Kens Kīzijs “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”

Brīvība blakus kamerā

Kens Kīzijs. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. No angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete. R., Jumava, 1997.

image Kena Kīzija romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ASV publi­cēts 1962. gadā. Tikko uz laimīgās literatūras laukiem bija pārcēlušies abi Nobela prēmijas laureāti, kas gadu desmitiem veidoja priekšstatu par amerikāņu literatūru: 1961. gadā no­šāvās Hemingvejs, 1962. gadā nomira Folkners. Trešais dzīvais klasiķis, arī Nobela prēmijas laureāts, Džons Steinbeks nupat bija izdevis savu pēdējo romānu Mūsu rūpju ziema (1961). Savukārt nākamais ASV nobelists Sols Belovs citu pēc cita raksta biezus romānus, kamēr lauru vainags viņam droši vien rādās tikai visslēptākajos sapņos. Selindžers, lai arī lā­giem vēl šo to publicē, jau ir dzīva leģenda un gatavojas atmest rakstnie­cībai ar roku, ko viņš arī izdara 1965. gadā. Uz slavas viļņa ir Alens Ginsbergs, Lorenss Ferlingeti un citi tā saucamās Sanfrancisko dzejas rene­sanses inspirētāji. Pie tās pašas pa­audzes (un kultūras viļņa) piederīgais Džeks Keruaks jau ir publicējis savus slavenākos romānus Ceļā (1957) un Dharmas klaidoņi (1958), pārtapdams bezmaz kulta figūrā, taču viņš raksta pārāk daudz un raksta pārāk neapvaldīti, lai par tādu patiesi kļūtu. Bītniku ekspresīvās ilūzijas jau ir pagātne; hipiju elēģiskās ilūzijas vēl tikai atradīs vienu no saviem pirmavo­tiem Kīzija romānā. Literatūrā agresīvi iebrūk ironiski erotiskais Henrija Millera pēctecis Džeimss Donlivijs. Normens Meilers joprojām pūlas izkļūt no krātiņa, ko pats bija radījis četrdesmi­tajos gados ar savu pirmo romānu Kailie un mirušie.

1961. gadā veselo saprātu izaici­na Džozefs Hellers ar romānu Lama­tas 22. Apdaiks jau ir publicējis Tru­si, bēdz! (1960) un patlaban strādā pie Kentaura (1963). Kurts Vonnegūts, dažu zinātniski fantastisku ro­mānu autors, publicē visai viduvējo Māti nakti (1962), bet teju teju jau gaidāms ģeniālais Kaķa šūpulis (1963). Kaut arī Džons Bārts un Do­nalds Bartelms straujā tempā raksta romānus, abi spēlējas uz velna parau­šanu — it kā literatūra patiesi jau būtu pagalam, tomēr par postmodernismu neviens vēl nav pat dzirdējis. Dzima Morisona un Dženisas Džoplinas vār­dus zina tikai viņu draugi; tikai nā­kamgad ASV mūzikas topus taranēs The Beatles.

Korejas karš un Makartija „raganu medības” jau liekas sens un ļauns murgs. 1961. gadā par prezidentu ir ievēlēts Kenedijs, Amerika zeļ un plaukst, visi jūsmo par reālo demokrā­tiju, kosmosā lido pirmais amerikānis, nēģeri stājas pat dienvidštatu univer­sitātēs. Taču jau pēc gada Kenediju Dalasā nošaus; tūlīt pat gaidāma Kubas „raķešu krīze”, no kuras līdz apokalipsei — viens solis. Līdz Vjet­namai — trīs gadi, līdz rasu nemieriem, kas aptvēra vai visu Ameriku, — tāpat.

