Laimdota Sēle “Spoguļa pārbaude”

Romāns, kas apzinās savu vietu

Laimdota Sēle. Spoguļa pārbaude Romāns. R., Sprīdītis, 1994

Laimdota Sēle Spoguļa pārbaude Laimdota Sēle debitēja kā dzejniece 1989. gadā ar krājumu Izšķilt mīlestību, par ko kritikas atsauksmes, cik atceros, bija maigi skeptiskas; pēc tam viņas vārds centrālajā presē neko bieži nav manīts. Nu — krietni apjomīgais romāns Spoguļa pārbaude (sarakstīts 1985. — 1991. gadā). Uzreiz jāsaka, ka Spoguļa pārbaude ir viens no patīkamākajiem pār­steigumiem, kādu sagādājusi beidzamo gadu latviešu proza, un vienlaikus ārkārtīgi veiksmīga debija romānistikā. Taču — nebūt ne izcils sava žanra sasniegums. Liekas, visprecīzāk to varētu formulēt šādi — romāns apzinās savu vietu literārajā procesā un nepretendē ne uz ko citu, kā tikai uz to, kas tas ir. Pastāv vesels autoru slānis, kas, nezin kāpēc uzskatīdami, ka visādā ziņā ir pārāki par nabaga nevainīgo lasītāju, burtiski terorizē viņu ar savu apbrīnojami pašpārliecināto un preten­ciozo “idejiskumu”. Turpretī romāns Spoguļa pārbaude, gan neizceldamies ar īpašu oriģinalitāti (ja vien par oriģinali­tāti pašreizējā literatūras kontekstā nevar uzskatīt autores pro­fesionālismu un romāna “būves” pamatīgumu), ir aizraujošs, mazliet romantiski estetizēts un perfekti izstrādāts lasāmgabals — ne vairāk, bet ne arī mazāk.

Lai apjēgtu, ko nozīmē šī tēze — romāns, kas apzinās savu vietu — mazliet uzmanīgāk ielūkosimies Spoguļa pārbaudē. Sižets ir visai triviāls: trīs draugi — Katrīna, Valfrīds un Zig­munds — no mūsdienām nokļūst 1685. gada Ventspilī un tur, veikli iejutušies no Drēzdenes atceļojušu muzikantu ādā, pavada aptuveni gadu, saprotams, tai laikā pieredzēdami daudz dažādu piedzīvojumu. Īsi par analogiem — un tādu nav mazums — tepat pašmāju literatūrā. Vispirmām kārtām jāmin vairāki Marģera Zariņa darbi, kuros autors ļauj saplūst tagadnei un pagātnei (Viltotais Fausts, Mistērijas un hepeningi, Autīnes novada princis Hamlets u. c.). Laika bar­jeras pārvarēšana ir pamatā Visvalža Lāma romānam Tava valstība; līdzīgi sižetiski elementi lielākā vai mazākā mērā iesaistīti Bela Bezmiegā, Lāma Pavarda kungā Ašgalvī, Andra Puriņa Bezrūpīgajos ceļotājos un pavisam nesen Daces Priedes romānā Saule špagas asmenī. Šoreiz nav no svara, kādā veidā vai kāda iemesla dēļ notiek ceļojums laikā — iedziļinoties valodas esamībā vai “spēlējot teātri” kā Marģerim Zariņam, vizionārā ceļā kā Lāmam un Belam, aprakstot piedzīvojumus pagātnē kā pašsaprotami reālus kā Puriņam (vai — ar “spoguļa” palīdzību kā Laimdotai Sēlei). Svarīgs ir kas cits: šajos romānos (izņemot Marģera Zariņa darbus) tek­sta “telpas” paplašināšana uz pagājības rēķina ir nākusi romā­nam par ļaunu (Bela Bezmiegā XIII gadsimta banālais burlaksižets tik ļoti kontrastē ar pārējo tekstu, ka būtībā iznīcina autora intelektuālo rafinētību un eleganto romāna struktūru). Tas ir tāpēc, ka apbrīnojamā vienprātībā vēsture tiek inter­pretēta, izmantojot tikai tos rakstības principus, kurus savu­laik izstrādāja Aleksandrs Dimā un Valters Skots un kurus latviešu vēsturiskajam romānam uzpotēja Aleksandrs Grīns un Rutku Tēvs. Zobeni un apmetņi, batālijas un dueļi, daiļās dāmas un karakalpi, pilis un klosteri, jātnieki un karietes, grāfi un baroni, musketes un lielgabali, pa vidu vēl kāda ragana, lai uzskatāmāk atainotu “viduslaicīgo specifiku” — un tas arī ir viss arsenāls, turklāt katram no šiem elementiem iedalīta stin­gri noteikta loma. Citiem vārdiem — tradicionālajā vēstu­riskajā romānā, lai kāda būtu tā realizācija konkrētajā tekstā un lai cik atšķirīgām paaudzēm piederētu autori, vēsture tiek traktēta tikai un vienīgi kā dēku romāns: jo vairāk līķu, jo dziļdomīgāks vēsturiskums.

