29. februāra svinību turpinājums

Šķiet, man nebūtu īsti korekti publiski izpausties par plaši izreklamēto tiesāšanos Agita Draguna vs Karogs, Delfi, Bargais, jo vismaz ar vienu sānu arī pats esmu iesaistīts šajā padarīšanā – kā Karoga kritikas nodaļas redaktors. Tātad – arī it kā ieinteresētā persona, un ieinteresētas personas viedoklis, gribi vai negribi, allaž būs zināmā mērā vienpusīgs. Tak tomēr – tiesas spriedums šajā lietā ir tik absurds, ka nudien prasās pēc apcerēšanas. Es gluži labi apzinos, ka absurds ir neizbēgama esamības sastāvdaļa, bet pat absurdam ir robežas, īpaši ja tas iejaucas reālajā esamībā, kas allaž tiecas sakārtoties pēc puslīdz loģiskiem principiem. Nupat robežas ir pārkāptas, bet veselais saprāts vispār rādās patriekts ellē ratā. Tieši tāpēc gribētos uz tiesāšanos paskatīties no veselā saprāta puses.

Visupirms – maza teorētiska atkāpe par elementārām lietām, kas gan, runājot par literatūru, parasti tiek aizmirstas. Gadu tūkstošiem literatūra visos iespējamajos veidos tiecas paplašināt savas robežas, t. i., padarīt par literatūru to, kas vēl pavisam nesen tika uzskatīts par augstajai literatūrai nepiederīgu vai nepiedienīgu. Tostarp jo īpaši iecienīta metode – robežas tiek paplašinātas uz visādu profāno būšanu rēķina. Tā nebūt nav tikai XX gadsimta avangardistu un modernistu privilēģija – šādi rīkojās arī tie ļauži, kurus mēs patlaban uzskatām par nesatricināmiem klasiķu pieminekļu parka iemītniekiem. Teiksim, Petrarka, kurš, pats par sevi drusku vīpsnādams, latīņu valodas dominantes laikmetā niekojās ar vulgāro tautas valodu. Vai Servantess, kurš, ņemdams palīgā sava laika viszemākās kategorijas lubenes, bruņinieku romānus, ielika pamatīgu stūrakmeni spāņu literatūrai, pie viena „augstās literatūras” arsenālam pievienodams tik prastu un tikai tirgus ākstiem piedienīgu paņēmienu kā parodija. Vai Rablē, kura vārdu šajā sakarā piesaukt jau ir bezmaz banalitātes kalngals. Un tā tālāk, un tā tālāk – katrs šo uzskaitījumu var turpināt pēc savas erudīcijas, gaumes un patikšanas.

Iztēlē jau saklausu lasītāju sašutuma brēcienus: pag’, pag’, viņš mums te ar Petrarku, Servantesu, Rablē un citām svētām lietām, bet runa tak ir par tūtiņdreijeri Bargo, kura penterējumi, ja vispār kur iederas, tad tikai uz sabiedriskās tualetes sienām un krievu valodā! Lai nebūtu pārpratumu un man nepiešūtu šķērseniskas vai gareniskas attiecības ar Bargo – mana mazliet vairāk kā skeptiskā attieksme pret Bargā tekstiem izteikta 2005. gada īsrecenzijā par viņa krājumu Labi, kas šepat izlasāma (bet, lai pārpratumu būtu vēl mazāk, iesaku sameklēt Karoga 2006. gada aprīļa numuru un iemest aci lieliskā tulkotāja un poliglota Dena Dimiņa recenzijā, kurā Bargā tekstu poētika analizēta no pavisam cita skatpunkta un krietni pamatīgāk).

Atgriezīsimies pie teorētiskās atkāpes. Runa jau nav par jautājumu, cik Bargo satilpst iekš, teiksim, viena Rablē. Runa ir par to, ka literatūrā nemitīgi noris procesi, ko lāgiem aplami mēdz dēvēt par attīstību. Ne vella, nav tur nekādas attīstības un nekāda, pasargdies, progresa, literatūra vienkārši citādojas – jebkurā mirklī un faktiski jebkurā rakstniekā, lai cik viņš augstos vai zemos plauktos būtu iemitis, varbūt par mikroskopisku, ne ar kādiem analītiskiem prāta instrumentiem neizmērāmu tiesu, bet citādojas. Literatūru citādo gan Knuts Skujenieks, gan Kornēlija Apškrūma, gan Rihards Bargais. Kura radītais citādošanās daudzums kļūs/kļuvis par klupšanas akmeni, pavērsiena punktu vai ko tamlīdzīgu – mēs gan varam spriest, bet visi spriedumi pagaidām būs tikai hipotētiskā līmenī. Gan nākamības literatūrvēsturnieki visu saliks pa plauktiņiem.

