Mani neinteresē asiņu sajaukumi

Jāņa Rambas recenzijā par Ainas Vāveres romānu Gadsimta gobelēns (Laikmeta liecība: 1915 – 1945; Diena, 25.01.1999) teikts: „(..) šis romāns būs interesants tiem, kurus interesē baltvācu un latviešu likteņu saaudumi un asiņu sajaukumi.” Turpinot domu gaitu, varētu piebilst, ka romāns būs interesants arī tiem, kuriem interesē latviešu un angļu, latviešu un krievu asiņu sajaukumi un, galu galā, latviešu asinis vispār bez piejaukumiem. Jo – visu šo jaukumu un nejaukumu pārstāvji apdzīvo romānu. Tak tomēr šiem interesentiem varbūt labāk ieteikt ielūkoties kādā vēstures grāmatā, kur šīs problēmas apcerētas pamatīgāk.

Atļaušos nepiekrist Jāņa Rambas teiktajam, ka romāns „nekādas mākslinieciskas novitātes (..) latviešu literatūrā neienes un, šķiet, arī nepretendē uz to” un ka tas ir tikai „papildinājums, godīgs un pamatīgs papildinājums”. Bez šaubām, recenzijas autoram ir savs subjektīvais viedoklis par Ainas Vāveres romānu un man – savs, vienlīdz subjektīvs. Taču problēmas būtība šoreiz meklējama nevis Gadsimta gobelēnā un tā atšķirīgajās interpretācijās, bet gan attieksmē pret šo tekstu. Ārpus Jāņa Rambas redzesloka ir palicis viss, kas romānu padara, neteiksim, netradicionālu, bet jūtami no konteksta atšķirīgu (un visvairāk jau no Annas Zarānes uzcītīgi amatnieciskā darinājuma Aizkurs, kas patiesi ir tikai detalizēts vēsturisks komikss, bet ar kuru Ramba nez kāpēc salīdzina Gadsimta gobelēnu). Bez dažām vispārīga rakstura frāzēm recenzija reducējama uz pāris faktiem: romāns ir daļēji autobiogrāfisks, „par Vērmaņu dzimtu”, autorei nepatīk Kārlis Ulmanis. Manis pēc, lai romāns ir pieckārt autobiogrāfisks un par Vērmaņiem, Benjamiņiem, Ulmaņiem, bet, ja tajā no augstās mākslas nav ne smakas, tas metams miskastē. Ja kritiķis recenzē romānu, tad jārunā par tiem elementiem, kas šo tekstu padara par literatūru. Un Gadsimta gobelēnā to ir gana. Bet – Jāņa Rambas recenzijā nav pieminēts neviens (!) no tiem. Pat ne romāna virsrakstā piesauktais gobelēns, kas ir romāna „smaguma centrs” (un – ar to cieši saistītais romāna laika ritējums, kas lāgiem met pavisam īpatnējas cilpas). Nav pieminēts arī ezers ar „dubulto dibenu”, kurš funkcionē gan reālajā, gan metaforiskajā līmenī. Nav skarta gluži vai sirreālā pašnāvība romāna beigās, kurai arī sava vieta romāna arhitektonikā. Nepamanīta palikusi romāna sākumdaļas stilizācija gadsimta sākuma literatūras garā, ar kuru gan, manuprāt, autore drusku pārspīlējusi. Un, galu galā, arī nelaimīgajam asiņu sajaukumam ir ne tikai konkrēti „vērmaniska”, bet arī metaforiska jēga. Tā vietā Ramba pasludina, ka „no vēstures viedokļa” Gadsimta gobelēns, redz, neesot īpaši interesants, jo aprakstot „jau daudzreiz aprakstītus notikumus”. Vērtēt literāru tekstu „no vēstures viedokļa” ir apmēram tas pats, kas teikt, ka cilvēks nav īpaši pievilcīga radība – „no orangutana viedokļa”.

Jāņa Rambas recenzijas virsraksts ir Laikmeta liecība. Parasti šādus jēdzienus (laikmeta liecība, tautas likteņstāsti, kultūrvēsturisks un tamlīdzīgus) lieto kā attaisnojumu – ja kritiķis attiecīgajā romānā pie labākās gribas nevar – vai nespēj – atrast nekā mākslai piederīga. Sak, ja nav literatūras, tad lai vismaz ir kultūras vēsture vai laikmeta liecība. Gadsimta gobelēns nudien nav šādu attaisnojošu attieksmi pelnījis.

Diena, 28.01.1999

____________________________________

Vēl par kritikas problēmām:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s