Annai Blūmai. Vācu dadaistu dzejas izlase

Leģenda par svētās govs asti

Annai Blūmai. Vācu dadaistu dzejas izlase. Latviskojusi Jana Vērdiņa, Rīga, Enigma, 1997

Mazā grāmatiņa Annai Blūmai visādā ziņā ir ievērības vērta. Pagājušogad tā saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju, turklāt pirmo reizi desmit gados prēmija piešķirta nevis oriģināltekstam, bet atdzejojumam. Otrkārt, Annai Blūmai ir starp tām uz pirkstiem skaitāmajām (es nepārspīlēju) atdzejas grāmatām, kas izdotas deviņdesmitajos gados. Bez tam tā, liekas, vispār ir pirmā atdzejas grāmata latviešu valodā, kas nav viena autora vai kādas tautas dzejas izlase, bet gan veltīta literāram virzienam. Un, visbeidzot, Annai Blūmai uzmanības centrā ir dadaisms – dzeja, kas, ja neskaita nelielu publikāciju Avotā pirms gadiem desmit, vispār nav latviskota. Vienīgais trūkums – ieskats dadaismā ir pārlieku pieticīgs: tikai četru autoru 27 dzejoļi un Hugo Balla Manifests I dadas vakaram Cīrihē 1916. gadā; vēl – atdzejotājas ievads, īsas ziņas par autoriem un Tristana Carā Kā dabūt gatavu dzejoli dadaistu gaumē Klāva Elsberga atdzejojumā. Nav gan īsti saprotams, kālab par Tristanu Carā nav biogrāfisko ziņu, jo šis rumāņu cilmes francūzis, viens no dadas un pēcāk arī sirreālisma iedvesmotājiem, bija pietiekami liela mēroga figūra, lai izpelnītos kādu rindkopu (starp citu, pieļauju, ka Carā ir adekvāts oriģināla Tzara latviskojums, tomēr tas var radīt jūkli, jo enciklopēdijās un personu rādītājos pirmām kārtām tomēr tiks meklēts Tzarā vai Tcarā).

Dadaisms radās Cīrihē 1916.gadā (dadaistiskas izdarības, piemēram, Marsela Dišāna ready made, bija pazīstamas jau vismaz desmit gadus); pēcāk tas izplatījās visā Vācijā un tika eksportēts arī uz Parīzi un Ņujorku. Nu jau šis modernisma dzimšanas posms tapis leģendārs un zināmā mērā izraisa nostalģiskas izjūtas – tolaik vēl varēja atļauties provokācijas un skandālus, varēja brīnumjauki apspļaudīt publiku, kas trakoja – nevis aiz sajūsmas, bet aiz niknuma, turklāt izdevās pat vispieticīgākās provokācijas, iekļūdamas modernisma antoloģijās. Vienlaikus ar dadaismu visā Eiropā pastāvēja ekspresionisms, Itālijā radās futūrisms, Spānijā – ultraisms, Krievijā – virziens, kas arī ieguva futūrisma apzīmējumu; mazliet vēlāk Francijā ar aktīvu dadaistu un ultraistu līdzdalību piedzima sirreālisms.

„Kas ir dada? Māksla? Filozofija? Politika? Ugunsdrošības noteikumi? Vai arī: valsts reliģija? vai dada ir enerģija? bet varbūt dada ir Nekas, t.i., dada ir Viss?” jautāja Rauls Hausmanis, viens no dadas inspirētājiem (viņa kolāža aplūkojama uz grāmatas vāka). Savukārt Tristans Carā izteicās mazliet precīzāk: „Loģikas iznīcināšana – dada (..); sociālās hierarhijas iznīcināšana – dada; atmiņas nāve – dada; nākotnes nicināšana – dada.” Un vēl: „Visviens, kādā vārdā to dēvēt, dada, bebe, sisi, ololo – būtība paliek tā pati.” Jēdziens „dada” pretstatā, piemēram, futūrismam vai sirreālismam, neko neizsaka – tas ir nejauši izvēlēts vārds. Tikai dīvainas sakritības dēļ izrādījās, ka Āfrikas krū cilts valodā tas nozīmējot svētās govs asti.

Grāmatā Annai Blūmai – Kurta Švitersa antiestētiskās provokācijas un haotiskās vārdu spēles (viņš arī sacerējis dzejoli Annai Blūmai). Pretstatā Švitersam, kurš dadaistiskās jaunības ideālus (vai ilūzijas) saglabāja līdz pat nāvei 1948.gadā, Hanss Arps bija krietni daudzpusīgāks – viņš iekļāvās gan ekspresionismā, gan dadaismā, gan sirreālismā, vienlīdz veiksmīgi rakstīja dzeju, gleznoja, veidoja kolāžas un skulptūras. Lasot viņa dzejoļus, jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka sirreālisms neradās tukšā vietā un ne no kā. Hugo Balls – no viņa tikai divi teksti – pūlējās radīt neesošu valodu, kas, nepasakot neko, izteiktu visu (līdzīgā virzienā tobrīd Krievijā strādāja Hļebņikovs, kuru savulaik tulkojis Uldis Bērziņš): „gadji beri bimba glandridi laura lonni cadori…” Taču visiespaidīgākās ir Riharda Hīlzenbeka apokaliptiskās vīzijas un redzējumi no krājuma Fantastiskās lūgsnas, kuras latviskot laikam nav bijis viegli – tomēr tas izdevies veiksmīgi.

Dadas posms nebija ilgs – aptuveni līdz 1922.gadam; tiesa, tēlotājmākslā, teātrī un kinematogrāfā svētās govs aste vēzējās krietni ilgāk. Provokācija, skandāls, šoks, ekscentriski izlēcieni – tas viss drīzāk bija dadas virsējais un redzamākais slānis. Būtība bija nopietnāka. Proti, dada līdz ar pārējiem „ismiem” ar vēl nebijušu vērienu formulēja XX gadsimta kultūras centrālo problēmu: vai skaistais, labais, harmoniskais patiesībā nav tikai mīts, nerakstīta kultūras radītāju un patērētāju vienošanās par to, kam jābūt kultūrai? Vai mākslinieka cienīgs nav arī atbaidošais, antiestētiskais, haotiskais? Bez šaubām, šī problēma var pastāvēt tikai jautājuma formā – un tā joprojām pastāv. Tomēr, pats galvenais, dada apliecināja vienu no kultūras paradoksiem: kultūrā jebkura destruktīva darbība – dadaismam destruktīvā potenciāla ziņā retais „isms” var stāvēt blakus – tā pati radīšana vien ir. Dažkārt ir vērts palaist kultūrā šādu svēto govi, lai tā ar savas astes vēzienu atgrieztu kultūru pirmsākuma haosa stāvoklī. Un tagad jau grūti pateikt, kas svarīgāks – paši dadaistu darbi (manuprāt, tie, kā jebkura galējība, faktiski ir tikai ilustrācija literatūras vēstures mežģījumiem) vai leģenda par dadu.

Diena, 22.01.1998

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s