Jāteic, ka arī Laimdotas Sēles romānā funkcionē šie paši stereotipi: ir gan zobeni, gan apmetņi, gan utt. Taču — ar mēru un apskaužami mērķtiecīgi (kaut gan var atrast epi­zodes, kurās autore spēles aizrautībā, uzcītīgi sekodama kano­nam, acīm redzami pāršāvusi pār strīpu — tāda ir, piemēram, Katrīnas atbrīvošana no aristokrātisko vurdalaku fon Bēru pils pagrabiem). Sižeta dinamika — un tās Spoguļa pārbaudē” netrūkst — allaž līdzsvarojas ar “lēnajām”, aprakstošajām epi­zodēm (šai ziņā jo sevišķi izceļas romāna pirmā — visgausākā un pamatīgākā, taču nebūt ne garlaicīgākā — daļa, kurā lasītājs tiek sīki iepazīstināts ar 17. gadsimta vidi). Līdzīgi ro­mantiskās un brīžiem drusku pasalkanās intonācijas (skumjais un pārlieku “klasiskais” mīlas stāsts par Vari un Irbi) mijas ar traģiskajiem un ironiskajiem akcentiem. Vēsturiskā, sadzī­viskā, etnogrāfiskā u. c. informācija (autore ne tikai pēc izglī­tības ir vēsturniece, bet ari, šķiet, liela Ventspils vēstures entu­ziaste) visai savdabīgā veidā mijiedarbojas ar sižetu, un romāns veiksmīgi izvairās no abām šāda veida tekstiem raksturīgajām galējībām — tas nav ne XVII gadsimta burlakromāns, ne popu­lārzinātnisks un vispārizglītojošs “stāsts par vēsturi”. Tas notiek apmēram pēc šāda principa: ja reiz ir nepieciešama šī pagalam banālā pils — un bez tās XVII gadsimtā nu nekādi nevar iztikt —, tad pilij tiek atņemta tās “gotiskā” funkcija (t. i., pils kā noslēpumaina vieta, kurā iespējamas šausmu lie­tas un kas jau ar savu pastāvēšanu vien attaisno jebkādus auto­ra fantāzijas izvirdumus); pils tiek “atmaskota” — aprakstīta kā reāla un pašsaprotama XVII gadsimta vides sastāvdaļa; ja ieceļotājiem no XX gadsimta — atcerēsimies, ka 1685. gadu autore skata viņu acīm, līdz ar to šai nodarbībā iesaistīdama ari lasītāju — jāieģērbjas XVII gadsimta drānās, tad ari šos tēr­pus autore apraksta ar gluži vai sievišķīgu sajūsmu. Līdz ar to triviālā vēsturiskā informācija pārvēršas par vienu no elemen­tiem, kas tieši veido romāna poētiku; vismaz — romānā tai ierādīta būtiska loma.

