Albērs Kamī “Krišana”

Albērs Kamī. Krišana. No franču valodas tulk. Inta Geile-Sīpolniece un Baiba Zīle. R., Daugava, 1997

Albēra Kamī grāmata Krišana, kurā iekļauts viņa pēdējais pabeigtais romāns Krišana (1956) un īsprozas krājums Trimda un valstība (1957), uzsāka sēriju XX gadsimta klasiķi. Ja atceramies, ka savulaik jau tulkoti romāni Mēris un Svešinieks, tad līdz ar šo grāmatu latviski nu pieejami visi svarīgākie Kamī prozas darbi (vēl atlicis viņa pirmais romāns Laimīgā nāve, kas publicēts 1971. gadā, un nepabeigtais romāns Pirmais cilvēks — darbu pie tā pārtrauca Kāmī nāve autokatastrofā; Francijā Pirmo cilvēku publicēja tikai 1994. gadā; arī – stāsti, lugas un filozofiskie apcerējumi).

Krišana — tas ir monologs kādā Amsterdamas krodziņā, kurā Klamanss, savulaik Parīzes advokāts, tagad labprātīgs autsaiders un drūms skeptiķis, stāsta par sevi, par ceļu, ko autors nodēvējis par krišanu. Ceļš sācies sen, kara laikā, kad Klamanss izdzēris mirstoša biedra ūdeni (tas gan atklājas tikai pēdējā nodaļā), — bez, šaubām, simboliska aina, ņemot vērā gan ūdens simboliku kristietismā, gan arī romānā visdažādākajos kontekstos minēto ūdeni. Pēcāk Klamanss bijis pazīstams advokāts, t. i, persona, kuras pienākumos ietilpst aizstāvība. Taču kādu reizi viņš nav izglābis slīkstošu sievieti. No šī punkta tad arī sākusies Klamansa krišana — līdz pat kaktu advokātam un bezmaz profesionālam grēku nožēlniekam starp Amsterdamas padibenēm. Pāris rindkopās gan nav iespējams kaut aptuveni ieskicēt romāna problēmu un metaforu loku, jo Kamī rakstība piesātināta tik ļoti, ka teksts burtiski vibrē aiz saspringuma. Izrādās, nepilnu 100 lappušu īsā romānā var ietilpināt ārkārtīgi daudz: brīvība un verdzība, vainas apziņa un nevainība, meli un patiesība, spēks un vājums, vientulība un esamība sabiedrībā, piemērošanās un patstāvība utt., turklāt jāņem vērā, ka šie jēdzieni nebūt netiek, kā tas parasti pieņemts, pretstatīti, šīs dažbrīd ikdienišķās, dažbrīd metafiziskās kategorijas izrādās tikai tuvas, bet dažbrīd arī neizšķirami saplūstošas – bieži vien to jēgas tiek samainītas ar vietām, atstājot neskartus pašus jēdzienus.

Faktiski Krišana ir visai dzēlīga mūslaiku — un vairāk nekā četrdesmit gadu, kas aizritējuši kopš romāna publicēšanas, nebūt netraucē — civilizācijas kritika: par iluzoro kārtību, kas ir rietumnieciskā cilvēka esamības pamatā. Klamanss atzīst savu divkosīgo būtību – taču arī pats esamības fundaments ir divkosīgs: nav iespējams dzīvot atbilstoši paša definētajiem ētiskajiem kritērijiem. Un tas nu ir strupceļš, no kura nav izejas. Iespējams, Krišana ir pats drūmākais un bezcerīgākais Kamī darbs.

Sākotnēji autors bija paredzējis Krišanu iekļaut stāstu krājumā Trimda un valstība, tačlu darbs ieilga un stāsts galu galā izvērtās par romānu. Savukārt krājuma Trimda un valstība sešu stāstu uzmanības centrā ir trimdas motīva sešas atšķirīgas variācijas. Kamī rakstīja: “Valstība, kas arī minēta virsrakstā, ir brīva un atkailināta dzīve, kura mums atkal jāatrod, lai beidzot atdzimtu.Trimda savā veidā mums rāda ceļu uz valstību: ar vienīgo noteikumu, ka mums jāprot atteikties gan no kalpības, gan no mantkārības.” Jo sevišķi iespaidīgi un eleganti ir izstrādāta ironiskā novele Jona jeb Mākslinieks darbā – līdzība par radoša cilvēka attiecībām ar pasauli.

1957. gads — tas ir gads, kad iznāca Trimda un valstība, un gads, kad Kamī piešķīra Nobela prēmiju. Viegli iedomājamo ainu par veselas paaudzes elku, ģeniālu veiksminieku, kurš Nobela prēmiju saņem jau 44 gala vecumā, domu par rakstnieka nemitīgo augšupceļu pretī labi zināmam mērķim pavisam citādu padara ieskats Kamī dienasgrāmatās. 8. augusts. Kamī raksta: “..pirmo reizi nopietni apšaubīju savu aicinājumu. Domāju, vai nevajadzētu visu mest pie malas, patiešām. [..] Vai esmu radītājs? Man likās, ka jā. Precīzāk, likās, ka spēju par tādu kļūt. Patlaban par to šaubos, turklāt ir liels kārdinājums atteikties no šīs nemitīgās piepūles, kas mani dara nelaimīgu pat tad, kad esmu laimīgs, no šīs nelietderīgās askēzes, no šīs aklās sekošanas kaut kādam neizprotamam aicinājumam. Kāpēc līst iekšā cienījamā, godīgā mākslā? Vai tad esmu spējīgs uz to, ko sapņoju? Un, ja ne, tad kamdēļ visi šie sapņojumi? Atbrīvoties no tā visa un nodoties visādiem niekiem.”

It kā katram rakstītājan labi pazīstamas izjūtas, taču šai gadījumā interesanti ir tas, ka šīs mokošās šaubas par savu aicinājumu ir tikai divus mēnešus pirms tam, kad Kamī saņem augstāko apbalvojumu literatūrā. 17. oktobris: “Nobela prēmija. Neparasta šausmīga paguruma un skumju sajūta.”

Grāmatu Apskats, 02.1999

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s