Ints Lubējs “Naivās spēles”

Ints Lubējs. Naivās spēles: Veltījumu triloģija. R., Karogs, 1994

Latviešiem memuāru pārpārēm. Beidzamajos gados jebkurš sevi cienošs rakstītājs, kas kaut cik cienījamu vecumu sasniedzis, par savas esamības svarīgāko uzdevumu (attaisnojumu?) stāda veco un labo vai, gluži pretēji, pagalam ļauno laiku literāru pieminēšanu. Iznāk gan žanriski un stilistiski sterili iekonservēti memuāri, gan apcerējumi, kas rakstīti pēc principa “Es un Laiks” (t i., mana loma vēstures rata kustināšanā), gan romāni, kas aizdomīgi atgādina īsi pirms nāves bērnubērniem steigšus nodiktētas atmiņas. Memuāru rakstīšana ir tik plaši izvērsusies, ka te, iespējams, jau var runāt par tādu kā savdabīgu literāro infekciju: ja reiz “vecā pasaule” patiesi beigta un pagalam, tad katrām ļauts sevi iedomāties par vēsturiskā dinamīta lādiņa detonatoru vai, sliktākajā gadījumā, vismaz par kapu zvanu dimdinātāju. Šiem memuāriem droši vien lemts ne pārāk patīkams liktenis — nevis kļūt, kā mēdz teikt, par “vēstures lieciniekiem”, bet gan izzust daudzbalsīgajā un daudzgalvlgajā, taču bezcerīgi viendabīgajā plūsmā.

Inta Lubēja (1931) vārds diez vai daudziem lasītājiem aizķēries atmiņā. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados viņam izdoti daži stāstu krājumi un vairāki garie stāsti; līdz šim pēdējā grāmata — izlase Attālinādamies un tuvodamies — iznākusi 1981. gadā. Pēc tam sekoja ilga klusēšana. Nu — triloģija Naivās spēles, kurai 1993. gada Karoga romānu konkursā piešķirta trešā godalga. Naivās spēles sastāv no trim darbiem — Daktera kunga, Briesmīgās akas un Ka es netiku grāmatā; šā gada Karoga pirmajā numurā publicētajā intervijā autors teic, ka kopējā iecere ir krietni vērienīgāka: deviņi dažāda apjoma teksti, kas ir “katrs par sevi noslēgts, ar konkrētu personu viducī, bet viss vienotā ciklā saāķēts” un kuru žanrs klasificēts kā “beletrizētas atmiņu piezīmes”. Tas gan liekas pārlieku pieticīgi sacīts — jo vismaz Naivo spēļu trīs teksti, lai arī apjomā ne pārāk lieli, acīm redzami rakstīti ar romānisku atvēzienu.

Atbildēt uz tradicionālo jautājumu — par ko stāstīts Naivajās spēlēs? — šoreiz īsti nav iespējams. Tiesa, tās var uzlūkot arī par bērnības atmiņām: darbība noris trīsdesmito gadu otrajā un četrdesmito gadu pirmajā pusē; pirmās grāmatas uzmanības centrā ir autora tēvs, Slokas (tekstā —droši vien pakļaujoties pārlaicīgajai literārajai tradīcijai — tā dēvēta par S.) pilsētas ārsts, otrās — māte un “mazā pasaule” dārzā ap ģimenes māju, trešās — autora rakstniecības indeve, kas, izrādās, piemitusi viņam no sākta gala. Vārdu sakot, no literatūras labi pazīstamās “provinciālās dzīves ainiņas”, viens no latviešu klasikas stabilākajiem stereotipiem, skatītas bērna acīm, bez īpašām pretenzijām uz psiholoģiskām vai eksistenciālām.dzīlēm, filozofiskiem augstumiem vai sociālām analīzēm. Tomēr Naivās spēles nav tikai bērnības atmiņas vien un nepavisam neatgādina daudzkārt lasītās triviālās spēlītes ar savu biogrāfiju “laikmetu griežos”. Zināmā mērā triloģija patiesi varētu būt radniecīga naivismam (tai nozīmē, kādā šo jēdzienu lieto, runājot par glezniecību) — un, kā zināms, par naivismu mēdz jūsmot patvisrafinētākie intelektuāļi tā iemesla dēļ, ka naivisms nav vis sinonīms, piemēram, diletantismam, bet gan liecina par specifisku poētiku. Romāniem nav izteikta sižeta (vismaz ne šā jēdziena ierastajā izpratnē); sižetu atvieto statiskās, mazkustīgās un ārkārtīgi detalizētās “provinciālās dzīves ainiņas”, kas gausi nomaina cita citu, turklāt ne vienmēr pakļaudamās laika secīgajam ritējumam. Tāpat nepastāv hronoloģiskais triloģijas daļu sakārtojuma princips: daļas nevis seko cita citai, bet gan pastāv “līdzās” un “neatkarīgi”, vietumis savstarpēji savīdamās, cita citu papildinādamas un komentēdamas vai nosūtīdamas lasītāju pie vēl neuzrakstītajiem romāniem.