Iespējams, vairīdamās no sižetiskajām klišejām, autore ir izvēlējusies tieši 1685. gada Ventspili. Proti, vienu no nedau­dzajiem laikposmiem Latvijas vēsturē, kas izceļas ar to, ka ne ar ko īpašu, pie kā būtu vērts pakavēties vēsturiskā romāna rakstītājam, neizceļas: Kurzemes hercogistes ziedu laiki jau palikuši pagātnē, apsīkuši leģendārie jūras braucieni, pašrei­zējais hercogs drīzāk atgādina Jēkaba karikatūru, pagātnē pa­likuši arī kari ar zviedriem, bet līdz Ziemeļu karam gaidāmi vēl piecpadsmit gadi. Un — vieta, kas nav nekas vairāk kā hercogistes province un ko satricina labi ja sīkie konflikti starp dzimstošo buržuāziju un joprojām varas kāro vācu bruņnie­cību. Vārdsakot — Spoguļa pārbaudes” uzmanības centrā pretstatā žanra kanonam nav vis vēstures “atslēgas punkti”, bet gan ārkārtīgi miermīlīgā, bezcerīgi provinciālā ikdiena, t. i., tie elementi, kas citkārt pilnībā paliek aiz vēsturiskā romāna robežām. Bez šaubām, šī orientācijas pārmaiņa pir­majā acu uzmetienā neliekas īpaši nozīmīga, tomēr latviešu literatūras kontekstā autores atļaušanās ir nepārvērtējama.

Un vēl kāda īpatnība. Trīs XX gadsimta pārstāvji visā romāna ritumā nodarbojas ar muzicēšanu (no šejienes izriet arī daudzās, vietumis brīnišķīgi paradoksālās muzikālās alūzi­jas). Kaut gan XVII gadsimta sociālajā hierarhijā viņiem ierādīta visai pieticīga vieta, tomēr mūziķiem ir arī savas priekš­rocības — tādas pašas, kādas ir visu laiku māksliniekiem, āk­stiem un ubagiem: mūziķis zināmā mērā var atļauties izman­tot sabiedrības augstāko slāņu privilēģijas, taču, atskaitot paša mākslu, viņam nav pienākumu — mūziķis nav piesaistīts ne konkrētai vietai, ne konkrētam darbam. Viņš var būt gan provinciālajā Vindavā, gan hercogistes galvaspilsētā Jelgavā, gan fon Bēru pilī, gan ceļmalas krogā, gan zāļu tantītes būdā. Atrašanās pagātnē pārtop “ekskursijā” — muzikanti, izceļo­dami cauri visai sociālajai hierarhijai, pieredz visu, ko vien var pieredzēt XVII gadsimta cilvēks. Tas nozīmē, ka XVII gadsimta pasaule tiek restaurēta kā pēc iespējas pilnīga semiotiskā sistēma, kurā, tai pakārtoti, palaikam var iekļauties arī kāds “traģiski romantisks” (vai otrādi) sižets no dēku literatūras.

Kā jau teikts, Spoguļa pārbaude ir brīnišķīgs lasāmgabals bezmaz jebkurai gaumei un jebkuram vecumam ar mini­mālām pretenzijām uz pravietošanu un filozofēšanu (visjūtamāk tās manāmas romāna beigu daļā). Taču viens gan nav skaidrs: ja reiz spogulis aiztransportēja uz XVII gadsimtu trīs mūsdienu cilvēkus, tad kurā elles caurumā viņš iegrūda īsto Vindavas kapelmeistaru ar visiem viņa radagabaliem? Ja nu autore būtu konsekventa savā domu gaitā, tad šeit veidotos vēl viens itin veiksmīgs sižets: no XVII gadsimta ieklīdis muzikants, kam, starp citu, nav ne mazākās nojausmas ne par Bahu, ne par Mocartu, piepeši uzrodas Latvijā, astoņdesmito un de­viņdesmito gadu mijā.

Labrīt, 19.10.1994

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s