Nudien nezinu, ko — un vai vispār — šis aptuveni iezīmētais kon­teksts liecina par Kenu Kīziju un viņa romānu Kāds pārlaidās pār dzegu­zes ligzdu. Tomēr skaidrs ir viens: līdz ar Hemingveju, Folkneru un Steinbeku ASV literatūrā beidzās vesels laikmets, kurā dominēja orientācija uz samērā stabilu un gadu desmitiem tikpat kā nemainīgu kanonu. Tiesa, atbrīvošanos no tā aizsāka jau Selin­džers un bītniki piecdesmitajos ga­dos, taču meklējumu kulminācija ne­apšaubāmi bija sešdesmitajos, turklāt visās kultūras sfērās. Dumpinieki, nonkonformisti, brīvības meklētāji, katrā ziņā anarhistiski noskaņotas per­sonības — apmēram šādi varētu rak­sturot iepriekš minētos rakstniekus; gandrīz visu viņu darbu centrā bija variācijas par brīvības tēmu. Diez vai jebkad literatūras vēsturē ir parādīju­sies tik vienprātīga brīvības un atbrīvošanās sludinātāju plejāde, visviens, vai tā butu atbrīvošanās no literatūras kanoniem un klišejām, vai no ideoloģiskiem un sociāliem krā­tiņiem. Pat visādā ziņā konservatī­vajam Viljamam Staironam iznāca romāns Aizdedzināja šo namu (1960), kurā stāstīts par atbrīvošanos no sevis un citu radītajiem rēgiem. Arī viena no dzīvajām klasiķēm Katrīna Anna Portere 1962. gadā publicēja savu gigantisko, divdesmit gadu rak­stīto romānu Muļķu kuģis — līdzību par „pelēko vairākumu”, grandiozo vispasaules kretīnu savienību, kas no laba prāta lien iekšā būrī un tāpēc ir brīnumjauka augsne totalitārismam (starp citu, salīdzinot dažas Muļķu ku­ģa epizodes ar Kīzija romānā aprak­stītajām Bromdena fantasmagorijām, atklājas gandrīz precīzas paralēles).

Tālāk — par to, kā tapa romāns. Visticamāk, to radījusi apstākļu sakri­tība. Kīzija biogrāfijā nebija iesācējiem raksturīgā „perēšanas” perioda — jaunībā viņš nenodevās rīmēšanas grēkam, nestaigāja pa žurnālu redakcijām ar viduvējiem stāstiņiem, nebija arī pirmās, kritikas tikpat kā nepamanītās grāmatiņas. Kīzijs bija „gatavs” jau uzreiz, ar pašu pirmo romānu. Un, jāpiebilst, tas tā arī palika viņa vienīgais ievērības cienīgais darbs.

1960. gadā Stenfordas universi­tātes students Kens Kīzijs, tukšās kabatas spiests, brīvprātīgi pieteicās par izmēģinājuma trusīti kādā otrā pa­saules kara veterānu hospitālī. Viņam nācās piedalīties eksperimentos, kuros pētīja stipro narkotiku iedarbību un iespējas tās izmantot garīgo slimī­bu ārstēšanā. Eksperimenti izrādījās bīstami trusīšu veselībai, un pēc štata gubernatora iejaukšanās tos pārtrau­ca. Pēc tam Kīzijs aptuveni pusgadu turpināja strādāt hospitālī par nakts­sargu un sanitāru garīgo slimnieku palātā, vienlaikus straujā tempā rak­stīdams savu romānu. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu iznāca, kad autoram bija tikai 27 gadi, — un uzreiz kļuva fantastiski populārs. Jo seviš­ķi — garmataino „puķu bērnu” vidū, starp kuriem Kīzijs pārtapa kulta fi­gūrā, bet viņa romāns aizvietoja Bībe­li. Ienākumi no romāna publikācijām un pēc tā motīviem veidotās lugas iestudējuma ļāva Kīzijam nedomāt par iztikas problēmām un it kā pro­fesionāli nodoties rakstniecībai. 1964. gadā viņš publicēja savu otro un pē­dējo romānu Dažkārt ir lielas iece­res. Kritiķi uzskata, ka to nekādi nevarot uzlūkot par literāru sasniegumu, un, ja tas arī tiek pieminēts Kīzija daiļra­des apskatos, tad labi ja ar pāris rin­diņām. Par profesionālu literātu Kīzijs tā arī nekļuva, jo tolaik viņu jau saistīja citas esamības sfēras. Proti, ap viņa māju Oregonā izveidojās komūna Merry Pranksters ar visu sešdesmito gadu komunāru dzīves atribūtiku — hepeningiem tuvējās pilsētiņās, „puķu bērnu” filozofiju, brīvās mīlas priekiem, mil­zīgām mūzikas devām, narkotikām utt. Kulminācija bija brauciens izkrāsotā autobusā pāri visai Amerikai uz Ņujor­ku, pa ceļam sludinot visu veidu brīvī­bas. Taču tas pie laba gala nenoveda — kratīšanā Kīzija komūnā policija atrada narkotikas, viņam nācās bēgt uz Meksiku, bet pēcāk — slēpties pie draugiem Sanfrancisko, kur viņu 1967. gadā arestēja un notiesāja uz 10 mēnešiem cietumā.

