Pēters Hēgs “Sieviete un pērtiķis”

Cilvēks varbūt ir mazsaprātīgs pērtiķis

Pēters Hēgs. Sieviete un pērtiķis. No dāņu val. tulk. Inga Mežaraupe. R., Atēna, 1998

image Pagājušogad apgāds Atēna izdeva Pētera Hēga pirmo romānu Smillas jaunkundzes sniega izjūta, kas, Dānijā publicēts 1992. gadā, atnesa autoram pasaules slavu. Nu – Hēga pagaidām beidzamais romāns Sieviete un pērtiķis (1996), apjomā uz pusi mazāks, bet tikpat iespaidīgs. Aizdomīgi cilvēkveidīgās, mūžamežos mītošās radības iejūsmina ļaužus ne vien zoodārzos, bet lāgiem iedvesmo arī uz literāru darbu radīšanu – lielākoties par to, ka evolūcija cilvēku no pērtiķa nekur tālu nav aizvadījusi. Piemēram, romantisma ziedu laikos Vilhelms Haufs par šo tēmu sarakstīja klasisko noveli Jaunais anglis, kurā stāstīts par to, kā cilvēka drēbēs ieģērbta pērtiķa manieres savaldzina provinciālas pilsētiņas iedzīvotājus. Arī Jānis Ezeriņš ir sacerējis noveli Mērkaķis: kāda dāma iemīlas apburoši vīrišķīgā mērkaķī, ko uz masku balli atvedis cirka direktors. Tātad Pētera Hēga izvēlētie spēles noteikumi – sastatīt divas šķietami tik bezcerīgi attālinātas būtnes kā sieviete un pērtiķis – pazīstami jau krietni sen, taču šoreiz autors tos izgriež ar oderi uz āru un projicē globālos mērogos, tiesa gan, pēcgalā nonākdams atpakaļ pie vecumvecās morāles.

Zvēru ķērāji atved uz Angliju nezināmas sugas pērtiķi, kuram izdodas izbēgt. Pērtiķi notver, viņš nonāk angļu aristokrāta un zoologa Ādama Bērdena savrupmājā, pērtiķis tiek pētīts un analizēts, ap viņu vijas visādas intrigas, ar viņa palīdzību tiek bruģētas karjeras taciņas utt. Turpat blakus ir arī sieviete, Bērdena sieva no Dānijas (romāna vienīgā saikne ar Dāniju, protams, neskaitot to, ka tas sarakstīts dāniski), slepenā alkoholiķe Madelēna – zināmā mērā ekstravagantās Smillas jaunkudzes līdziniece, vismaz tai ziņā, ka arī Madelēnai izdodas savērpt aizraujošu detektīvintrigu visur, kur vien viņa sper savu kāju. Taču romāna sākumā Madelēna ir tikai viena no vīra zoodārza iemītniecēm; ja patīk, Madelēnu var uztvert kā plaši izplatītās mūsdienu sērgas – garlaicības un dzīves apnikuma – iemiesojumu. Gādība par pērtiķi un ar viņu saistītās detektīvekspedīcijas birokrātijas labirintos Madelēnu izsit no ikdienišķās alkoholizētās rutīnas, vienlaikus iepazīstinot lasītāju ar šo smieklīgi baismīgo – vai baismīgi smieklīgo – veidojumu, ko dēvē par mūslaiku civilizāciju. Realitātes nav, valda vienvienīga fikcija – imitācija, sociālie priekšraksti, iedomas un aizspriedumi, kas dīvainā kārtā kļuvuši gluži vai taustāmi reāli.

Tiktāl viss būtu kārtībā. It kā kārtējais tipiski atmaskojošais romāns, kas rāda, cik draņķīgā pasaulē esam nosodīti dzīvot, novārtā nav pamestas arī ekoloģiskās nebūšanas – un šādu romānu nav mazums. Taču tad Hēgs izspēlē savu trumpja kārti. Mazāk virtuoza autora rokās šī kārts trāpītu pašam autoram pa pieri un, visticamāk, nogalētu visu romānu. Proti, pērtiķis, teikdams pašsaprotamus vārdus – „Tad nu iesim!”, – nolaupa Madelēnu un pazūd Haidparka kokos; liekas, viņu fantasmagoriskais skrējiens pāri Londonas jumtiem, skatot nodeldēto un nolietojušamies pilsētas mehānismu, – tās ir romāna labākās lappuses. Viņi atrod patvērumu tādā kā pirmatnīgā paradīzes dārzā, kur starp sievieti un pērtiķi sākas skaists mīlas stāsts ar erotiskām un lingvistiskām piedevām.

Saprotams, romānā aprakstītā Londona nav Londona, Anglija nav Anglija un arī Ēdenes dārzs, kurā pasaule līdz ar valodu piedzimst no jauna, diez vai tur atrodams. Tās ir butaforijas, kas izvēlētas, lai, no vienas puses, pabēgtu no uzmācīgi pazīstamās Dānijas vides, no otras – lai klasiski anglisko noslieci uz sastingumu pārtapinātu globālā simbolā. Un arī skaistajam mīlas stāstam ar sodomiju nav nekāda sakara. Jo – pērtiķis nav vis parasts pērtiķis, bet gan kāds homo atzars, kas attīstības ziņā jūtami apsteidzis cilvēku un kuru autors aplaimojis ar tādām pie cilvēku dzimuma reti sastopamām īpatnībām kā veselais saprāts un loģika. Hēgs ir žilbinošs groteskas meistars – ne velti kā viņa skolotāja tiek minēta Karena Bliksena. Maigais absurds ar barokālajām mežģīnēm tiek klāts kārtu kārtām, pamīšus iestarpinot pavisam prastus jociņus – un, jāatzīst, kopaina veidojas viendabīgāka nekā Smillas jaunkundzes sniega izjūtā, kur sakonstruētā noslēguma daļa pārlieku kontrastēja ar pārējo tekstu. Sievietē un pērtiķī absolūti neiespējamie sižeta mežģījumi un pārgalvīgās metaforas dīvainā kārtā izraisa uzticību. Liekas, par to jāpateicas virtuozi izstrādātajai beigu gala mazajai apokalipsei. Šoreiz gan tā nav reāla – vismaz ne tai nozīmē, ka apokalipsēm literatūrā tradicionāli raksturīgi ugunsgrēki, ūdensplūdi, līķu kalni, nāves eņģeļi utt. Apokalipse ir garīga – vienā rāvienā sabrūk cilvēka pārākuma un izredzētības sajūta, pašpārliecinātība, naids un neiecietība pret visu svešo. Pietiek ar apziņu, ka cilvēks varbūt ir tikai mazsaprātīgs pērtiķis – un vēl ar šausminošo, romāna kontekstā ļoti ticamo domu, ka ne tikai katra cilvēka tuvinieki, bet arī Anglijas karaliene varētu būt maskējies pērtiķis. Galu galā – jēdzieni „cilvēks” un „dzīvnieks” neko neizteic. Robeža starp abiem jēdzieniem ir tik izplūdusi, ka nekādas definīcijas šeit nelīdz. Īstenībā būtu jāsaka: „tas, ko mums labpatīk dēvēt par cilvēku”, un „tas, ko mēs saucam par dzīvnieku”. Ar visām no šās lingvistiskās ekvilibristikas izrietošajām sekām, starp kurām ir arī Hēga romāns Sieviete un pērtiķis.

Diena, 02.05.1998

___________________________________

Vēl par Pēteru Hēgu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s