Jānis Einfelds "Palaidnis"

Einfelds Palaidnis Jāņa Einfelda Palaidnis (Dienas Grāmata) ir viņa trešais romāns (starp citu – lai kāds eksperimentētājs, provokators, robežpārkāpējs vai vienkārši izlēcējs būtu Einfelds savā īsprozā, viņa plašākie lasāmgabali – un Palaidnis ir turpat 400 lappušu garš – lieliski iekļaujas romāna kanonā šā žanra tradicionālajā izpratnē). Cūku grāmata (1996) un Veči (1999) savstarpēji bija gana atšķirīgi, lai, iznākot Večiem, varētu runāt par pavērsienu Einfelda daiļradē. Tāpēc, lasot Palaidni, mani vispirmām kārtām interesēja jautājums – vai Einfelds brauc pa vecajām sliedēm, vai arī atkal ir mainījies – un, ja mainījies, tad uz kuru pusi? Jautājums šķiet vēl jo vairāk pamatots tālab, ka viņa pagaidām beidzamā īsprozas grāmata Neļaudis (2005) liecināja, ka, neraugoties uz Dienas gada balvu kultūrā un Gada balvu prozā, Einfelds sācis reproducēt pats sevi – kas deviņdesmitajos gados bija klasificējams gluži vai kā „atklājums” (vismaz latviešu literatūras kontekstā), nu liekas jau drusku garlaicīgs un pārmēru bieži manīts gan viņa, gan citu rakstnieku darbos.

Uzreiz jāsaka, ka Palaidnis liecina, ka Einfelds joprojām mainās, kas, manuprāt, ir viena no nepieciešamākajām un pievilcīgākajām jebkura rakstnieka īpašībām. Gan Cūku grāmatā, gan Večos Einfelds it kā formulēja sava veida rakstības galējības: Cūku grāmatā – neprātīgās un absolūti nelietderīgās (tāpēc latviešu literatūrā šķietami neiederīgās) metaforiskās un pseidomitoloģiskās konstrukcijas, Večos – visa un jebkā profanāciju. Patlaban, Palaidņa kontekstā, jūtams, ka abos iepriekšējos romānos Einfelds vienkārši apguvis pieredzi, jo Palaidnī ļoti savdabīgā simbiozē apvienojies viss labākais, kas atrodams iepriekšējos romānos, toties, piemēram, homeopātiskās devās atrodamas spēles ar visādām pliekanām banalitātēm un prastu anekdošu citātiem, kas, manuprāt, stipri maitāja citādi labi iecerētos Večus.

Palaidņa dekorācijas – postapokaliptiska pasaule gluži vai kiberpanka manierē: graustu kvartāli, pagrimuši, degradējušies ļautiņi, kas vistrakākās nejēdzības uztver (un dara) kā pašsaprotamas būšanas. Ir divi krasi pretstatīti slāņi – elite un lumpeni; pa vidam – puslīdz neitrāli personāži, tostarp, piemēram, policisti un žurnālisti. Darbojas vergu tirgus, kurā bagātniekiem pārdod lumpenu bērnus, kas pēcāk tiek izbaroti suņiem. Ļoti iecienītas ir gladiatoru cīņas. „Pēdējos kanibālus mūsu rajonā policisti izšāva jau pirms trim gadiem,” tak tomēr cilvēku gaļas degustācija arī ir itin iecienīta. Ir arī tīņu bandas, vientuļi rīkļurāvēji, maniaki, kaut kādi īsti neizprotami sektanti, kas, atbilstoši savai neizprotamajai būtībai (un Einfelda prozas specifikai), izrīkojas galīgi nesaprotami. Romāna sākumā pazib pat visklasiskākais no postapokaliptisko fantāziju aksesuāriem – žurkas, kas uzbrūk cilvēkiem. Tiesa gan, žurkas, piesolījušas efektīgus sižeta pavērsienus un zvērīgu nervu trīci, drīz vien pazūd uz neatgriešanos, taču ar to jāsamierinās, jo arī tas piederīgs Einfelda specifikai: sižeti, personāži, metaforu krāvumi viņa prozā parādās, attīstās, dažbrīd pat piedzīvo kulmināciju, bet tad vienkārši pazūd, paliek vien atmiņas un varbūt pat drusku aizvainojums par neizmantotajām iespējām.

Apmēram tāda ir pasaule, kurā autors notiesājis uz dzīvi romāna nosaukumā deklarēto palaidni (tekstā man tā arī neizdevās atrast viņa vārdu) – puišeli, kas piederīgs lumpeņu kategorijai un nodarbojas ar saldējuma tirgošanu, taču savā būtībā ir itin jauks un sakarīgs puika, turklāt labi prot pretoties pasaules nejēdzībām. Pasaule nenoliedzami iespaidīga (turklāt spēles ar kiberpanka tradīciju netraucē, jo jau pirmajā acu uzmetienā redzams, ka tās patiešām ir tikai spēles, nevis naivā nopietnībā konstruēts atdarinājums), vienlīdz efektīgs veidojas arī palaidņa dzīvesstāsts. Viņš tiek nolaupīts, ieslodzīts, uzbarots, bēg, pēcāk kļūst par gladiatoru utt. – nav jēgas pārstāstīt sižeta mežģījumus, jo sižets kā jau Einfeldam parasts darināts drusku neloģiski un vietumis pavisam nesaprotami.