Tas arī faktiski ir viss, kas sakāms par Kīziju kā par romāna Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu autoru — un arī par Kīziju kā par rakstnieku vispār. Tālāk viņš un viņa grāmata dzī­voja atsevišķas dzīves. Vienubrīd Kīzijs izmēģināja roku žurnālistikā, rakstīja aprakstus par saviem ceļojumiem (tie iekļauti 1974. gadā izdotajā rakstu un interviju krājumā ar daiļrunīgo virsrak­stu Kīzija īpašuma izpārdošana), bet tad pārkvalificējās par miermīlīgu fermeri, ārstējās no narkomānijas, saimniekoja kopā ar saviem dēliem, audzēja lopus un gatavoja sieru, vien retumis kā dzīva leģenda atgādinā­dams par sevi (vai savu pagātni) inter­vijās presē. Tiesa, ilgus gadus viņš strādāja pie memuāru grāmatas, kas ar nosaukumu Tālākā izmeklēšana iznāca 1990. gadā. Tās publikāciju pavadīja nostalģisks reklāmas brau­ciens izkrāsotā autobusā pa Sanfran­cisko ielām kopā ar krietni savecējušajiem sešdesmito gadu ideālistiem.

Kamēr Kīzijs sēdēja cietumā un saimniekoja fermā, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu tika tulkots dau­dzās valodās, iekļuva universitāšu programmās un literatūras vēsturēs kā viens no sešdesmito gadu literatūras centrālajiem tekstiem. ASV publicēts romāna akadēmisks izdevums ar pla­šiem komentāriem; tam veltītas dau­dzas monogrāfijas, kurās tas analizēts no visiem iespējamajiem skatpunktiem. Un, protams, jāmin pieckārši „oskarotā” Miloša Formana filma (1975) ar Džeku Nikolsonu Makmērfija lomā (lai arī filma ir patiesi spoža, tomēr, manuprāt, salīdzinājumā ar romānu tā paliek zaudētājos). Grūti izprotamu iemeslu dēļ Kīzijs uzskatīja, ka Formans un filmas producenti iz­kropļojuši viņa ieceri, tāpēc iesūdzēja viņus tiesā, taču prāvu zaudēja.

Zināmā mērā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ir literatūras feno­mens. Cik gadījies lasīt par Kīziju, slēdziens ir absolūti viennozīmīgs: Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ir izcils darbs, kuru ar vienlīdz lielu interesi lasa gan, kā mēdz teikt, „vien­kāršais lasītājs”, gan garmatainie komunāri, gan visaugstpierainākie intelektuāļi, kamēr pārējais Kīzija sa­cerētais atrodas tik tālā literatūras perifērijā, ka grūti samanāms pat ar visanalītiskāko tālskati. Citiem vār­diem, jau ar pirmo mēģinājumu Kīzijs radīja klasiķa spalvas cienīgu romānu, bet uzreiz pēc tam pārkvalificējās par vienkāršu amatnieku un pēcgalā vis­pār meta rakstniecībai mieru. Līdzīgu piemēru literatūras vēsturē nav ne­maz tik daudz. Varbūt Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu patiesi ir nejau­šība: jaunības dumpīgā ideālisma apsēstajam Kīzijam, iespējams, pa­šam to neapzinoties, nejauši izdevās uztrāpīt kādam dziļākam esamības nervam, kādai arhetipiskai metaforai, kas romānu pārtapināja bezmaz sociālā parādībā (zīmīgi ir arī tas, ka Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu neradīja nedz sekotājus, nedz atdarinātājus, nedz arī kādu jaunu „-ismu”, kā tas parasti mēdz notikt ar izciliem tekstiem: romānu „vienkārši” lasīja un apjūsmoja).

Kāds pārlaidās pār dzeguzes lig­zdu, protams, ir līdzība, kaut gan autors kādā intervijā apgalvoja, ka viņš aprakstījis to, ko pieredzējis, strādādams garīgo slimnieku palātā. Un, kā jau katrai līdzībai, tai ir „tul­kojums”. Proti, romānā aprakstītā psi­hiatriskā slimnīca — vai Kombināts, kā to dēvē Bromdens, — faktiski ir pa­saules modelis. Precīzāk, tā ir pasau­le, kurā mīt „normālais” vai „vidējais” cilvēks (nav grūti ievērot, ka palātā mītošie ļaudis nepavisam nav slimi — varbūt viņi ir visādu kompleksu, vājību un iedomu apsēsti, taču ne jau nu jukuši. Katrā ziņā ne vairāk par tiem, ko uzskata par normāliem; cita lieta, ka pats Kombināts dažkārt viņus mēdz padarīt par slimiem). Bet pats para­doksālākais ir tas, ka šie ļaudis, kā atklājas tikai tad, kad romāns jau ir pāri pusei, Kombināta krātiņu un Lie­lās Māsas aizgādniecību ir izvēlēju­šies no brīvas gribas; neviens viņus nav sprostojis cietumā — viņi pat nevēlas dzirdēt par brīvību, pirms Makmērfijs nav pietiekami uzskatāmi apliecinājis, ka tāda pastāv, ka tā nevienu neapdraud un kas šī brīvība vispār ir.

