Kurcio Malaparte “Āda”

Par ādas glābšanu

Kurcio Malaparte. Āda. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. R., Jumava, 2001

Kurcio Malaparte Āda Neizdibināmi ir ceļi, pa kuriem līdz mums atklīst teksti iz pasaules literatūras. Kāpēc sērijā XX gadsimta romāns itāļu prozu reprezentē nevis, teiksim, Dino Bucati, Luidži Pirandello, Italo Kalvino, Leonardo Šaša vai kāda cita pirmā lieluma itāļu literatūras zvaigzne, bet gan marginālais klasiķis Kurcio Malaparte – tur laikam izšķirošo lomu nospēlējis tas fakts, ka pašreizējais Latvijas goda konsuls Itālijā Nikolo Rozitāni ir tuvs Malapartes radinieks. Kurcio Malapartes (1898-1957) īstais vārds bija Kurts Ēriks Sukerts. Savu pseidonīmu viņš izvēlējās, vadoties pēc pavisam jokainiem apsvērumiem. Proti, Napoleona Bonaparta uzvārds burtiskā tulkojumā nozīmē „labā daļa”. Tad nu Sukerts nolēma kļūt par „slikto daļu” Malaparti (male – itāliski ‘slikts’) – iespējams, tāpēc, lai komplektā ar Napoleonu saveidotos pati pilnība. Pirmā pasaules kara laikā Malaparte pabija frontē, pēc tam darbojās žurnālistikā, bija tuvs itāļu fašisma ideoloģijai (kas nebūt nav nekas neparasts: ar to grēkoja daudzi itāļu rakstnieki – gan modernisti, gan tradicionālisti), vēlāk mainīja orientāciju un pārkvalificējās par kvēlu Musolīni nīdēju. Par saviem dučem veltītajiem rakstījumiem (to vidū grāmata Valsts apvērsuma tehnika, 1931) Malaparte nonāca cietumā un trimdā, no kuras gan tika atbrīvots ar Musolīni dēla gādību. Otrā pasaules kara laikā Malaparte bija kara žurnālists un 1942.gadā caurbraucot uzturējās arī Rīgā. Ar karu saistīti nozīmīgākie Malapartes darbi – daļēji dokumentālie romāni Kaputt (1944) un Āda (1949). Pēcāk Malaparte atkal mainīja orientāciju, bet nu uz sarkano pusi – rakstīja lugas ne tikai par Prustu, bet arī par Marksu un uz mūža beigām, apceļojis Ķīnu, pat sāka jūsmot par Mao režīmu.

Tātad – Āda. Ir 1943.gads, Neapolē ienāk sabiedroto armija, Malaparte ir sakaru virsnieks, kura pārziņā ir attiecību veidošana starp karu zaudējušajiem itāļiem un amerikāņu uzvarētājiem. Situācija nebūt nav viennozīmīga: itāļi ir ne tikai zaudējuši karā, bet arī tiek atbrīvoti no Musolīni režīma; amerikāņi nāk ne tikai kā uzvarētāji, bet arī kā atbrīvotāji. Vecā sistēma sabrukusi, jaunā vēl nav izveidojusies, un lielākie cietēji šajā haosa laikmetā ir Neapoles iedzīvotāji. Ādas nozīmīgākā daļa ir Malapartes liecības par dzīrēm „morālā mēra” laikā (sākotnēji Malaparte romānu bija iecerējis nosaukt Mēris – tekstā tiek variēta mēra metafora; taču šo virsrakstu pasteidzās izmantot Albērs Kamī jau 1947.gadā). Tas ir paradokss: mēris – visviens, reāls vai metaforisks – spēj inspirēt spožu prozu (princips, kas itāļu prozā bezmaz ģenētiski ieprogrammēts:  atcerēsimies, ka arī Dekamerona pagalam vieglprātīgo stāstu stāstīšana noris drūmajā mēra laikā). Vienā pusē – Itālija ar tās gadu tūkstošu kultūras tradīcijām, kas dīvainā kārtā novedušas līdz fašismam un Musolīni, otrā – dzīvespriecīgie un mazliet naivie amerikāņi, kas nu nekādi nav spējīgi orientēties jūklī, kuru paši palīdzējuši radīt. Malaparte raksta: „Jūs pat nevarat iedomāties, ko spēj pastrādāt cilvēks, uz kādiem varoņdarbiem un kādu zemiskumu tas ir spējīgs, lai paglābtu savu ādu. (..) Mēs ciešam un sagādājam ciešanas, slepkavojam un mirstam, pastrādājam brīnišķīgas un šaušalīgas lietas, ne jau lai glābtu dvēseli, bet gan lai glābtu savu ādu.” Runa nav par to, ka gluži saprotamā paša ādas glābšana būtu kas nosodāms. Svarīgs ir kas cits. Haosa laikmeta „morālais mēris” vienā rāvienā iznīcinājis visas cilvēciskās vērtības, līdz ar to arī ādas glābšanas paņēmieni veidojas visai specifiski.

Grāmatā ir traģiskas, briesmīgas un pavisam šaušalīgas ainas. Ir arī smieklīgas, absurdas un pavisam idiotiskas epizodes, ieturētas melnā humora stilistikā, kas vēl jo melnāks kļūst tālab, ka tās ir gluži reālas un autors tās skatījis paša acīm. Piemēram, par nēģeru tirdzniecību: melnādainie amerikāņi par itāļu sievietēm maksā lielu naudu, nenojauzdami, ka paši pārtapuši par preci, ko cita citai pārdod itāļu ģimenes. Vai par blondajām parūkām, ko itāļu meičas piekarina sev ļoti intīmā vietā, lai iekārdinātu melnādainos amerikāņu kareivjus, kas sevišķi kāri uz gaišmatēm. Vai par Višinski, kurš, ieradies Itālijā, notiesā no tolaik slavenā Neapoles akvārija izzvejotās pērļu gliemenes, jo amerikāņu ģenerālis viņam iegalvo, ka gliemenes kodoliņš esot pats garšīgākais. Grāmatas spēks meklējams tieši šajā liecinieka pozīcijā. Taču nelaimīgā kārtā Malaparte visus savus pieredzējumus un pārdzīvojumus cītīgi literarizējis, vadīdamies pēc sliktākajiem melodramatisku lasāmgabalu produkcijas paraugiem. Te arī skaidrs, kālab itāļu literatūras kontekstā Malapartem, kuram tik lieliski padodas groteskās mēra laika šausmu bildes, atvēlēta vien marginālā klasiķa loma. Kolīdz autors uzņemas morālista, sludinātāja, apraudātāja lomu un bārstās ar vaidiem un asarām, grāmata kļūst gluži vienkārši kaitinoša. Tāpat arī prātojumi par Eiropas eiropeiskumu un Amerikas amerikāniskumu ar īpašu domas spožumu nu nekādi neizceļas. Bet pavisam kuriozā skatā Malaparte parādās, kad sāk šausmināties par vispasaules homoseksuālistu sazvērestību (tiesa, ne mazāk kuriozs ir kādas homoseksuālistu grupas „dēlradību” rituāls, kuru Malapartem izdevība skatīt pašam savām acīm).

Diena, 29.05.2001

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s