Jānis Einfelds “Mēness bērns”

Einfelda ABC

Jānis Einfelds. Mēness bērns R., Preses nams, 1995

1. Kas ir Jānis Einfelds?

Einfelds ir viens no tiem retajiem prozistiem, kas jaunāki par trīsdesmit gadiem un kas uztverami nopietni. (Vēl nesen nāktos sacīt, ka viņš ir vienīgais, tagad Einfeldam pievieno­jusies arī Nora Ikstena ar īsprozas grāmatiņu Nieki un izpriecas.) Einfelds debitējis 1988. gadā; pirmā svarīgākā prozas publikācija — stāsts Zvaigžņu meli — bija 1990. gadā žurnālā Avots, taču īsti pazīstams, precīzāk, ļoti plaši pazīs­tams ļoti šaurā lokā viņš kļuva pēc 1991. gada Jauno autoru semināra. Einfelds strādā un publicējas apskaužami aktīvi, lāgiem šķiet, ka mazliet agresīvi — rets ir tas mēnesis, kad presē neparādītos kāds Einfelda teksts. Katrā ziņā—viņa klāt­būtne literatūrā ir jūtama nepārtraukti. Klāva Elsberga prēmi­jas laureāts. 1994. gada Karoga romānu konkursā par romānu Cūku grāmata viņam piešķirta otrā prēmija (iespē­jams, ka Cūku grāmata nemaz nav romāns, bet kā gan citādi — kaut vai īsuma labad — lai dēvē 500 lappušu apjomīgu tekstu?). Romāns šogad tiks izdots grāmatā.

2. Kas ir Meness bērns?

Mēness bērns ir Einfelda pirmā grāmata, ko pirms dažiem mēnešiem izdeva apgāds Preses nams. Tajā apko­pota no 1988. līdz 1994. gadam sarakstītā Isproza. Jāpiebilst, ka Mēness bērns, gan mazliet atšķirīgā paskatā, izdošanai bija sagatavots jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, taču krīze grāmatniecībā ieviesa savas korekcijas. Un vēl jāpiebilst, ka, grāmatu sastādot, Einfelds ir rīkojies diezgan tālredzīgi un dažus lasāmgabalus aiztaupījis nākamajai īsprozas grāmatai — tostarp arī, manuprāt, savu pagaidām iespaidīgāko darbu Stikla dzimta (1992).

3. Ko raksta Einfelds?

Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt, jo ar tradicionālajiem prozas žanru apzīmējumiem — stāsts, romāns, novele, pasaka, līdzība, miniatūra utt. — Einfeldam ir stipri saspīlētas attiecības. Var jau būt, kas Meža sirdī ir samanāmi pasakas elementi, Bērnu zemeslodi var uzskatīt par līdzību, bet dažus pavisam īsus tekstiņus — par miniatūrām, tomēr visi šie parasti tik daiļrunīgie jēdzieni par Einfelda prozu neveido ne mazāko priekšstatu. Īstenībā žanra apzīmējums vienmēr ir izvairīšanās no atbildes. Katrs rakstnieks rada savu personisko žanru; cik autoru — tik žanru, atšķirība starp viņiem vien tā, ka dažs atrodas tuvāk vispārpieņemtajam kanonam, cits — tālāk. Einfelds atrodas ļoti tālu no visiem kanoniem. (Pat Aivars Ozoliņš savu Duktu neitrāli nodēvēja par „prozu”, turpretī Mēness bērnā ierastā žanra apzīmējuma vietā ir balts tukšums.)

Ir dzirdēts savā vienkāršībā brīnišķīgs apgalvojums: Ein­felds raksta einfeldus (piemērs no sarunas redakcijā: „Atnāca Einfelds un atnesa piecus einfeldus.”). T. i., einfelds ir teksts, kuru nosaucot par einfeldu, uzreiz tiek raksturota tā specifika— turklāt tik lielā mērā, ka nekādi papildu paskaidrojumi vairs nav vajadzīgi. Bez šaubām, lai zinātu, kas ir einfelds, jālasa Einfelds; savukārt — lai varētu lasīt Einfeldu, jau iepriekš būtu vēlams zināt, kas ir einfelds. Citādi Einfelda poētiku aizsegs milzīgs un neizpratnes pilns jautājums: kas tas vispār ir? (Manuprāt, šāds jautājums nenovēršami rodas kat­ram, kas pirmo reizi saskaras ar einfeldiem.)

