Ainārs Zelčs “1945 Riga”

Romāna mocīšana

Ainārs Zelčs. 1945 Riga. Karogs, 2001

Ainārs Zelčs 1945 Riga Lasīju romānu un sajūsminājos. Vispirms, protams, iespaidīgās alternatīvās vēstures bildes dēļ. Doma par to, kas būtu, ja Otrajā pasaules karā uzvarētu Hitlers, gan nav neko jauna. Atmiņā nāk žanra klasiskais paraugs – Filipa Dika Cilvēks augstajā kalnā un deviņdesmito gadu amerikāņu bestsellers – Roberta Harisa Fāterlande. Latviešu literatūrā alternatīvās vēstures aprises neuzkrītoši pavīdēja Alberta Bela Saulē mērktajos un Paula Bankovska Laiku grāmatā. Aināra Zelča trumpis – veiksmīgi izvēlētais skatpunkts. Autors nevis aizrāvies ar alternatīvās vēstures aprakstīšanu un liela mēroga modeļiem, bet totalitārisma pelēcību un varmācības trulumu rādījis „no apakšas” – kā to redz šā mehānisma skrūvītes, propagandas apstulbinātie darbarūķi. Viņi cītīgi strādā, slavina Lielvācijas varenību un Lielā cilvēka (Hitlera) ģenialitāti, cits citu novēro un pa vidam mēģina tikt galā arī ar savām mazajām kaislībām.

Papildu kolorītu piešķir valodas stilizācija, kas, manuprāt, ir romāna veiksmīgākais atradums: 1945 Riga sarakstīts seniskā izteiksmē – valodā, kura patiesi rādās iederīga 1945. gada Ostlandē. Ir mīkstinātais „r”, ir „ch”, ir pēc vācu modes darinātie īpašvārdi un vēl daudz kas cits. Ieskatam – teksta fragments, kas raksturo gan romāna valodas stilizāciju, gan arī alternatīvās vēstures politisko situāciju: „Grosdeutschland un Japan armiju draudzīgā satikšanās pie Ural kalniem, Magnitogorsk sanāksmes lēmumi par Europa un Asien robežām. Sagaidāms, ka tagad, pēc Sowjetunion kapitulācijas, sekos uzbrukumus Vereinigte Staaten von Amerika un bijušās Vereinigtnes Konigreich von Grosbritannien und Nordirland īpašumiem Asien.” Un: „9.maijā ir nolikta parāde par godu uzvarai. Sowjetunion ir iznīcināta, Stalin iebēdzis taigā, viņu meklē Skorzeni vīri. Atradīs. Un tad tiesa taisnīgi un bargi tiesās šo tirannu un bendi, šo kara noziedznieku.” Savukārt latviešiem šai jaunajā pasaulē klājas visai bēdīgi – viņi „brīvprātīgi” pārvietoti un nometināti „Moskau protektorātā un Ukraine”, kur palīdzēs „attīstīt ražīgu lauksaimniecību”.

Taču šie lielie politiskie procesi pieminēti vien garāmejot. Uzmanības centrā – pārkrāsotāji Roberts un Herberts, kuru darba pienākumos ietilpst Brīvības un Ļeņina ielas nosaukumu plāksnīšu pārkrāsošana par Ādolfa Hitlera ielu. Vēl ir Roberta iecerētā, apsviedīgā Gerda, kas kāro apprecēties – un ne jau ar prastu pārkrāsotāju, bet ar augstu stāvošu un bagātu vīru, un direktors Lencs. Šīs personas veido mazliet ironisku mīlas četrstūri: Lencu un Herbertu saista homoseksuālas attiecības, turklāt Herberts klusībā ir iemīlējies Robertā. Homoseksuālistus Lielvācijā liek cietumā un pie sienas, tāpēc, lai slēptu savu patieso orientāciju un tiktu pie skaistas sievas, ar kuru parādīties sabiedrībā, Lencs noprec Gerdu. Cienījamu Lielvācijas pilsoņu ģimenē noteikti jāaug arī nākamajiem ģermāņu karavīriem, bet bērna radīšana Lencam liekas tik nepatīkama procedūra, ka šajā pasākumā ar viņa laipnu atļauju tiek iesaistīts Roberts. Vārdu sakot, uz diktatūras fona aizvien ciešāk savelkas mīlas četrstūra mezgls, kurā jau tiek iepīta arī piektā persona – Doroteja, Roberta kārtējā mīļākā, kas savu apskaužamo stulbumu nemitīgi apliecina ar patriotiskiem saukļiem. Amizantā četrstūra un alternatīvās vēstures ainavas ieskicēšanai autors atvēlējis romāna pirmās 90 lappuses. Un, kā jau teikts, romāns izstrādāts meistarīgi, neko daudz netraucē arī mazliet uzbāzīgi simboliskā pārkrāsotāja loma.

