Ludvigs Vitgenšteins “Filosofiskie pētījumi”, Jānis Vējš “Versija par Vitgenšteinu”

Kur saprātīgs filozofs savu kāju nesper

Gandrīz vienlaikus pagājušā gada nogalē iznāca Jāņa Vēja Versija par Vitgenšteinu un paša Ludviga Vitgenšteina Filosofiskie pētījumi. Versija par Vitgenšteinu ir neliela grāmatiņa, kurā autors trīs nodaļās aplūko Vitgenšteina biogrāfiju un analizē abus dzīves laikā izdošanai gatavotos darbus – Loģiski filosofisko traktātu un Filosofiskos pētījumus; pielikumā lasāmi fragmenti no Vitgenšteina Dažādām piezīmēm, kas publicētas 1977. gadā. Savukārt Filosofiskie pētījumi līdz ar pamatīgu tulkotāju pēcvārdu izdota Sorosa fonda-Latvija iedibinātajā un balstītajā filosofisko tekstu tulkojumu sērijā Cilvēks un sabiedrība.

Visa Vitgenšteina dzīve, teksti un arī viņa darbu uztvere ir vienvienīga paradoksu virkne. Par viņu mēdz teikt trafareto frāzi: Ludvigs Vitgenšteins (1889 – 1951) ir viens no XX gadsimta izcilākajiem filosofiem. Un tomēr – diez vai ir vēl kāds mūslaiku domātājs, kurš tik apbrīnojami stūrgalvīgi darījis visu, lai būtu nezināms un nepazīstams, vismaz plašai publikai. Kaut arī Vitgenšteina dzīve ritēja visai rāmi, bez ārēji efektīgiem satricinājumiem un piedzīvojumiem, tomēr mūsdienās tā, maigi izsakoties, tiek ķidāta pa cīpsliņai, pie tam dažkārt visai neētiskā veidā (ir lasīti apcerējumi, kuros rūpīgi tiek analizēts Vitgenšteina homoseksuālisms). Pieticība un pelēcība tiek mitoloģizēta – gluži tāpat kā Kafkas biogrāfija (starp citu, abi cēlušies no tā kuriozā, bet kultūrai ārkārtīgi auglīgā veidojuma, ko dēvēja par Austroungārijas impēriju; laikā, kad Vitgenšteins strādāja pie Loģiski filosofiskā traktāta, Kafka rakstīja savus romānus – un abi pat nenojauta, ka pēc nāves pārtaps bezmaz kulta figūrās); jo mazāk Vitgenšteins tiecās būt „redzams”, jo vairāk viņu tiecas izgaismot no visiem iespējamajiem skatpunktiem.

Ja salīdzina ar citu XX gadsimta filosofijas dižgaru sarakstīto sējumu grēdām, Vitgenšteins ir publicējis gluži vai neticami maz. Vienīgā dzīves laikā iznākusī grāmata – Loģiski filosofiskais traktāts (1921); vēl viņš publicējis dažus rakstus. Vitgenšteinam veltīto darbu kopapjoms nu jau daudzkārt pārsniedz viņa paša sarakstīto. Filosofiskos pētījumus viņš gan gatavoja izdošanai, tomēr tie tika izdoti pēc autora nāves 1953. gadā, un tā arī īsti nav skaidrs, vai grāmata ir nepabeigta, vai arī tā pārstāv, kā teikts tulkotāju pēcvārdā, domāšanu citā virzienā. Vitgenšteins nebūt netiecās publicēt savus apcerējumus, vēl vairāk, rodas iespaids, ka viņš, konsekventi sekojot savām idejām, uzskatīja, ka vispār neko būtisku nav iespējams pateikt, vismaz ne precīzu formulu un ticamu koncepciju veidā. Savukārt patlaban publicē vispēdīgo sīkumu, ko vien Vitgenšteins jebkad sarakstījis, piezīmējis vai teicis. Tiesa gan, Vitgenšteins bija, kā mēdz teikt, plaši pazīstams šaurā lokā, tomēr liekas, ka viņš bēga arī no šī šaurā kolēģu un domubiedru loka, daudzus gadus strādādams par skolotāju nomaļos Austrijas kalnu ciemos, kamēr viņa Traktāts šai laikā iestūrēja filosofijas ritējumu jaunā virzienā, vismaz – jūtami izmainīja akcentus. Tomēr loģiskā pozitīvisma inspirētāja slava netraucēja Vitgenšteinam vēlāk atteikties no Traktātā paustajām atziņām, it kā viņš atkal apbrīnojamā konsekvencē realizētu vienu no tā aforismiem. Proti, ka Traktāts ir tikai kāpnes, kuras jāatmet pēc tam, kad pa tām uzkāpts.

1929. gadā Vitgenšteins atgriezās filosofu aprindās, sāka lasīt lekcijas Kembridžā; vienlaikus mazpamazām tapa Filosofiskie pētījumi, pie kuriem viņš strādāja aptuveni 20 gadu. Filosofiskie pētījumi nebūt neatgādina žanru, ko mēs esam raduši uzskatīt par filosofiskiem pētījumiem. Drīzāk tas ir fragmentu, pārdomu, piezīmju, aforismu apkopojums, turklāt, jāuzsver, samērā pretrunīgs un dažbrīd arī haotisks apkopojums. Vai iespējams šajā tekstu labirintā atrast sistēmu un kāda tā varētu būt – tas lasāms Versijas par Vitgenšteinu trešajā daļā. Faktiski Pētījumu pamatā ir jautājums, kas ir valoda, ar visām no tā izrietošajām sekām. Kāpēc pastāv šis dīvainais veidojums, ko dēvē par valodu, ar kuru mēs tiecamies aprakstīt un skaidrot pasauli un ar kuru to nav iespējams izdarīt? Kā tas var būt, ka mēs cits citu saprotam? Ko nozīmē „saprast”? Ko nozīmē „nozīmēt”? Vitgenšteins tiecās nevis radīt konceptuālu zirnekļu tīmekli, kurā notvert pasauli, bet gan izskaidrot un aptvert to, ka – un kāpēc – šāda „pasaules formula” nav iespējama. Citiem vārdiem, viņš pirmais apmetās tajās teritorijās, kurās līdz viņam saprātīgi filosofi savu kāju nespēra. Tomēr pats paradoksālākais ir tas, ka Vitgenšteins valodas jēdzību vai bezjēdzību apcerēja ar tās pašas valodas palīdzību, tādējādi atgādinādams ķirurgu, kurš apbrīnojamā uzcītībā nemitīgi operē pats sevi, pūlēdamies tikt skaidrībā, kas viņam aiz ādas.

Uz Versijas par Vitgenšteinu ceturtā vāka lasāms viens no viņa aforismiem: „To, ko var izdarīt lasītājs pats, atstāj viņam.” Vitgenšteins lasītājiem ir atstājis ļoti daudz darāmā.

Diena, 07.01.1998

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s