4. Par ko raksta Einfelds?

Absolūti bezjēdzīgs jautājums. Einfelda prozai piemīt kāda īpatnība — mēģinot pārstāstīt viņa tekstu, rezultāts lielā­koties ir visai kuriozs. Apmēram šāds: reiz nošauj Sātanu, Sātans saļimst kafejnīcā uz galdiņa; saimnieks izsauc policiju; Sātana kauli kratās un dejo; dzīvs palicis tikai Sātana mīļotais klēpja sunītis; Sātana kaps — 300 m augsts kurgāns no galvaskausiem — atrodas Sibīrijā. Vārdu sakot, slima suņa murgi, ne proza, turklāt vēl, pretenciozi savedinot Bunjuelu ar Kunderu, nodēvēti par Nesamaļamo kurgāna šarmu.

Šeit jāatgādina, ka kritika praktiski nesaskaras ar tekstu kā veselumu. Kritika operē ar atsevišķiem teksta elementiem, ku­rus iespējams izstāstīt, pārstāstīt vai aprakstīt, t. i., kritika mēģina tuvoties tekstam — vai veidot tā modeli — to nekad neskardama. Triviālais jautājums „par ko viņš raksta?” ir visrafinētākās analīzes pamatā. Taču einfeldus nav iespējams ne pārstāstīt, ne apraksīt. Bez šaubām, mēs varam pieņemt, ka tikko lasītais Nesamaļamā kurgāna šarma sižeta (?) pārstāsts ir neprecīzs, un mēģināt atstāstīt šo tekstu — starp citu, tas ir tikai 22 rin­das garš — sīkāk, tomēr rezultāts būs vienlīdz kuriozs. Un pēcgalā izrādās — lai radītu puslīdz sakarīgu priekšstatu par Einfelda tekstiem, tie ir jāatkārto — vārds vārdā.

Vēl kāda īpatnība: einfeldos nepastāv hierarhija — nav elementu, kurus varētu nodēvēt par „galvenajiem” vai „cen­trālajiem” un kuriem būtu pakārtoti citi, mazāk svarīgi (izņēmums ir prāvākais lasāmgabals Meža sirds, varbūt vēl Zvaigžņu meli un nedaudzi citi teksti, kuros var samanīt, teiksim, „centrālo līniju” — un arī visai nosacītu). Līdz ar to tādi tradicionāli literatūras apcerēšanas jēdzieni kā „sižets”, „tēma”, „motīvs”, „personāžs”, „ideja” un tamlīdzīgi zaudē jebkādu jēgu (saprotams, par darbības personu psiholoģiju vispār nav vērts runāt, ja nav ne personu, ne psiholoģijas). Tas nozīmē, ka Einfelda prozas apcerēšana vienmēr būs kritikas atzīšanās savā nevarībā. Vai — cits variants — runājot par einfeldiem, jāizstrādā tikai šiem tekstiem piemērota un tālab diezgan specifiska valoda (un, protams, viens no šās valodas pamatjēdzieniem būtu „einfelds”).

5. Kā raksta Einfelds?

Vēlreiz atgriezīsimies pie jau pieminētā Nesamaļamā kurgāna šarma. Ilustrācijai — noslēdzošā rindkopa: „Sātana kaps stāv tur, Sibīrijā, klajā laukā. Kurgāns trīssimt metru augstumā no sakrautiem galvaskausiem, kam acu vietas sāk sūnot un žoklis iedvesmo aveņkrāsas putnu, viņš taigā dēj olas un meklē Tevi, lai dotos uz laimīgo zemi, kur templis zaļš, jo tajā mīt visi neveiksminieki.” Mēs varētu analizēt šo rindkopu vārdu pa vārdam, kolekcionēt asociācijas un atsevišķu jēdzienu kulturoloģiskās saknes (acīm redzami, ka tie sakņojas dažādos laikmetos, dažādās kultūrās un dažādas sarežģītības kultūrslāņos — un ne tikai jēdzieni, bet arī tikko jaušamās intonācijas). Nav šaubu, ka tā būtu ārkārtīgi aizraujoša nodar­bošanās, jo sakārtot haosu vienmēr ir aizraujoši — ja ne citādi, tad vismaz pašam sev.

Tomēr svarīgāks ir kas cits. Jau no šā mazā piemēra ir redzams, ka einfeldu poētika balstās uz bezgaldaudzo meta­foru savstarpējo attiecību spēli; būtībā tuvošanās Einfelda prozai iespējama frāzes vai pat tikai dažu vārdu līmenī. Tikai tad ir iespējams daudzmaz precīzi fiksēt (vai tas vispār vaja­dzīgs?) atsevišķu metaforu aprises. Turklāt šis metaforas nepa­pildina un nekomentē cita citu — tās ir patvaļīgi, precīzāk, šķietami patvaļīgi „savērtas uz diedziņa”, un grūti pateikt, kādas paradoksālas jēgas tās radis, savā starpā saskardamās. Iespējamās interpretācijas nav ieprogrammētas. Cik lasī­tāju — tik interpretāciju (vismaz teorētiski). Šķiet, tieši šeit meklējama Einfelda prozas pievilcība — viņš atbrīvo lasītāju; viņš ļauj lasītājam justies tikpat brīvam, cik brīvs ir viņš pats. Cita lieta — vai lasītājs pats vēlas justies brīvs.

