Valdemārs Kārkliņš “Vientulības kalns”

Vientuļais “Vientulības kalns”

Valdemārs Kārkliņš. Vientulības kalns. Romāns. R., Tapals, 1994

image Valdemāra Kārkliņa (1906 — 1964) romānu «Vientulības kaln» pirmo reizi izdeva apgāds «Grāmatu Draugs» ASV 1951. gadā. Būtībā tas ir pirmais īsti vērienīgais Kārkliņa oriģināldarbs, jo viņa jaunībā sacerētos lubu gabalus, ko divdesmitajos gados drukāja «Sensācija» un tās pēctece «Elegance», un trīsdesmitajos gados publicētās pāris biogrāfiskās kompilācijas diez vai var uzskatīt par romāna žanram piederīgām. Vispirms Kārkliņš kļuva pazīstams kā tulkotājs, turklāt fantastiski ražīgs tulkotājs – trimdas kritiķis Jānis Rudzītis pēcāk rakstīja, ka Kārkliņa latviskoto grāmatu kopskaits ir ap simtu (starp citu, vairāki Kārkliņa tulkotie romāni padomju laikā tika izdoti arī Latvijā, dažkārt titullapā pat minot tulkotāja vārdu – tas ir unikāls gadījums tā laika grāmatizdošanā. Palaikam strādādams stāstniecībā, īsti profesionālai prozista darbībai viņš pievērsās tikai pēc «Vientulības kalna», publicēdams vēl deviņus romānus, vairākus stāstu un noveļu krājumus, lugas un atstādams daudzas nerealizētas ieceres.

Īstenībā par «Vientulības kalnu» nav daudz, ko teikt—un to pašu jau pateicis Jānis Rudzītis 1952. gadā publicētajā recenzijā, kurā viņš pietiekami skaidri formulē problēmu: «Latviešu rakstnieki iedomājas pieprasīt savu vietu pasaules literatūrā [..] ar ārēju veiklību tādu sižetu un tādas fabulas komponēšanā, kam tiešām varētu būt nodrošināts lasītāju kontingents jebkurā tautā.» Romāns ir aizraujošs lasāmgabals iz Amerikas zeltraču dzīves, piesātināts ar tumšām un gaišām kaislībām, noslēpumiem un zelta rakšanas tehnikas aprakstiem. Darbība noris vizuāli viegli iedomājamā un iespaidīgā vidē — vientulīgā mājā liela kalna pakājē Oregonas štata austrumdaļas tuksnesīgajā kalnienē (aptuveni tai pašā laikā un tai pašā vietā, kur autors, tikko nokļuvis ASV, vairākus mēnešus strādāja kādā fermā). Romāna pirmajā daļā aprakstīts, kā latviešu trimdiniece Rūta Silakalna, kļuvusi par slimo kopēju izbijušā zeltrača Toma Hillmana mājā, atklāj, ka patiesībā Hillmans ir latvietis Toms Kalniņš, kurš savulaik, glābdamies no terora pēc 1905. gada revolūcijas, ieceļojis ASV. Nu Hillmans jau daudzus gadus ir smagi slims un vairs neatstāj gultu; pārējie mājas iemītnieki ir visai kolorīti dīvaiņi: abi Hillmana dēli gatavi viens otram krist pie rīkles gluži vai mitoloģiskā mantojuma — kastes ar zeltu, par kuru neviens īsti nezina, vai tā vispār pastāv, — dēļ; mājā valda drūma, aizdomu, iedomu un skaudības pārsātināta gaisotne. Pamazām Hillmans, kaudamies ar pagātnes ēnām un sirdsapziņas ēdām, sāk klāstīt Rūtai savu dzīvesstāstu, kurā netrūkst ne fatālas mīlestības no pirmā acu uzmetiena, ne fanātiska darba — «cīņas ar kalnu» — zeltu meklējot, ne daždažādu piedzīvojumu, ne traģiskas nolemtības apjausmas, ne patiesu traģēdiju utt. Hillmana dzīvesstāsts aizpilda romāna otro un trešo dalu. Ceturtajā daļā gaisotne Hillmana mājā top vēl drūmāka un «ļaunu vēstošāka», romāns strauji tuvojas nenovēršamajai noslēguma kulminācijai, kurā beidzot atklāsies «kas ir kas» un noskaidrosies mītiskā mantojuma lieta. Še liksim romāna pārstāstām punktu, jo atstāstīt šāda veida intrigas atrisinājumu lasītājiem, kas, iespējams, vēl nav lasījuši «Vientulības kalnu» — tas, manuprāt, liecina par slikti slēptu sadismu.

