Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla “Kuršu vikingi”

Kad Eiropa vēl bija jauna

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla. Kuršu vikingi. R., Karogs, 1998

image Teiksim precīzāk: kad Eiropas vispār vēl nebija – vismaz ne tai nozīmē, kādā šo jēdzienu izprot šodien, proti, kā ģeogrāfiski un garīgi vienotas telpas. Lielā tautu klejošana bija beigusies, karalistes dzima un mira, parādījās nāciju aprises, bet vēl nebija nedz vāciešu, nedz franču, nedz angļu. Ziemeļeiropā kristīgā ticība vēl nebija kļuvusi par vienotājspēku, siroja vien atsevišķi misionāri – gluži tāpat kā vikingi, kuru zelta laikmets arī vēl bija tikai gaidāms. Rakstīto vārdu neko daudz necienīja, grāmatas bija liels retums, varenās katedrāles varbūt vienīgi sapņos rādījās, bet par to, ka tā laika ļauži gluži no mieta iztēsti nebija, liecina izrakumos atrastās elegantās laivas, rūnakmeņi un smalki izstrādātās rotas. Un, protams, nebija nedz Latvijas, nedz latviešu.

Andreja Miglas un Valda Rūmnieka Kuršu vikingi ieguva pirmo godalgu 4. Karoga romānu konkursā (otrajai godalgai piedienīgu romānu žūrijai neizdevās atrast). Pēcvārdā autori formulē romāna pirmcēloni: „gaisināt gluži vai par mītu palikušo priekšstatu par sērīgi rimto zemkopju tautu, kurai XIII gadsimtā uzbruka ļaunie krustneši”; mērķis – „mēģināt apjaust, no kurienes stiepjas latvieša saknes”. Darbības laiks – latviešu literatūrā, šķiet, vēl neapcerētais 853. un 854. gads; vieta – Jūrpils (Grobiņa), arī Apūle (tagad meklējama Lietuvas teritorijā) un vienubrīd Birkas (Bjorko) sala Zviedrijā, kur mūsdienās ir vikingu muzejs; centrālās personas – pēcāk gadsimtos pačibējušie kurši: Jūrpils valdnieks Lokers (reāla vēsturiska persona), viņa brālis – laivu meistars Andis, daiļās dāņu gūsteknes Sigrīda un Alda, ar kurām saistīts kāds liels noslēpums, kas bīda uz priekšu citādi visai mazkustīgo romāna sižetu, zintniece Varigerbe, vecīgais karotājs Tontegode – viskolorītākā un spožāk izstrādātā persona romānā, pusjukušais prātvēders Smilšu Pēteris u.c. Vārdu sakot, kuršu sabiedrība no augšas līdz apakšai. Uz brīdi pavīd arī zviedru valdnieks Ūlavs un kristiešu misionārs Ansgars, kura pēcāk tapušajam dzīves stāstam laikam gan jāpateicas par to, ka nu sarakstīti Kuršu vikingi.

Ja runā par „sērīgi rimto zemkopju tautu”, tad uzreiz jāsaka, ka šis pliekanais mīts tiek krietni gaisināts. Kurši kaujas uz nebēdu, laupa un slepkavo bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, Lokers sāk domāt jau politiskās kategorijās (pēc principa: kurš nemaksās Kursas valdniekam nodevas, tam galvu nost), bet Andis sapņo par tautu vienotību ap Baltijas jūru; vīri aizrautīgi nododas mīlas priekiem, neko daudz nerūpēdamies par sieviešu tiesībām. Īstenībā romānā nav spilgti izteikta sižeta – tas ir aptuveni gads iz seniķu dzīves no brīža, kad no veiksmīga laupīšanas brauciena pie dāņiem atgriežas Lokers, līdz brīdim, kad pie Lokera tikpat veiksmīgā laupīšanas braucienā ierodas Ūlavs, un Jūrpils tiek nodedzināta. Šā gada laikā autori liek saviem varoņiem pieredzēt visu, ko, viņuprāt, IX gadsimta kuršu cilvēks var piedzīvot. Piebildīšu, pārāk daudz: laiks sablīvējas, notikumi gūzmojas cits uz cita, sižetiskās līnijas raujas uz visām pusēm – un tāpēc nav brīnums, ka pie romāna gala daža paliek karājamies gaisā un nav īsti skaidrs, kāpēc tā autoriem bijusi nepieciešama (piemēram, Lokera un Valdūna visai saspīlētās attiecības, kas, sākumā gari un plaši apcerētas un tālab ļoti daudzsološas, noslēdzas ar pliku neko; tāpat arī stāsts par Dingu, kura no seksuālo problēmu apsēstas vieglprātes piepeši pārkvalificējas par Tālavas taurētāja kategorijas patrioti, liekas drusku samocīts un atsauc atmiņā ne sevišķi augstas raudzes literatūras paraugus).