Tika teikts, ka einfeldu pasaule ir haotiska, tomēr diez vai tas ir īsti precīzi. Jo — lasot Einfelda prozu, rodas priekšstats, ka šī pasaule ir absolūti viendabīga (citiem vārdiem, izlasot kaut vienu rindkopu no kāda einfelda, jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka tās autors var būt tikai un vienīgi Einfelds). Tātad tas nozīmē, ka einfeldu pasaule nav ne haotiska, ne ne­jauša, ne patvaļīga. Pavisam pretēji, dziļi tās zemslāņos ir ap­slēpts organizējošais sākums, „spēles noteikumi” (nejaušība kā likumsakarība?). Un te rodas kārtējais Einfelda paradokss: no vienas puses, brīvs it kā būtu ij autors, ij lasītājs, bet, no otras — šie, šķiet, pagaidām neatšifrējamie „spēles noteikumi” brīvību ierobežo. Kas tā par brīvību, kad lasītājs spiests, pašam gan varbūt to neapzinoties, pakļauties autora diktātam? Ja nu autors visdziļākajā nopietnībā dzen pavisam nelabus jociņus ar nabaga nevainīgo lasītāju?

6. Galu galā — kas tas īsti ir?

Kā redzams, šī mazā apcere veltīta ne tik daudz Einfelda prozas recenzēšanai, cik tam, lai apliecinātu, ka viselemen­tārākie jautājumi — „ko?”, „par ko?” un „kā?” — šai gadījumā ir neatbildami un zināmā mērā bezjēdzīgi. Arī pats Einfelds līdz šim nekur nav mēģinājis kaut kā nebūt pamatot savu rak­stību (pat interviju pagājušogad laikrakstā Labrīt viņš iz­manījās pārtapināt metaforiskos vingrinājumos). Iespējams, arī tas ir sava veida manifests — izvairīšanās racionāli pamatot savu rakstību citādi kā tikai ar pašu rakstību. Varbūt racionāli to nemaz nav iespējams izdarīt.

Tomēr uz šo einfeldisma padarīšanu var palūkoties maz­liet plašākā aspektā. Reiz, dzīvoja reiz latviešu literatūra. Dzīvoja mierīgi un lēnprātīgi, uzkrāja pieredzi, bija viscaur pamatīgi tradīcijas kontekstos sakņota, bet retumis izmeta arī kādu dzirksteli vai uzvilnīja kādu agresīvāku mutuli. Vārdu sakot, literatūra kā jau literatūra: viss savā vietā, visam sava jēga un sava etiķete enciklopēdijās. Un tomēr — arī tas pie­derīgs literārajam procesam — pazīstamais dažbrīd kļūst pā­rāk pazīstams, pareizais — pārāk pareizs, saprotamais — pārāk saprotams. Taču tad parādījās Einfelds (ar to, protams, es negribētu apgalvot, ka viņš būtu vienīgais — literatūrā ķeceri parādās apbrīnojami regulāri un lielākoties tieši tad, kad viņi ir visvairāk nepieciešami) un piedāvāja savu versiju par to, kas ir vai kam vajadzētu būt literatūrai. Īstenībā katrs autors piedāvā savu versiju, tikai — ne katram piemīt milzīgā uzdrīkstēšanās paziņot, ka literatūra ir pavisam kas cits nekā tas, par ko līdz šim tā ir uzskatīta. Proti, apšaubīt literatūras pamatu pamatus, precīzāk, uzbūvēt pašam savu personisku fundamentu, kas pastāv ārpus līdzšinējās literatūras pieredzes. Vārdi it kā tie paši pazīstamie, arī gramatika tā pati — un tomēr viss ir svešs un neizdibināms. Literatūrai ir atdota „sākotnējā neskaidrība”, varbūt — sen pagājusī jaunība. Būtī­bā ir vienalga, kādā veidā tas tiek darīts — galvenais, ka tas vis­pār notiek.

Labrīt, 20.06.1995.

__________________________________

Vēl par Jāni Einfeldu:

Advertisements

One thought on “Jānis Einfelds “Mēness bērns”

  1. O, ”paldies” par to ūdens lējienu… neko beigās tā arī nepateici. Pietiktu ar vienu teikumu ”kas to, lai zin kādā stilā viņš raksta”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s