Šis ievads vajadzīgs galvenokārt tāpēc, lai definētu skatpunktu. Varbūt Bargā teksti ir piederīgi literatūrai, varbūt – nav. Kā jau teicu – mana attieksme pret tiem ir stipri skeptiska, bet, visviens, pat Berelim skaidrs, ka te jārunā par izkoptu poētiku, kas ir manāmi atšķirīga no citu pašreizējo dzejdaru poētikām, turklāt tiek realizēta ļoti konsekventi un jau krietni ilgu laiku. Savukārt piederību literatūrai iespējams noskaidrot tikai „eksperimentālā” ceļā – tekstus publiskot un paskatīties, kas tur beigu galā saveidosies: varbūt Bargā teksti tiešām iezīmē latviešu literatūrā kādu patlaban trūkstošu niansi (un profesionālā provocētāja vieta patlaban patiesi rādās brīva, pat Žebers šai ziņā aizdomīgi sāk atgādināt augsto plauktu estētu), bet varbūt tās izrādīsies tikai autora ākstības, ar kurām viņš muļķojas vaļas brīžos un tusiņos izklaidē paziņas.

Sakarā ar poētiku – vēlreiz, bet vēsu prātu izlasīsim Bargā tekstiņu: „dzejnieki agita draguna un ronalds briedis vienu laiku gulēja kopā un miegā tik nemierīgi grozījās, ka regulāri no rītiem modās, šķērseniski pārkrituši viens pār otru, tādejādi veidojot perfektu hitleriskās vācijas kāškrustu. šis fakts abus nabadziņus mocīja un satrauca tik ļoti, ka viņi beigu beigās tomēr nolēma pašķirties, ko veiksmīgi arī izdarīja.” Ja nu mēs analītiski piemiedzam aci – kas labs saskatāms? Faktiski tur ir trīs elementi, ar kuriem saistās noteikti un diezgan precīzi iezīmējami asociāciju lauki: abi dzejnieki plus kāškrusts komplektā. Katram no šiem elementiem, atsevišķi ņemtam, nav ne vainas – pasakot vārdus „Ronalds Briedis”, jebkuram ar literatūru puslīdz pazīstamam cilvēkam ar viņu saistās noteikts priekšstatu kopums. Taču, sakombinējot elementus kopā, šie priekšstati piepeši saļogās, loģiskais un gramatiski pat pareizais teksts kļūst neloģisks un aplams. Sens lingvistisks paradokss: loģisks un pareizs teksts var izrādīties galīgi neizprotams – šī īpatnība vispār pamatā lielai daļai absurda tekstu. Pamēģiniet iedomāties krusteniski Dragunu un Briedi – bilde par rubli, bet, ja tur vēl kāškrusts klāt… Jā, kāda suņa pēc tas kāškrusts? Kāda jēga kāškrustam? Ko autors ar to gribējis teikt? Kāpēc autors sakrustojis Dragunu un Briedi? Dabiski, grūti iedomāties, ka kāds visā nopietnībā uzdotu šādus jautājumus, taču tie, visviens, pastāv – kaut kur apziņas fonā, daudzbalsīgajā murdoņā, kur teksts nonāk konfliktā ar mūsu līdzšinējo pieredzi. Tā ir viena no absurda literatūras īpatnībām: vārda nozīme it kā paliek jau pazīstamajā manierē „piesaitēta” objektam, taču vienlaikus atkāpjas tik tālu, ka šīs „saitītes” pastāvēšana kļūst apšaubāma, kas lasītāja uztverē rada neizpratni vai vismaz spriegumu, bet analītiski noskaņotā interpretētājā – visticamāk, semiotiski orientētas pārdomas par ārkārtīgi sarežģītājām zīmes, apzīmējamā, apzīmējošā un piedevām vēl nozīmes attiecībām.

