Jānis Einfelds “Veči”

Einfelds un kosmiskā miskaste

Jānis Einfelds. Veči. Romāns. R., Pētergailis, 1999

Einfelds Veči Jānis Einfelds pieprot pārsteig­šanas un šokēšanas mākslu. Pār­steidzoša bija jau viņa parādīšanās ar īsprozas grāmatu Mēness bērns (1995). Zināmā mērā izaicinājums – romāns Cūku grāmata (1996), ar kuru Einfelds pašrocīgi iecēla sevi cūku cilts Homēra lomā. Pēc tam – vairāk nekā trīs gadu ilgs klusuma brīdis, vien retas publikācijas periodikā. Taču šai laikā ir sarak­stīts jauns romāns un īsprozas grāmata. Vienīgā problēma – patlaban Einfelds nodarbojas ar tekstiem, kurus dažs nokrustītu par cūcībām, perversijām vai tamlī­dzīgi un kurus drukāt liekas drusku nepieklājīgi. Tāpēc Veču ceļš līdz grāmatai mazliet ieilga: taču, ja veiksies, apgādā Pētergailis drīzumā gaidāms arī Einfelda stās­tu krājums.

Tātad – Veči, romāns, kura virsraksts vēsta pliku neko. Veču vietā vienlīdz labi iederētos, piemēram, Bērni. Visticamāk, ka virsraksts pieklīdis nejauši: ja reiz lasāmgabalam nepieciešams no­saukums, tad lai būtu kaut vai Veči. Salīdzinājumā ar izšķērdīgi ornamentēto Cūku grāmatu jaunais romāns liekas gluži vai vieglprātīgi vienkāršs un zināmā mērā pri­mitīvs. Dekorācijas – līdz riebu­mam klasiskas: Latvijas lauku ainava pirmajā daļā un mazpilsēta – otrajā. Sižets tikpat biedīgi tradicionāls: divi bērni līdz ar onkuli Dāvi, izbaudījuši lauku dzīves nejaucības, dodas uz pilsētu laimi (pilnu vēderu) un piedzī­vojumus (spēļu automātus) meklēt — un kā nu viņiem tur klājas (šai ziņā Veču sižets atspoguļo Cūku grāmatas sižetu, atšķirība vien tā, ka Cūku grāmatā bija jūtamas autora sirsnīgās simpātijas pret jokainajām cūciskajām radībām, turpretim Večos pat līķu mušas liekas ja ne patīkamākas, tad vismaz jēdzīgākas par cilvēkiem). Taču tas nav nemaz tik svarīgi. Pasaulē sižetu daudz – un tieši šis autoram licies pievilcīgs droši vien tāpēc, ka dibenplānā jaušamas tādas kā pliekani latviski arhetipiskas intonācijas, par kurām no sirds var paņirgāties. Turpetī tas, kas notiek uz šo klasisko ainavu fona, nu nemaz nav latviski arhetipiski. Visur kaut kas pūst, pelē, smird. Visriņķī tikai puņķi, sūdi, tārpi, līķu mušas. Nemitīgi kāds piedzeras, vemj, kāds kādu dauza, apčurā vai tiek apčurāts. Visi dara visnejēdzīgākās lietas kā vecās kinokomēdijās vai mūslaiku se­riālos, turklāt autors romānu kronē ar patoloģiski laimīgām beigām – divkāršām kāzām. Pasaule burtiski pārsātināta ar deģenerātiem un idiotiem, kas runā un rīkojas atbilstoši savai prāta attīstības pakāpei. Utt. 180 lappušu garumā. Autors pretīgā, muļķīgā un atbaidošā apcerēšanu izvērsis līdz patiesi pasaulaptverošiem mērogiem. Un, jāatzīst, Einfelds lieliski pieprot šo augsto mākslu – riebīgi aprakstīt riebīgo: romānu nav ieteicams lasīt pirms ēdienreizēm.