Taču ir arī pamatīgāks klupšanas akmens. Romāna darbība vienlaikus noris it kā divās dimensijās: „etnogrāfiskajā” un „simboliskajā”. Ideālā gadījumā abām vajadzētu saplūst vienotā kopainā. „Etnogrāfiskajā” telpā autori jūtas kā dzimuši kurši (ja neskaita nedaudzus jokainus anahronismus, piemēram, kuršu laiva tiek aplaimota ar stūres ratu); tāpat arī valoda mēra robežās seniski stilizēta. Turpretī simboliskais līmenis dažuviet īsti nesaistās kopā ar etnogrāfisko precizitāti. Ir no tiesas iespaidīga krāsu simbolika, ir arī dažas tikpat iespaidīgas vīzijas, ar kurām viss būtu kārtībā. Bet starp romāna centrālajām personām ir arī no Austrumiem nākušais ceļinieks Hadings, vēsturiskā romāna žanram raksturīgs paņēmiens, svešais ārpusnieks, ar kura acīm viss redzams citā gaismā un, kā nav grūti pamanīt, ar kura muti bieži runā autori. Runa nav par to, ka Hadings būtu „neticams” – sakari starp seniķu tautām arī IX gadsimtā bija gana cieši, un dažs austrumnieks līdz Grobiņai varēja atklīst līdz ar izrakumos tur atrastajām arābu monētām. Svarīgs ir kas cits. Ja, teiksim, Lokers ar kājām ieaudzis „etnogrāfiskajā” telpā, bet ar galvu ietiecas simboliskajā realitātē (klasisks zobena varonis, kuru, neraugoties uz apskaidrības brīdī radušamies mierneša idejām, sakauj aizjūras dubultnieks) – un līdz ar to ir romānam caurcaurēm piederīga persona, tad Hadings ir pavisam „no citas operas”. Rodas iespaids, ka Hadings ēteriskā kārtā bezmiesīgi plivinās tikai simboliskajā telpā: pārmēru gudrs, pārmēru „pareizs”, runā pārmēru daudznozīmīgās līdzībās, bet ar „etnogrāfisko” un krietni skarbo realitāti viņam nav ne mazākā sakara. „Svešais” nekļūst par „savējo”, līdz ar to patiesi iespaidīgā romāna būve paliek bez smailes. Hadings ir tas punkts, kurā abām telpām, „etnogrāfiskajai” un „simboliskajai”, vajadzētu saplūst veselumā, taču gala iznākumā starp tām veidojas ass kontrasts. Taču, neraugoties uz šiem defektiem, kas gan ne tik daudz pamanāmi lasītājam, cik gādā maizi kritiķim, Kuršu vikingi ir viens no pārsteidzošākajiem beidzamo gadu romāniem, kas jūtami pārkāpis vēsturiskā romāna žanra kanoniskās robežas.

Diena, 05.05.1998

________________________________________

Vēl par Valdi Rūmnieku un Andreju Miglu:

Plašāka recenzija par Kuršu vikingiemDivi rakstnieki uz slidenas taciņas

īsrecenzija par romānu Sveiks, jautrais Rodžer!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s