Tiktāl par Bargo un literārām būšanām. Tagad – pie tiesas. Nupat teicu, ka grūti iedomāties cilvēku, kurš absurda tekstā meklētu kaut mazāko patiesības graudu. Tas ir gluži vai prātam neaptverami, neiespējami, bet, izrādās, tādi atrodas – un var tikai minēt, kas par vājprātīgu biezputru maļās viņu smadzenēs. Absurda teksts turpinās absurda teātra skatā, par ko Bargais varētu tikai priecāties, ja vien potenciālais honorārs iestudējuma režisoriem nebūtu tik zvērīgi liels. Tātad: 1) literārā žurnālā sadaļā, kurā tiek publicēta tikai proza un dzeja (kritikai, literatūrvēsturei un literārās dzīves aprakstiem Karogā ir atsevišķas sadaļas) tiek publicēts literārs darbs. 2) Darba virsraksts ir Tenkas, kas vēl vairāk akcentē šo fikcijas dabu. Jo – kas tad ir tenkas? Ļauži klačojas par reālām personām, turklāt, ejot no mutes mutē, visbiežāk reālo notikumu aina tiek deformēta. Citiem vārdiem, reālie objekti zaudē saistību ar saviem vārdiem un kļūst par kaut ko citu (vēl viens mājiens absurda literatūras virzienā, kārtējais paradokss – mainās vārda saistība ar reālo objektu, kaut gan abi – vārds un objekts – paliek nemainīgi). 3) Tekstiem ir klasiskā piebilde – visas tajos pieminētās personas ir izdomātas: par acīmredzami izdomātu tekstu vēl visdziļākajā nopietnībā apgalvot, ka tas patiešām ir izdomāts – tas vēl jo vairāk pastiprina absurdo efektu.

Vēl varētu paprātot par to, vai tekstā pieminētā „dzejniece agita draguna” patiešām ir tā pati Agita Draguna, kura šajā tekstā ieraudzīja sevi, bet tad nāktos aizklīst bezgala tālās un normālam lasītājam droši vien stipri garlaicīgās teorētiskās un literatūrvēsturiskās ekspedīcijās par to, kas tad īsti ir personāžs, kā reālas personas kļūst par literāra teksta varoņiem, kas notiek šo procesu gaitā, vai vispār literāra darba varonim ir jebkāds sakars ar prototipu utt. Tas lai paliek citai reizei. Bet viena lieta gan nav skaidra – tiesai no Riharda Bargā taču vajadzēja noskaidrot vismaz tekstā minētās „dzejnieces agitas dragunas” personas kodu, lai varētu identificēt, vai šī agita draguna patiešām ir tā pati Agita Draguna, kura tajā redz sevi. Tiesas sēdē klāt gan nebiju, taču, cik zinu, tas netika darīts. Pilnīgi pieļauju iespēju, ka tagad uzradīsies dzejniece agita draguna, kura iesūdzēs tiesā Agitu Dragunu, kas viņai no vainadziņa noplēsusi visas lauru lapiņas, jo viņa taču ir tā īstā, kura katru rītu ar ronaldu briedi, kas arī nav tas Ronalds Briedis, kuram tiesas kļūdas rezultātā nez kāpēc bija ierādīta liecinieka loma, taisīja kāškrustu! Latvijā noteikti nav mazums agitu dragunu, kuras uzskata sevi par dzejniecēm, jo dzejnieču mums vispār daudz.

Protams, tā ir tīra zirgošanās. Bet, atvainojiet, citāda attieksme pret visu šo padarīšanu nav iespējama. Par literārā žurnālā literatūras sadaļā publicētu literāru tekstu tiesa secina: „rakstā ietvertā informācija ir viennozīmīgi uztverama kā ziņa.” Ne tikai uztverama, bet pat „viennozīmīgi”! Diez ko šis „viennozīmīgi” varētu īsti nozīmēt, un kas notiktu, ja informācijas uztveršana kļūtu daudznozīmīga? Tekstiņš projicējas realitātē, kur Draguna vairs nav krusteniski, bet ir cietusī, Briedis arī nav krusteniski, bet ir liecinieks… Vienīgi kāškrusts joprojām uz brīvām kājām un savā vietā.