Uz beigu galu romāns kļūst līdzīgs muļķīgam trillerim ar visiem tā atribūtiem – gangsteriem un viņu savstarpējo rēķinu kār­tošanu, narkotikām, slepkavībām un pat kādu televīzijas apdullinātu maniaku. Abi bērni neprātīgajam notikumu haosam izsprūk cauri gandrīz veselu ādu, vienīgi onkulis Dāvis pazaudē bikses un klīst pa pilsētu ar pliku dibenu. Ko tas viss atgādina? Faktiski tas nav nekas cits kā televīzijas reproducētās kultūras pabiras (ne velti Večos tele­vizors tiek piesaukts uzstājīgi bieži), atšķirība vien tā, ka Einfelds sirsnīgi kretīniski kvēlās seriālu vai trilleru kaislības konsekventi aizvedina līdz pavisam absurdam idiotismam. Ja multeņu pelēns Džerijs ar āmuru bliež pa pieri kaķim Tomam – un visiem no tā liels prieks, tad aina, kurā viens žūpa apvemj otru (epizode romānā sākuma) nav ne tikai sliktāka, bet vēl kolorītāka un iespaidīgāka. No mikroskopiskās dienišķā idiotisma sēkliņas Einfelds izaudzē grandiozu kosmisku miskasti, kurā vienkopus savāktas visas tās draņķības, kas Dievam palikušas pāri pēc pasaules radīšanas.

Apmēram šāda varētu būt viena no romāna interpretācijām. Taču, apliecinot, ka muļķība ir muļķība, visdrīzāk pats paliksi par muļķi. Šādam nolūkam romānus nav vērts rakstīt. Tāpat liksim mierā Einfelda personiskos dēmonus, kas viņu inspirējuši uz Veču uzrakstīšanu – arī tiem noteikti ir ievērojama loma, bet tie lai paliek nākamības literatūrvēsturnieku ziņā. Cēloņi ir dziļāki – ne velti kultūrā laiku pa laikam uzrodas ļauži, kas orientēti uz šādām atbaidošām un viscaur “melni” tonētām padarīšanām. Jau gadu gadiem literatūra skalo lasītāja smadzenes ar skaistām un cēlām būšanām, taču pietiek ielūkoties kaut skolas vēstures mācību grāmatās, lai saprastu, ka šīs cēlās būšanas ir fikcija. Vai, kas ir vēl ticamāk, valodiska spēle. Vēstures veidotāji drīzāk gan ir Einfelda aprakstītie āmurgalvas, nevis cilvēki, kas salasījušies labas grāmatas, tiecas uz gaismas pusi. Kaut kas apskaužami īsts laužas cauri Einfelda apokaliptiski jautrajam cinismam. Īsts – vismaz latviešu literatūras kontekstā, kur visu veidu viltojumi atrodami pārpārēm. Autors nevis rāda uz sienas pavirši uzmālētu saulīti, bet iebada ar ģīmi kosmiskajā mēslu čupā. Un tā nu šoreiz patiesi ir īsta (ja neskaita dažas epizodes, kurās Einfelds stipri pavirši pārfrāzējis vecas anekdotes).

Uzlūkojot Einfelda prozu, paši no sevis nāk prātā mūslaikiem nu jau klasiskie jēdzieni – ironija, parodija, pastišs, travestija un tamlīdzīgi (Jānis Elsbergs uz ceturtā vāka, manuprāt, ļoti precīzi Večus nokrustījis par “mūsdienu Latvijas smieklu un šermuļu romānu”). Un, protams, pamatoti – tas viss analītiskai acij Večos samanāms. Taču šo elementu esamība vai neesamība tekstā liecina nevis par kvalitāti, bet gan par piederību noteiktam literatūras tipam. Krietni svarīgāks ir kas cits. Literatūra sākas vien tad, kad tiek pārkāptas robežas. Šaipus robežām ir reprodukciju un novelkamo bildīšu māksla. Viņpus – teritori­jas, par kuru piederību vai nepiederību literatūrai top skaidrs tikai tad, kad kāds autors pa tām izklejojies. Runa nav tikai par visādiem seksuāliem, estētiskiem vai ideoloģiskiem liegumiem, kurus pārkāpt patiesībā ir ārkārtīgi viegli, ja vien autors tiek galā pats ar saviem personiskajiem kompleksiem. Einfelds savā prozā nemitīgi balansē uz visu veidu robežām. Bezmaz katra viņa publikācija ir kā liela jautājuma zīme. Teksts ar savu parādīšanos jautā, kas viņš vispār ir un kāds viņam sakars ar literatūru? Veči kārtējo reizi apliecina Einfelda apbrīnojami stūrgalvīgo noslieci uz mazliet mulsinošu, mazliet izaicinošu citādību.

Literatūra un Māksla Latvijā, 10.02.2000

__________________________________

Vēl par Jāni Einfeldu:

Advertisements

One thought on “Jānis Einfelds “Veči”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s