Luna. Jaunās literatūras almanahs. Nr. 1

Jaunie literāti pieminekļus virtuozi nedauza

Luna. Jaunās literatūras almanahs. Nr. 1. Sastādītāji Rūta Mežavilka un Jānis Ramba– R., Enigma, 1997

Daži brīži jau pagājuši, kopš jaunie un relatīvi jaunie literāti utopiskās cerībās dibināja SIA Aura, lai izdotu žurnālu Auru laiks (1992), kura pirmais numurs tā arī palika vienīgais aurējums. Nu – neteiksim, nākamā paaudze, bet vismaz cits autoru loks ar Lunu. Šoreiz pasākums liekas vērienīgāks, vizuāli iespaidīgāks un, šķiet, arī nākotne rādās itin cerīga. Autoru skaits – 24. Vecums – no 16 līdz 30 gadiem. Absolūta dzimumu līdztiesība: 12 viņas, 12 viņi. Septiņi proziski lasāmgabali, pārējais poēzijai piederīgs. Ir labi pazīstami un visai nosacīti jauni rakstnieki, katrs jau divi grāmatu autors – Andris Akmentiņš, Jānis Einfelds, Jānis Ramba; ir Andris Petrovs, kam arī iznācis dzejoļu krājums; daudzi vārdi – Rūta Mežavilka, Andra Pūce, Jānis Kalve, Māris Salējs u.c. – jau gadu gadiem manīti periodikā; ir pēdējā Jauno autoru semināra atradumi un ir literāti, kam Lunā pirmā publikācija. Ilustrācijās aplūkojamas Rūtas Mežavilkas grafiskās meditācijas.

Pievērsīsim uzmanību, ka Luna patīkamā un apskaužamā pretenciozitātē nodēvēta nevis par jauno literatūras (un arī ne par jauno literātu) almanahu, bet gan par jaunās literatūras almanahu. Citiem vārdiem, šī lunārā būšana nav parasts krājums, kurā vienkopus sanākuši gados jauni rakstītāji. Jauna ir pati literatūra, kas, visticamāk, nāk, lai nomainītu vai, vēl labāk, nomaitātu veco. Tāda maza un latviešu literatūrā ilgi nebijusi provokācija: mēs atļausimies būt jauni un atšķirīgi! Tak tomēr piesolīto agresiju nejūt. Dīvainā kārtā Luna atstāj neobligātuma (nevis nevajadzības! – ir skaidrs, ka šādam izdevumam jābūt) iespaidu. Apmēram šādu: var tā, bet varēja arī citādi. Izmetīsim, teiksim, piecus autorus laukā, piecus citus liksim vietā – nekas īpašs nemainīsies. Aizvietosim pārdesmit dzejoļu ar citiem – tā pati bilde vien būs. Turklāt problēmas būtība meklējama ne jau autoros un viņu tekstos. Pārmēru konservatīvs un zināmā mērā garlaicīgs liekas pats almanaha veidojums. Proti, katram rakstītājam atvēlēts savs kaktiņš – mazam stāstiņam, pāris rīmējumiem, almanaha beigu galā piekabinot trīsrindu ziņas par autoriem. Un viss. Sastādītāji, šķiet, vadījušies pēc principa: lai runā teksti – gan paši par sevi, gan par autoru un viņa talantiem; komentāri nav vajadzīgi. Tomēr gribētos, lai runā arī autori par tekstiem, autori par sevi, autori par autoriem, autori par literatūru. Iespējams, tradicionālais komplekts “teksts plus intervija” arī ir pārāk konservatīvs un no biežas lietošanas visiem sen jau apnicis, tomēr tieši no jaunajiem autoriem, sevišķi, ja viņi ir pārliecināti, ka patiesi rada jaunu literatūru, varētu gaidīt kādu absolūti negaidītu un inspirējošu izlēcienu. Almanahs nedz veidojas kā konceptuāls veselums, nedz arī tajā var samanīt kādu vienojošu kodolu. Patlaban Luna ir mehānisks tekstu apkopojums, kas faktiski pasaka tikai to, ka ir, lūk, šie 24 autori, kas pieskaitāmi paaudzei, ko dēvē par jauno. Krietni interesantāka aina veidotos, ja autoru būtu, piemēram, trīsreiz mazāk, bet katram atvēlētais apjoms trīskāršotos. Jo – manuprāt, divi, trīs vai četri pantiņi, lai cik veiksmīgi sarīmēti, par autoru un viņa attiecībām ar literatūru liecina vien to, ka viņš sevi uzskata par dzejdaru ciltij piederīgu. Autori it kā atskaitās (lasītājam? sev? spalvasbrāļiem?): jā, es rakstu; jā, es rakstu, es turpinu rakstīt. Turpretī jautājums par to, kas tad īsti ir šis rakstītājs, kālab viņš pēkšņi sadomājis pacelt savu balsi – un šis jautājums allaž parādās pirmais, saskaroties ar literatūrā mazpazīstamiem vārdiem, kvalitātes kritēriji veidojas pēcāk – paliek neatbildēts. Publikāciju veidā sniegt atskaites par padarīto var arī žurnālos un laikrakstos. Jau pats almanaha jēdziens nosaka, ka tam jābūt kādam vienojošam kodolam vai konceptuālam pamatam.

Atzīšos, izlasījis Lunu, es jutos krietni vīlies: miermīlīgu un pašapmierinātu literātu galerija, visi rātni klana galviņas, pievelk kājiņas – jā, es rakstu, es arī… Pat mūždien ķecerīgais Einfelds ar savu sadistisko poēziju atgādina pats savu atspulgu blāvā spogulī. Prozas daļu lieliski raksturo kāds eņģelis, par kuru jau pašā sākumā tiek cītīgi stāstīts, ka viņam, redz, sadots pa purnu. Diemžēl tie ir tikai pliki vārdi. Daudz patīkamāk būtu, ja šim eņģelim patiesi sadotu pa purnu, nevis piecreiz atkārtotu, ka tas izdarīts. Autors muld – un pats jūsmo par savu muldēšanu, kamēr eņģelis sveiks un vesels plivinās savās debesu sfērās. Lai trāpītu eņģelim, vajadzīgs nopietnāks atvēziens. Tāpat gribējās aplūkot kādu virtuozi sadauzītu vai vismaz elitāri apčurātu pieminekli, kādu klasiķim klasiski izplūkātu bārdu. Tak nekā. Pagaidām lunāristi pieminekļus nedauza (ja nu vienīgi tūristu manierē piesardzīgi atšķeļ kādu gabaliņu par piemiņu) – un arī sev tādus nebūvē. Tomēr vieta zem saules izkarota (gadu gadiem dzirdētas runas, ka jaunajiem literātiem nepieciešams savs izdevums, bet darītāju nez kāpēc nebija) – un arī tas nav nemaz tik maz.

Diena, 09.10.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s