Voldemārs Irbe “Atmiņas. Atziņas. Vērojumi. Nostāsti. Fakti”

Kāpēc Irbem basas kājas?

Voldemārs Irbe. Atmiņas. Atziņas. Vērojumi. Nostāsti. Fakti. Sastādītājs Guntars Pupa. R., Preses nams, 1995

Diez vai Latvijā ir daudz cilvēku, kam nav izveidojies savs priekšstats par gleznotāju Voldemāru Irbi (1893 — 1944), sauktu ari par baskāji Irbīti. Lielākoties tas varētu būt apmēram šāds: reiz dzīvoja gleznotājs, kurš divdesmitajos un trīsdesmitajos gados basām kājām un noskrandis klīda pa Rīgu, tirgos un uz ielu stūriem mālēja bildītes, turpat tās iztirgodams. Vārdu sakot, tipisks sabiedrības autsaiders, kas pats izvēlējies savu neatzītā mākslinieka likteni un pēc nāves laimīgi iecelts cienījama klasiķa kārtā. Grūti pateikt, kāpēc šī leģenda ir tik plaši izplatīta un noturīga. Jo —pārlūkojot krājumā Voldemārs Irbe ievietoto bibliogrāfiju, izrādās, ka tās pamats ir vairāk nekā miniatūrs. Pēckara posmā (precīzāk, pēc 1968. gada, kad tika sarīkota pirmā Irbes darbu pēcnāves izstāde) ir parādījušās tikai nedaudz vairāk par desmit Irbem veltītu publikāciju, un tās pašas pārsvarā informatīva rakstura. Un tomēr — leģenda pastāv, kamēr Voldemāra Irbes personība un daiļrade atrodas dziļi tās ēnā. Par to, ka leģenda par autsaideru un neatzīto mākslinieku īsti neatbilst patiesībai, vispirmām kārtām liecina tas, ka jau dzīves laikā Irbes darbus iepirka Mākslas muzejs, viņš aktīvi piedalījās izstādēs un tika atzinīgi vērtēts; viņam bija iespējams portretēt sabiedrībā labi pazīstamus cilvēkus, to skaitā arī pareizticīgo baznīcas arhibīskapu Jāni Pommeru. Iespējams, ka visiem zināmais Voldemārs Irbe īstenībā ir vismazāk pazīstamais latviešu mākslinieks.

Tā nu grāmata Voldemārs Irbe ir pirmais mēģinājums aizbāzt Irbes vārdā nosaukto caurumu latviešu mākslas vēsturē. Tajā apkopotas nozīmīgākās publikācijas par Irbi: pirmskara presē publicētie Jūlija Madernieka un Visvalža Peņģerota raksti; plašāki fragmenti no Marisa Vētras un Kārļa Neiļa memuāriem; mazi Jāņa Ezergaiļa, Aleksandra Pelēča, Osvalda Lūciņa un Mārtiņa Kalndruvas atmiņu iesķicējuimi. Visas šīs atmiņu drumslas vieno kāda īpatnība: neviens no autoriem Irbi nav tuvu pazinis — ir aprakstīti nejaušu un citkārt droši vien nebūtisku tikšanos mirklīgi iespaidi. Tomēr tie izrādījušies pietiekami daiļrunīgi, lai labi raksturotu Irbes personību (vēl precīzāk—veidotu un papildinātu iepriekšminēto leģendu par Irbi). Noslēgumā— Veras Cekules konspektīvs pārskats par Irbes dzīvi un darbiem, Jāņa Kalnača komentārs Irbes apcerēm un sastādītāja Guntara Pupas piezīmes par to, kā un kāpēc krājums tapis. (Šis sīkais autoru uzskaitījums nepieciešams tādēļ, ka grāmatai piemīt gluži vai kuriozs trūkums — tai nav satura rādītāja.)

Taču, protams, pats svarīgākais — tie Voldemāra Irbes darbi. Ir 35 Irbes gleznu krāsainas reprodukcijas (par reprodukciju kvalitāti lai katrs spriež pats — manuprāt. Irbes krēsla, dūmaka un migla ir kļuvusi vēl krēslaināka, dūmakaināka un miglaināka, ir arī melnbaltās reprodukcijas un iespaidīgas fotogrāfijas, kurās redzams Irbe «darbībā», kāds nu viņš ir bijis. Diezgan liels apjoms atvēlēts Irbes tekstiem. Izrādās, viņš 1924. — 1929. gadā izdevis pāri par 20 darbiem; lielākoties tie ir priekšlasījumi un mazas apceres divu līdz astoņu lappušu apjomā. Plašāks ir autobiogrāfiskais apcerējums Iz manas dzīves (1928), kas arī izlasāms šajā grāmatā. Jānis Kalnačs raksta, ka pēc žanra šos tekstus «varētu dēvēt par ētiski estētiskām, psiholoģiskām studijām, kuru izklāsta forma radniecīga sprediķiem».

Vēl jāpiebilst, ka Voldemārs Irbe ir viena no visiespaidīgāk noformētajām mākslas grāmatām, kāda redzētas beidzamajos gados. Tās mākslinieks ir Aldis Aleks, kas ar minimāliem līdzekļiem allaž spēj panākt maksimālo efektu.

Bez šaubām, Voldemārs Irbe nav ne monogrāfija, ne analītisks pētījums. īstenībā tas ir patīkams dažādu autoru tekstu fragmentu un attēlu haoss. Un, kā jau katrs haoss, tas ir pat auglīgs. Iespējams, tajā var atrast atbildi ari uz virsrakstā formulēto jautājumu: kāpēc tad īsti Irbe pat ziemā klīda pa Rīgu basām kājām?

Diena, 09.06.1995