Paralēli palaidņa nedienām sākas stāsts par policijas inspektoru Boiko, kurš visai savdabīgā manierē, bet nopietni un godīgi – un tāpēc neveiksmīgi – cenšas realizēt ļoti savdabīgo likumu prasības. Tas – pavisam no citas operas. Nekādu fantāziju, nekādu pārspīlējumu – inspektors Boiko ir pelēks, gluži ikdienišķs, drusku komisks, dzīves un daudzo pienākumu izmocīts tips, kurš pūlas cīnīties ar pasauli un kura dzimtene meklējama policijas romānu tradīcijā. Inspektora Boiko nāve pārtop par vienīgo košo – toties satriecoši košu –plankumu viņa biogrāfijā.

Tiktāl viss labākajā kārtībā. Einfelds piesolījis postapokaliptisku lasāmgabalu – un cērt augšā to patiesi profesionāli, pa vidam, šķiet, piesolīdams vēl arī kaut kādu īsti neizprotamu detektīvintrigu pēc principa „ko atklās inspektors Boiko?” Protams, šur tur tiek iestarpinātas arī einfeldiskās metaforiskās fantāzijas – kā nu bez tām, kaut gan šoreiz tās ir apbrīnojami samērīgās devās. Gadās pat itin loģiski spriedumi, kas labi iederas romāna kontekstā – teiksim, gladiatoru skolas bosa prātojumi par izrādi, kas ir reālāka par „īstu” realitāti. Tie pasviež resna diega galu potenciālajam romāna interpretam.

Taču tad sākas. Kas? – Nezinu. Kaut kas visādā ziņā izcils. Varbūt sākas „īstais romāns”. Nodaļas, kurās gladiators nevis tiek godīgi pienaglots pie krusta, bet aizrautīgi izdiskutē ar to visādas teoloģiskas un vienkārši loģiskas problēmas, varbūt vēl varētu uztvert kā tīri einfeldiskas mežģīnes. Sižeta līnijas sazarojas, personāži strauji vairojas, iznirst kāda žurnāliste, kāds novērotājs, blakus policijas inspektoram uzrodas stipri nodzīvojusies sieviete Faīna, vēl ir milzenis, patruļnieki, atkritējs, daudzi bezvārdnieki, toties palaidnis klīst kaut kur tālu fonā un darbībā vairs neiejaucas. Tikpat strauji un bez vārda runas visi, tostarp arī palaidnis, tiek aizvadīti līdz kapu kalniņam (nudien neatceros vēl kādu romānu, kurā autors būtu tik aizrautīgi slepkavojis visus centrālos personāžus), kas gan, izrādās, nemaz nav kapu kalniņš. Gana daudz arī bezmaz sirreālu norišu – savu vietu pasaules hierarhijā ieņem vilkači, lauvasgalvas, komēta, garu klostera sūtņi un bezgala daudzi citi. Romāna pirmajā pusē tik pedantiski darinātā pasaule jūk ārā pa visām vīlēm, inspirējot pārdomas par tēmu „postapokaliptiskās pasaules apokalipse”. Apokalipse patiešām notiek, gan piebilstot, ka tā ir tipiski einfeldiska apokalipse, t. i., teksts uzšaujas loģiskam prātam grūti sasniedzamos metaforiskos padebešos. Kādā manierē autors visam pieliek punktu – neteikšu, lai nemaitātu lasīšanas prieku, piebildīšu vien to, ka romāna beigu galā es kā prozists paliku zaļš no skaudības.

Vienīgais defekts – man tā arī netapa skaidri kompozīcijas principi. Teiksim, tas, kāpēc teksts lāgiem sarūk sīkās, pāris rindkopu garās nodaļās – viens un romāna kontekstā pagalam nebūtisks notikums vai tikai dialogs nez kāpēc tiek stiepts trijās īsās nodaļās (pēc principa Patruļnieki sākPatruļņieki iejaucasPatruļnieki turpina). Turpretī fragmenti, kas veltīti, piemēram, krusta un gladiatora diskusijām, ir milzumgari. Tāpat – var saprast, kāpēc romāna pirmā nodaļa nodēvēta par Ievadu visai antīkā pasaulē, taču galīgi nav skaidrs, kāda nodaļu Renesanse, Šķelšanās, Vai aizvērsimies? un vairāku citu nosaukumiem saistība ar tajās izklāstītajiem notikumiem. Manuprāt, te autors pārāk pakļāvies aklai nejaušībai.

Karogs, 06.2007.

_________________________________

Vēl par Jāni Einfeldu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s