Pret absurda tekstu nav iespējama loģiska attieksme, nav iespējams uztvert absurdu kā realitāti – radīsies augstāka līmeņa absurds. Ja mēs mazliet piebremzējam un apdomājamies – ko tad īsti tiesa nolēmusi? Ja reiz šis konkrētais teksts „viennozīmīgi” uztverams kā „ziņa” – tas nozīmē, ka jebkura literārā anekdote, teiksim, savulaik Rīgas Laikā publicētās anekdotes par latviešu rakstniekiem arī ir „ziņas”, visbaltākā patiesībā! Es vēl varētu saprast, ja tiesas spriedumā būtu runa tikai par goda, cieņas utt. aizskaršanu, bet ar šo secinājumu tiesa „viennozīmīgi” un simtkārtīgi pārspļāvusi Bargā pekstiņus. 29. februāra svinības turpinās jaunā kvalitātē.

Par šādu tiesas izgāšanos varētu vienkārši ironiski pasmīkņāt, bet lieta īstenībā ir daudz nopietnāka. Jo – faktiski tā ir cenzūra. Precīzāk, ar šo spriedumu tiesa skaidri un gaiši pasludina, ka literāros darbos tiek aizliegts pieminēt reālu personu vārdus. Es nebūt nepārspīlēju – šāds spriedums funkcionēs kā aizliegums. Puslīdz pārzinot literāra izdevuma veidošanas specifiku, viegli varu prognozēt sekas. Ja redakcijā tiks iesniegts literārs darbs, kurā būs pieminēta kāda reāla persona, redaktors vai nu šo vārdu izsvītros, vai, ja tas nebūs iespējams, jo tad tiktu sakropļota darba jēga, vispār tekstu nepublicēs. Ne jau aiz kāda apzinīguma, vienkārši – drošības pēc. Ko var zināt, šī persona tak var apvainoties, jo pieminēta kontekstā, kas aizskar tās cieņu, godu un ko tik vēl ne, un vēl vairāk var apvainoties, ja apzināsies, ka, apvainojoties tiesiskā ceļā, no redakcijas iespējams izsist krietnu naudiņu. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka apliterārā vidē nav mazums, maigi izsakoties, ļoti īpatnēju cilvēku, kam piemīt, arī maigi izsakoties, sīkas psiholoģiskas deformācijas.

Lai bilde kļūtu skaidrāka, pāris konkrētu piemēru. Nupat lasīju Gundara Ignata stāstu krājumu Bez jakas. Stāstā Četri gadalaiki parādās Pauls Bankovskis un itin aktīvi iesaistās darbībā kā stāsta komentētājs. Acu priekšā uzreiz aina: Dienas Grāmatas galvenā redaktore Dace Sparāne pašlaik sēž, šausmās dreb un velk cigareti pēc cigaretes – ja nu Bankovksis par kaut ko apvainojas un sūdz Dienas Grāmatu tiesā, bļaudams pēc kompensācijas? Jo Pauls tak tajā stāstā: 1) viltīgi smīn; 2) tiek salīdzināts, šķiet, ar vecu āzi („ar roku nobraucīdams savu kazbārdiņu”); 3) laikam ir piedzēries, jo neredz to, ko citi redz; 4) runā arī drusku nesakarīgi… Kur autoram bija prāts šitādu vājprātu uzrakstīt, bet izdevējam – izdot?

Par Nilu Saksu un viņa stāstu, kurā tiek sabraukta Nora Ikstena, vispār nav divu domu – tur jau ož pēc krimināllietas, jo runa taču ir nevis par tādām ēteriskām padarīšanām kā gods un cieņa, bet gan par klajiem draudiem dzīvībai!

Ak Kungs, un Jānis Bērziņš!!! Tikko ienāca prātā!!! Man taču ir stāsts, kurā darbojas lērums Jāņu Bērziņu, visi aprakstīti kā pēdīgie kretīni, cits par citu stulbāks – tagad taču visi Latvijas Jāņi Bērziņi apvienosies un iesniegs tiesā prasību par bla-bla-bla pret Bereli! Līdz mūža galam nespēšu viņiem samaksāt!

