Kīzijam klasiķu bēdīgais liktenis nedraud
Kens Kīzijs. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. No angļu val. tulk. Amanda Aizpuriete. R., Jumava 1997
Kena Kīzija romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ASV publicēts 1962. gadā, viens no sešdesmito gadu kontrkultūras centrālajiem tekstiem, jau labu laiku iemitis literatūras visaugstākajās sfērās un kļuvis leģendārs. Taču sākums bija pavisam ikdienišķs. 1960. gadā Stenforda universitātes students Kens Kīzijs (1935), tukšās kabatas spiests, brīvprātīgi pieteicās par izmēģinājumu trusīti kādā Otrā pasaules kara veterānu hospitālī un piedalījās eksperimentos, kuros pētīja stipro narkotiku iedarbību, lai izmantotu tās garīgo slimību ārstēšanai. Eksperimenti izrādījās visai apšaubāmi, jo pēc štata gubernatora iejaukšanās tie tika pārtraukti. Pēc tam Kīzijs aptuveni pusgadu turpināja strādāt hospitālī par naktssargu un sanitāru garīgi slimo palātā. Ar pieredzēto pilnīgi pietika, lai straujā tempā tiktu sarakstīts romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Savukārt ar romānu pilnīgi pietika, lai tā autors ietiktu amerikāņu XX gadsimta literatūras panteonā, jo pārējais Kīzija sacerētais ir visai maznozīmīgs. Romāns kļuva fantastiski populārs, jo sevišķi garmataino komunāru vidū – sešdesmito gadu pirmajā pusē sākās “puķu bērnu” laiks. Ap Kīzija māju Oregonā izveidojās svētceļnieku telšu pilsētiņa, kas drīz vien pārtapa komūnā Jautrie (vai iesilušie) palaidnieki (Merry Pranksters). Sekoja leģendārais brauciens izkrāsotā autobusā uz Ņujorku. 1963. gadā ar milzīgiem panākumiem tika izrādīta pēc romāna motīviem iestudēta luga. 1964. gadā Kīzijs publicēja otro romānu Sometimes a Great Notion, kuru, kā raksta kritika, nekādi nevarot uzskatīt par literāru sasniegumu un kuru, ja vispār piemin Kīzija daiļrades apskatos, tad labi ja ar pāris rindiņām. Taču visu veidu brīvības sludināšana pie laba gala nenoveda – romānā aprakstītajai fantasmagoriskajai Sistēmai arī realitātē ir garas rokas: kratīšanā Kīzija komūnā policija atrada narkotikas; Kīzijs bēga uz Meksiku, pēcāk slēpās Sanfrancisko pie draugiem, kur viņu 1967. gadā arestēja un notiesāja uz 10 mēnešiem cietumā.
Tas arī faktiski ir viss, kas sakāms par Kīziju kā par romāna Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu autoru. Tālāk jau Kīzijs un viņa grāmata dzīvoja atsevišķas dzīves. Vienubrīd viņš izmēģināja roku žurnālistikā, bet tad pārkvalificējās par fermeri, audzēja lopus un gatavoja sieru, vien retumis kā dzīva leģenda atgādinādams par sevi intervijās presē. 1973. gadā iznāca rakstu un interviju krājums Kīzija īpašuma izpārdošana. Un, protams, pieckārši oskarotā Formana filma (1975) ar Džeku Nikolsonu Makmērfija lomā. Kīzijs gan uzskatīja, ka Formans izkropļojis viņa ieceri, tāpēc filmas veidotājus iesūdzēja tiesā, taču prāvu zaudēja. Noslēguma akords: 1990. gadā Kīzijs publicēja ilgi rakstīto atmiņu grāmatu Tālākā izmeklēšana, kuru pavadīja nostalģisks reklāmas brauciens pa Sanfrancisko ielām izkrāsotā autobusā kopā ar krietni savecējušajiem sešdesmito gadu ideālistiem.
Kamēr Kīzijs sēdēja cietumā un saimniekoja fermā, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu iekļuva universitāšu mācību programmās. Romāns tika tulkots desmit valodās. ASV izdots romāna akadēmisks izdevums ar plašiem komentāriem. Romānam veltītas daudzas monogrāfijas, kurās tas analizēts no visiem iespējamajiem skatpunktiem. Literatūras vēsturēs Kīzijs ir blakus Selindžeram, Keruakam un Ginsbergam, un – Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ir viens no tiem tik ļoti retajiem romāniem, ko ar milzīgu prieku no jauna atklāj katra lasītāju paaudze. Liekas, Kīzijam nedraud bēdīgais liktenis pārvērsties klasiķī, t.i., rakstniekā, kura vārdu zina visi, bet darbus lasījuši tikai literatūrvēsturnieki.
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu nedz izraisīja apvērsumu literatūrā, nedz iedibināja jaunu “-ismu”, nedz radīja sekotāju un atdarinātāju vilni. Gluži pretēji, romāns atrodas kaut kur ārpus literatūras “maģistrālā sižeta” un zināmā mērā pat ir “nejaušs” (pietiekoši daiļrunīgs ir jau tas fakts, ka Kīzijs vairs nesarakstīja neko ne tuvu līdzvērtīgu). Romāns drīzāk ir sociāla parādība. Bez šaubām, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu precīzi fiksē “sešdesmitgadnieku” ilūzijas, mītus un cerības. Taču ne tikai. Rodas iespaids, ka Kīzijs ir trāpījis kādam esamības dziļākam nervam, kādai arhetipiskai aizlaiku metaforai, kas ietver mūsu visu ilgas pēc brīvības. Vai – ilūzijas par brīvības iespējamību. Amandas Aizpurietes tulkojums ir labākais latviskojums, kādu beidzamajā laikā gadījies lasīt.
Diena, 31.10.1997
______________________________
Vēl par Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu:
Guntis Berelis vērtē: 