Taču tad autors pēkšņi ņem savu tik dzīvo garabērnu, liek uz laktas un ar vienu āmura bliezienu nogalē, pie viena nogalējot arī manu lasītāja sajūsmu. Roberts pēc mātes nāves atrod pagultē slēpto čigānieti Mirikli – un sākas turpat 90 lappušu garš dialogs, pareizāk sakot, tukša un garlaicīga vāvuļošana. Tukša tai ziņā, ka piesātināta ar vispārzināmu patiesību atreferējumiem, absolūti pareizām un tāpēc neko neizsakošām deklarācijām, brīvās nākamības pravietojumiem un visu ko tamlīdzīgu. Tik spoži aizsāktais romāns vienā rāvienā pārvēršas par skolmeistarisku aforismu kopojumu, bet Roberts stundas laikā no iekšēja opozicionāra „pāraug” par kvēlu Lielvācijas ienaidnieku un nonāk pie secinājuma, ka „ir jāsagāž šis režīms, Ostland ir jākļūst par dēmokratisku valsti. Brīvību Ostland!” Nav grūti saprast, ka autors it kā mēģinājis pacelties „uz augšu”, ietikt kādā „simboliskā” dimensijā, papļāpāt par „vispārcilvēciskām vērtībām” vai vēl kaut ko tikpat baisu. Taču īstenībā viņš nošļucis pagalam triviālā didaktikā. Tā ir sērga, kas viscaur raksturīga latviešu literatūrai: tiek ņemta kāda pašsaprotama ideja, tai uzzieķēta plāna un caurspīdīga simboliska virskārtiņa – un šis primitīvais meistarojums pasniegts kā mākslas darbs, kaut gan patiesībā viens vārds tikai aizvietots ar citu. Zvejniekus nokrustī par „jūras arājiem” un jūsmo par augsto poēziju – Zelča romānā valda līdzīgs princips. Taču ar to vēl nepietiek – autors turpina dauzīt nabaga samocīto romānu, kamēr tas kļūst pavisam plakans. Proti, ar čigānietes palīdzību Roberts pēkšņi atklāj sevī rūdīta hipnotizētāja spējas. Tās viņš izmēģina pret Lencu, izpestīdams no viņa nagiem Gerdu, par ko viņa it nemaz nav priecīga, bet no romāna beigu gala noprotams, ka nākošais Roberta brīvības cīņas upuris būs pats Alfrēds Rozenbergs – un tālāk jau visa Lielvācija dancos pēc Roberta hipnotiskās stabules. Rodas iespaids, ka romāna pirmsākumos bijusi itin veiksmīga alternatīvās vēstures ideja, arī bilde saveidojusies dzīvīga un eleganta, bet tad autors vairs nav zinājis, ko lai ar to iesāk – ar bildi vien, lai cik tā būtu dzīva, tak kārtīgam romānam nepietiek, tāpēc stiķētas klāt simboliskās spēlītes. Arī ar tām līdz laimīgam galam nav varēts tikt, un tā nu nekas cits nav atlicis, kā piekabināt sastrupinātu nobeigumu pagājušā gadsimta lubu literatūras stilā. Taču ar šo muļķīgo ideju romāns tiek ne tikai pabeigts, bet arī nobeigts pavisam beigts – tik vien paliek kā atmiņas par lielisko sākumdaļu.

Diena, 05.05.2001

_______________________

Vēl par Aināru Zelču:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s