Starp citu, sakarā ar manu iepriekš jau pieminēto recenziju par Bargā krājumu Labi un tiesāšanās kontekstā – Bargais toreiz mani laimīgā kārtā pat nemēģināja iesūdzēt tiesā, kaut gan viņa lauku radu un potenciālo vai reālo lasītāju acīs dzejnieka cieņa, gods, sirdsapziņa, pašapziņa, freidiskā zemapziņa un kosmiskā apziņa noteikti tajā tika smagi aizskarta, gluži tāpat – radīts „nepatiess publiskais tēls” (kā teikts spriedumā par Dragunu), jo Bereļa attēlotajam dzejniekam Bargajam droši vien tāls sakars ar reālo Bargo. Pierādīt, ka recenzija ir nevis kritikas žanrs vai „viedoklis”, bet gan ziņa – tas tiesai būtu kā nospļauties, jo, grozi kā gribi, recenzijā vispirmām kārtām tiek paziņots, ka grāmata ir iznākusi, un tad tiek raksturots, kāda tad šī jauniznākusī grāmata ir. Kur te vispār „viedoklis”? Vienvienīga „ziņa”.

Nu, ja tā, es arī parādā nepalikšu. Aivars Neibarts pirms daudziem gadiem kādā dzejolī mani nokrustīja par kentauru, turklāt vēl blēdīgu. Zinu, Neibarts pagalam, bet ir taču viņa atraitne un literārā mantiniece Sarmīte, kurai varētu iedalīt atbildētājas lomu. Tiesai pamatīgi jāsagatavojas – jāmeklē daktera izziņa, ka neesmu kentaurs, drošības pēc jāsadabū arī izziņa, ka tuksnesīgās stepēs nemēdzu vajāt ne kentaurienes, ne – bada gados – ķēves. Juris Kronbergs kādā dzejolī Bereli salīdzināja ar bereti un aicināja šo, manuprāt, ārkārtīgi aizskarošo konglomerātu, īsti vairs neatceros, vai nu neēst, vai, gluži pretēji, uz ātrāko apēst. OK, Juris lai būtu nākamais kandidāts, gan jau arī kanibālisma propagandu tur varēs piešūt. Un – varat iedomāties, cik ļoti kritās mana reputācija manu meitu acīs, kad Jānis Mauliņš kādā rakstā visai pasaulei paziņoja, ka Berelis esot staļinists (nejautājiet, kāpēc – argumentācija man palika neskaidra, turklāt tas bija ļoti sen)? Ziepes lielas, Mauliņ, ko? Pats vainīgs, domā, pirms raksti. Tagad tiesāsimies. Bet tas būs tikai sākums. Par mani ir rakstījuši daudzi.

Nobeigumā – vēl kāda nianse. Man nav bijusi liela saskarsme ar juridiskiem tekstiem, tomēr ir pārliecība, ka, lai nu kam, bet tiesas spriedumam jābūt skaidram, precīzam, atbilstošam likumiem un arī izpildāmam. Bet te lasu – un man acis metas ne tikai kantainas, bet pat astoņstūrainas. Tiesa uzliek par pienākumu, lai interneta portālā Delfi pārpublicētais Bargā teksts vairs nebūtu atrodams interneta meklētājos vai arī būtu atrodams vienīgi komplektā ar atvainošanos. Kā kaut ko tik murgainu un absurdu vispār var atļauties ierakstīt tiesas spriedumā? Nedz Delfi, nedz Karogs, nedz LR Augstākā tiesa pat komplektā ar armiju un zemessardzi nevar piespiest dzēst vai kādā citā veidā regulēt Google vai citu meklētāju kešatmiņu (nezinu, kā ir ar Internet Archive saglabātajām kopijām). Labi, pieņemsim, spriedums domāts nopietni un LR patiesi ķersies pie tā izpildes. Pieļauju, valsts mērogā to iespējams izdarīt – teiksim, liedzot visiem Latvijas IP pieeju google.com utt (pieļauju, ka kļūdos, jo šajā sfērā neesmu īpaši zinošs). Tātad šis spriedums, oficiāls dokuments Latvijas Republikas vārdā būtībā aicina ieviest LR tik zvērīgu cenzūru, kāda nav iedomājama pat Ķīnā. Tā tas ir – ja mēs šo spriedumu uztveram nopietni. Bet, ja uztveram nenopietni… Teikšu atklāti: man sametas drusku neomulīgi, dzīvojot valstī, kurā tiesas spriedumu var uztvert tikai un vienīgi nenopietni.