Saprotams, šādiem romantiskiem un melodramatiskiem lasāmgabaliem, sevišķi, ja tie talantīgi izstrādāti, literatūrā savs stūrītis vienmēr atradīsies. Vienlīdz saprotams ir arī Jāņa Rudzīša kritiskais skatījums uz «Vientulības kalnu», ko viņš pēc desmit gadiem saasināja vēl vairāk, nu jau uzlūkodams visu Kārkliņa daiļradi: «Producēts milzums lasāmvielas, bet diemžēl tikai daļa no tās var interesēt nopietno latviešu literaturu.» Vārdsakot, Kārkliņš ir sacerējis aizraujošu lasāmgabalu, kā mēdz teikt, «bez paliekošas literārās vērtības» — un punkts.

Taču savā ziņā šis romāns ir gluži vai paradoksāla parādība. Izmantojot triviālu kalambūru, varētu teikt, ka «Vientulības kalns» ir viena no vientulīgākajām grāmatām latviešu literatūra. Pirmkārt, tas ir «visamerikāniskākais» latviešu autora romāns, kādu man gadījies lāsīt. Mežonīgie rietumi, stiprie cilvēki un «zelta teļš» tumšo kaislību mērcē — diez vai vēl klišejiskāku sižetu iespējaitis iedomāties, un atliek tiklai ap apbrīnot Kārkliņa spēju tik veiksmīgi pielāgoties šim stereotipam (nav šaubu, ka te viņš licis lietā prasmi iejusties cita, paša personībai, iespējams, pat pilnībā sveša autora adā, precīzāk, stilistikā, kāda nepieciešama katram tulkotājam; līdz ar to «Vientulības kalnu» var uzlūkot ne tikai par atdarinājumu, bet arī par stilizāciju). Acīm redzams, ka pasaulē paklīdušie letiņi «Vientulības kalnam» nav nemaz tik nepieciešami — viņus itin labi varētu atvietot jebkuras citās tautības pārstāvji; citiem vārdiem, nav jābūt Kalniņam, lai kļūtu par Hillmanu. Otrkārt, šo tik kosmopolītisko amerikānismu ir producējis Valdemārs Kārkliņš, rakstnieks, kurš ASV ir sabijis labi jā gadu un tādējādi diez vai paspējis «amerikanizēties» (ko darīt latvieši, kā zināms, nebūt nesteidzās). Jāpiebilst, pēcāk Kārkliņš pie šīs vai līdzīgas tēmas tā arī vairs nekad neatgriezās. Un visbeidzot — laikā, kad romāns iznāca, trimdas literāti, jā arī ķērās pie tik vērienīga darba kā romāns, tad koncentrējās uz tobrīd krietni būtiskākām lietām – uz Otrā pasaules kara notikumiem vai uz «zaudētās paradīzes» motīviem («zaudētās paradīzes» motīvi «Vientulības kalnā» gan ir, tomēr tie atstāj tādu ka neobligātuma iespaidu — it kā būtu ieviesti bezmaz «pienākuma pēc»). Arī vēlāk neviens cits latviešu autors analogā sižeta kārdinājumiem nav pakļāvies. Stingri ņemot, «Vientulības kalna» parādīšanās ir pretrunā ar jebkādu loģiku. Taču literatūrai protams, ir diezgan neloģisks process, un Kārkliņa romāns ir viens no tiem retajiem paradoksiem, kādi sastopami latviešu literatūrā.

Starp citu, ne mazāk paradoksāls ir apgāda «Tapals» «Vientulības kalna» izdevums. Runa šoreiz nav par Jura Utāna ironiski kičīgo vāka zīmējumu, kas itin veiksmīgi pieskaņojas romāna tekstam. Šī ir viena kuriozākajām grāmatām, kādu beidzamajā laikā man gadījies nopirkt. Proti, uz pirmā vāka melns uz zaļa rakstīts: «Vientulības kalns. 1. grāmata». Titu lapa vēsta, ka romāns esot divās grāmatās. Tad nu šī pirmā grāmata itin veicīgi rit līdz 156. lappusei, pēc kuras, kā jau ta vajadzētu būt, seko romāna anotācija un izdošanas dati. Tad nez no kurienes uzrodas vēl viena titullapa, un sākas otrā grāmata — un atkal no pirmās lappuses. Šķiram grāmatas beigas — kā tad, vēl viena anotācija, kas vārds vārdā atkārto iepriekšējo, un vēl viena lappuse, kas atvēlēta izdošanas ziņām. Tas, ka sējumā ir ietilpināta arī «Vientulības kalnā» otrā grāmata, izlasāms tikai uz ceturtā vāka. Protams, ja pircējam pietiek apķērības jau pie letes izgrozīt grāmatu no visām pusēm. Tāda patiesi aizkustinoša izdevēju vientiesība: ja reiz autors apgalvojis, ka romāns ir divās grāmatās, tad atsevišķi jāiespiež gan pirmā, gan otrā grāmata, lai pēc tam tās iesietu kopā.

Labrīt, 28.10.1994

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s