Un vēl kāds moments: romānā aprakstītais Kombināts, ja to salīdzina ar, piemēram, Padomju Savienības psihiatriskajiem iestādījumiem vai ar to priekšstatu, kāds ikdienišķajā uz­tverē saistās ar „trako nama” jēdzienu, drīzāk atgādina sanatoriju. Tur valda kārtība, stingri noteikumi, stabila hier­arhija, strīdīgie jautājumi tiek izlemti balsošanas ceļā, pacienti ir vienlīdzīgi — vārdu sakot, Kombinātā ir mierpilna un līdzsvarota dzīve. Un, ja nu mēs esam racionāli domājoši cilvēki, kas orientējas uz racionālu un saprātīgu sabiedrības modeli, tad gribot negribot jāatzīst, ka Lielās Māsas reprezentētie likumi nav nedz neloģiski, nedz var­mācīgi, nedz nesaprātīgi. Gluži pretēji, tie aizdomīgi atgādina likumus, pēc kuriem tiek veidota sabiedrība, ko mēs jūsmīgi dēvējam par demokrātisku. Tas arī romānā ir pats šaušalīgākais: tā nebūt nav, teiksim, Orvela primitīvā totalitārisma pasaule, ne arī jau piemi­nētās Katrīnas Annas Porteres kretīnis­ma krātiņš; romānā aprakstīta absolūti normāla, stabila un saprātīga sociālā sistēma. Sistēma, kas orientējas uz „vidējo” cilvēku, viņa pasargāšanu no brīvības kārdinājumiem un briesmām, viņa vajadzību apmierināšanu un smadzeņu iegrozīšanu tā, lai viņš varētu iejusties „normālā sabiedrībā”. Sistēma, kādu jebkurš no mums vis­labprātāk skatītu sev visriņķī. Sistēma, kurai ir jābūt, citādi var sākties, no vienas puses, anarhijas absurds vai, no otras, — orveliskais totalitārisms. Bez šaubām, ir kontrole un izsekoša­na, ir dienas režīms, ir dzelžaini iek­šējās kārtības noteikumi — taču tas viss tikai pašu pacientu labā. Un, ja nu mēs turpinām spriest racionāli, tad arī Makmērfijs gluži vienkārši ir reti neciešams tips, kas maitā gaisu, trau­cē citiem dzīvot un sakārtotību tiecas pārtapināt haosā. Īstenībā tikai Bromdena murgainajās vīzijās atklājas sistēmas absurdā un iznīcinošā bū­tība; citiem vārdiem, izrādās, ka murgs tā pati apbrīnojami loģiskā un sakār­totā sistēma vien ir. Sakārtotība un loģika izriet no absolūti murgainiem priekšnoteikumiem. Proti, sistēma ir ļoti humāna — tā ļaudis negalē un neslepkavo; tā tikai „izārstē”: ja pacients neļauj ielikt sev mutē laužņus un labprātīgi nepakļaujas vienādošanas terapijai, viņam atņem spēju domāt. Makmērfijs pieprasa absolūto brīvību, brīvības utopiju, viņš var pastāvēt tikai ārpus jebkādām sistēmām — un tieši tāpēc sistēma viņu garīgi iznīcina.

Romānam ir reti skaistas beigas: Makmērfija atmodinātais virsaitis Bromdens aizbēg, brīvības utopija ir izkarota. Laikam gan šajā noslēgumā visskaidrāk izpaužas „sešdesmitgadnieku” ilūzijas un sapņi par to, ka absolūtā brīvība ir gluži reāla lieta. Taču skumjā kārtā utopija allaž paliek tikai utopija. Vairs neatceros, kas teicis patiesi spārnotu frāzi: pieņemsim, ka tev izdosies ar pieri izsist sienā cau­rumu. Bet ko tu iesāksi blakuskamerā?

Grāmatu Apskats, 01.1998

______________________________

Vēl par  Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s