, kas tiek piedāvāts lasītājam, viņš gluži vienkārši tukši muld. Tas ir tipisks datorspēļu poētikas paraugs: personāžam nav pagātnes, nav svarīgs arī tas, kas ar viņu notiks, svarīga tikai viņa tīri utilitārā funkcija — nogādāt bērnus no viena punkta līdz otram vai sagādāt viņiem jau iepriekšparedzami viegli pārvaramus šķēršļus. Turklāt daudzas Plāna ledus epizodes liekas jau kaut kur manītas — fantastiskos romānos vai filmās, tikai patlaban pasniegtas stipri trivializētā skatā. Un vispār: viss darbs vairāk atgādina nevis datorlaikmeta fantāziju, bet gan prastu aritmometru: autors griež kloķi, zibinās nebeidzamas skaitļu rindas, bet pie beigām šāda grāmatvedība gluži vienkārši kļūst garlaicīga. Kontrastam uzreiz prātā nāk žilbinošie virtuālās realitātes paradoksi, kas jau daudzkārt izmantoti rietumpasaules literatūrā.
Tiesa, Plānā ledū gan ir dažas morālfilozofiskas un eksistenciālas pasāžas, taču tās liekas ieklīdušas no viena darba, sižets — no pavisam cita. Tās atgādina mēģinājumu attaisnot citādi garumā pārliecīgi izstiepto tekstu. Sakabināti ne pārāk oriģināli sižeta mežģījumi, bet tiem pievienota morāle, lai kaut kā nebūt attaisnotu pašu darbu. It kā mākslas darbam vajadzētu taisnoties par savu esamību.
Un, visbeidzot, kas vispār raksturīgs Paula Bankovska prozai, kārtējo reizi nākas piebilst, ka teksts sarakstīts gramatiski pareizā, bet bezpersoniskā un neprecīzā valodā.
Plāns ledus izdots sērijā Es rakstu tev, kas, cik noprotams, paredzēta gados jaunu lasītāju auditorijai. Var jau būt, ka man galīgi samaitāta fantāzija, bet titullapā redzamā sērijas piktogramma drīzāk liekas iederīga uz Marijas ielas — kā ceļa zīme, kas garāmbraucējus dara uzmanīgus par priecīgo meiteņu koncentrāciju šai rajonā.
P. S.
Paula Bankovska Plānu ledu izlasīja arī mana trīspadsmitgadīgā meita Agnese. Redzēdams, ka viņa aizrautīgi izrauj grāmatu cauri divos piegājienos, vēlējos uzklausīt arī viņas viedokli. Vienmēr ir vērts ieklausīties citas paaudzes teiktajā. Tātad — Agnese:
„Man patika Plāns ledus, jo man vispār patīk fantastika. Plānu ledu bija ļoti interesanti lasīt. Tā ir pirmā Paula Bankovska grāmata, ko esmu lasījusi. Fantastikā gan parasti viss liekas pārāk neiespējami — piemēram, lido kosmosā, ceļo laikā vai viss notiek tālās zemēs, bet Plānā ledū aprakstīta Rīga, viss notiek tepat blakus un tāpēc liekas ticamāk. Vienīgi varbūt ledus laikmets likās drusku pārspīlēts, kaut gan paši ledus tuneļi man ļoti patika, tieši viņi piešķīra grāmatai fantastiskumu — nevis datori. Interesanti bija tas, ka sākumā katrā nodaļā bija rakstīts par savu cilvēku. Vienā — par Mikiju, otrā — par Leitānu, nākamajā — par Kisju un Severīnu, bet pēc tam šīs līnijas sagāja kopā vienā lielā nodaļā, kurā visi satiekas. Forši bija izdomāts tas, ka katra nodaļa bija apzīmēta ar datora klaviatūras zīmēm.
Neko tādu grāmatās nebiju redzējusi. Bet tas, ka reizēm parādās jautājums „Vai jūs vēlaties turpināt?”, jau bija lasīts. Liekas, tā grāmata saucās Baiļu cietoksnis, un tajā, kā datorspēlē bija vairāki varianti — varēja izvēlēties, kuru no tiem lasīt tālāk. Bet Plānā ledū viss ir daudz vienkāršāk.
Šausmīgi patika vecene, kas gribēja apēst bērnus, — tā bija labi izdomāta, īstenībā bērniem es nemaz tik tielu uzmanību nepievērsu — tas bija pats par sevi saprotams, ka viņiem ceļā gadās visādas ķibeles. Man liekas, ka galvenais varonis bija Mikijs, nevis Kisja un Severīns. Mikijs arī man visvairāk patika. Nemaz netraucēja tas, ka viņš tik ļoti nolaidies. Bet Severīna vecāki likās vienkārši stulbi, it sevišķi māte. Ne jau velti Kisja un Severīns gāja prom no mājām pie Mikija. Vienīgi es nesapratu, kas bija tas, ko vienādi piedzīvoja gan Mikijs, gan Leitāns: troksnis aiz durvīm, būkšķis kāpņu telpā, arī nesaprotamais zvans Leitānam — un kāpēc tas vispār bija vajadzīgs. Es būtu gribējusi, lai beigās par to būtu kaut kas skaidrāk nojaušams. Arī Oļģerts beigās nozuda pārāk vienkārši. Varēja izdomāt kaut ko interesantāku. Vēl man pārāk parasti likās, ka grāmata beidzās ar to pašu, ar ko sākās. Tur drīzāk varēja izdomāt kaut ko ar to pašu Oļģertu. Šādai grāmatai varēja būt foršāks vāks. Es saprotu, ka grāmatā ir runa par datoriem, tāpēc arī vāks ir datorisks. Bet, manuprāt, uz vāka drīzāk varēja būt kaut kas no ledus tuneļiem.”
Grāmatu Apskats, 08.1999
________________________________
Vēl par Paulu Bankovski:
Guntis Berelis vērtē: 