Saprotams, var rasties jautājums: kur beidzas “parasts” atmiņu stāstījums (vai “beletrizētas atmiņu piezīmes”) un kur sākas teksts, ko vispirmām kārtām gribētos dēvēt par romānu un tikai pēc tam nepieciešamības gadījumā precizēt, ka tas ir autobiogrāfisks? Šķiet, tā ir ārkārtīgi šaura teritorija literārajā visumā, ko papildus ierobežo vēl divi faktori: no vienas puses, pašam autoram mīļie un dārgie sīkumi, kas gluži nebūtiski liekas lasītājiem, un, no otras, “lielās” vēstures notikumi, kas ir vispārzināmi, un tieši tālab to vēlreizēja beletrizēta atgremošana neizraisa nekādu interesi. Lubējs ir apbrīnojami precīzi ietrāpījis šai šaurībā. “Lielās” vēstures notikumi gan tiek pieminēti, taču tie svarīgi vien tiktāl, ciktāl tie iespaido “mazo pasauli” daktera ģimenes mājā. Tā ir tāda labprātīga — “naiva” — aprobežošanās. Kaut gan triloģijā aprakstīta gan krievu, gan vācu okupācija, gan otrais pasaules karš (šī tēma vēl turpināšoties nākamajos romānos), tomēr, lasot romānus, brīžam rodas priekšstats, ka “laiks apstājies”; vēl precīzāk — mazais puika, kura vārdā rit stāstījums, mīt “ārpus laika”. Bez šaubām, savā ziņā šo īpatnību var izskaidrot — autors vietumis to arī dara — ar to, ka “daktera kungs” piederīgs tai inteliģences daļai, kas nepieciešama visām varām, un līdz ar to viņa ģimene ir pasargāta no pārliecīgiem satricinājumiem. Tāpat jāatceras, ka uzmanības centrā ir province, t i., bezmaz visuresoša vieta, kas stabilitātes un nemainīguma ziņā ja ne gluži pieskaitāma “mūžīgajām vērtībām”, tad “kā tāda” par mūžīgu uzskatāma gan. Province nenoveco, turpretī žigli spēj novecot autora izvēlētie rakstības principi, vienalga, vai tā būtu jūsmošana vai sociālā kritika. Citiem vārdiem, lai banālas padarīšanas zaudētu savu banalitātes piesmaku, attieksmei pret tām — un līdz ar to arī rakstībai — jābūt sevišķi oriģinālai. Parasti attieksme pret bērnības atmiņām ir kā pret “zemāku” žanru (sak, ko tur daudz no bērna prasīt). Lubēja romānos ir pavisam pretēji. Par viņa attieksmi pirmām kārtām liecina jau ieceres vērienīgums un romānu stilistiskā noslīpētība, ko droši var salīdzināt ar divu, manuprāt, patlaban spožāko stilistu — Dzintara Soduma (starp citu, viņa romānā Savai valstij audzināts izmantoti līdzīgi rakstības principi, kaut gan pats romāns ir manāmi ekstravagantāks) un Valentīna Jākobsona — meistarību. Taču, saprotams, ne jau autora profesionālisms vien ir Naivo spēļu elegances un pievilcības cēlonis. Svarīgāk ir tas, ka Lubējam nepiestāv neviena no šo “idejisko” monstru — kritiķa, tiesātāja, sludinātāja, pravieša utt. — maskām. Tā ir tāda īpatnēja divdabība, precīzāk, akcentu pārbīde: no vienas puses, lasītāja acu priekšā ir mazais puika, kurš aizrautīgi spēlējas ar viņam atvēlēto laiku, nemaz nenojauzdams, ka patiesībā laiks spēlējas ar viņu; no otras — nemitīgi klātesošs ir arī šepatnīgais apcerīgais un atcerīgais autors, kurš droši vien “visu zina labāk” un tomēr izvēlas spēlēt puikam līdzi “mazās” vēstures naivās spēles, kurās tik vien iespējams kā bīdīt “ainiņas” apmēram tāpat, kā puika spēlētos ar klucīšiem. Un nudien nav skaidrs, kā varētu mainīties rakstības principi, cikla turpmākajās grāmatās mainoties aprakstāmajam laikposmam — katrā ziņā četrdesmito gadu nogali diez vai iespējams apcerot Naivo spēļu rakstības manierē.

Labrīt, 08.11.1994