Gundars Ignats "Bez jakas"

Gundars Ignats Bez jakas Bez jakas (Dienas Grāmata, 2009) ir Gundara Ignata debijas krājums, kurā apkopoti 16 stāsti. Kopš 2005. gada daļa stāstu publicēti presē, šo to bija gadījies lasīt, bet nez kāpēc neviens no tiem atmiņā īsti neaizķēras (varbūt vienīgi kopkrājumā Prozas lasījumi klātienē un neklātienē iekļautā minorīgā groteska Smēķētāji mirst jauni – un arī galvenokārt tāpēc, ka ilgi domāju, kas īsti šim potenciāli tik spožajam pastāstiņam pietrūkst, lai ironiskā paspēlēšanās paceltos augstākā līmenī). Tagad, kad stāsti savākušies vienkopus, iespaids gluži pretējis: Ignata proza atmiņā ieāķējusies pamatīgi, un, manuprāt, Bez jakas ir veiksmīgākā beidzamo gadu debija prozā (citas: Jura Šķudīša Pēc ūdens, 2005, – bet autors laikam no literatūras pačibējis, vismaz nav publicējies; Margaritas Perveņeckas Visi koki aizgājuši, 2006; Ingas Žoludes Silta zeme, 2008). Šāds iespaids radās uzreiz pēc krājuma izlasīšanas – pats no sevis, bez jebkāda teorētiska vai vēl kāda pamatojuma; vienkārši – tāda sajūta. Nākamā sajūta – tāds kā vientiesīgs izbrīns, kuru vārdiski varētu formulēt apmēram šādi: „Ignata prozā taču nekā nav! Bet kāpēc man liekas, ka tur kaut kas ir, un, ja ir, tad kas tas īsti varētu būt?” Uzreiz atzīšos, ka uz šo tik primitīvo jautājumu man tā arī neizdevās atrast vismaz pašam pieņemamu atbildi, tomēr pārdomu procesā vērts ieskatīties.

Ko tas nozīmē – „nekā nav”? Piemēram, nepretenciozs, tipiski ignatisks stāstiņš Mana meitene zīmē cilvēciņus: čalis steidzas uz pastu pēc sūtījuma ar zīmēšanas mācību grāmatām, lai noteikti tajā pašā vakarā nogādātu tās savai meičai, kurai piemetusies nepārvarama zīmēšanas indeve. Gandrīz nokavē, tomēr paspēj, aizved grāmatas… Un viss, ja neskaita garāmbraucot caur automašīnas logu skatītu avāriju – uz šosejas nosities motociklists, un veikalā nopirktus pelmeņus un pāris pudeles alus. Skatiens gausi slīd pār notiekošo, reģistrējot katru sīkumu, neaizklīstot ne metaforiskās tālēs, ne eksistenciālās dzīlēs; gluži tāpat vārds vārdā tiek reģistrēti gluži ikdienišķi un diezgan bezjēdzīgi dialogi un telefonsarunas. Lasītājs Berelis uzskata, ka tas ir veiksmīgākais krājuma stāsts. Kāpēc? Kritiķis Berelis to nespēj loģiski pamatot. Droši vien tāpēc, ka nekā lieka un nekas nepietrūkst. Absolūtā vienkāršība jau pati par sevi kļūst par vērtību.

Dzīvie klasiķi vai vienkārši padzīvojuši rakstnieki, pamācot jaunos autorus, no saviem augstumiem bieži mēdz lepni deklarēt banālu frāzi: „Vienkārši rakstīt ir grūti.” Interesantākais, ka šoreiz šī banalitāte ir 100% patiesa (jo visas patiesības ir banālas, kas gan nenozīmē, ka visas banalitātes ir patiesas). Gan ar mazu korekciju: rakstīt vienkārši – tas nebūt nenozīmē truli bliezt uz priekšu pēc principa „kas ienāk prātā, to uzrakstu” vai „manā prozā viss kā dzīvē”. Visupirms nākas rakstīt daudz un varbūt ļoti samudžināti, lai saprastu, kas šī vienkāršība vispār ir, jo „vienkāršības formula” ne tuvu nav vienkārša. Lai saprastu, kas tekstā ir lieks un no kā derētu atbrīvoties, nepieciešams šo lieko un nevajadzīgo uzrakstīt, nonākt strupceļā un tad klīst pa visādiem labirintiem, izeju meklējot. Vārdu sakot, nepieciešams nonākt līdz skaidrībai par to, kas ir skaidrība.

Ignata prozai raksturīgs nesteidzīgs vēstījums un stilistika, ko Rimands Ceplis nokrustīja (Diena, 28.02.2009) par fotogrāfisku: ļoti pamatīgi detalizēti apraksti un bezmaz maniakāla precizitāte. Stāstā Klases vakars audzinātāja nolēmusi bērneļiem ļaut priecāties līdz deviņiem; lai pieliktu punktu klases vakaram, viņa pamet skolotāju istabu nevis, teiksim, „īsi pirms deviņiem” vai „bez piecām deviņos” – tas Ignatam būtu par prastu, bet tieši un precīzi „bez sešām deviņos”, ne ātrāk un ne vēlāk. Ja Ignats apraksta truša dīrāšanu stāstā Tev nebūs nokaut, šo aprakstu droši var izmantot kā pamācību, ja pašam sanāk dīrāt trusi, vai, ja truša dīrāšana normālam pilsētniekam liekas pārāk neestētiska nodarbība, pēc tā paša stāsta iespējams apgūt truškopības pamatus. Kāpēc šāda precizitāte vajadzīga? Atkal jāatbild, ka nezinu. Vienkārši – tāda ir Ignata prozas specifika. Tomēr jūtams, pie kā tā noved. Autors tik ļoti koncentrējas uz priekšmetu un norišu aprakstu, ka tieši šī it kā amatnieciskā nodarbība paceļas augstākā kvalitātē un pārtop, ja tā varētu izteikties, par stāsta sižetu. Turklāt runa nav par, teiksim, „skaistu” vai ar vēl kādu tamlīdzīgu epitetu apzīmējamu aprakstu (tai nozīmē, kā mēdz raksturot, piemēram, dabas tēlojumus, ar kādiem izklaidējās latviešu klasiķi). Ignats vienkārši ir precīzs. Īpatnēja alķīmija – tieši šis sīkdetaļām pārsātinātais apraksts stāstā izrādās svarīgākais, darbība un viss cits, ko nu parasti mēdz meklēt prozā, atbīdās fonā, bet priekšplānā izvirzās kas tāds, kam grūti atrast vārdu. Tas atgādina tādu kā urbšanos prozas dzīlēs, mēģinot izvilkt prozas esenci, vēl sadalīt to sastāvdaļās un saprast, kādi elementi prozu veido; visas daudzveidīgās prozas iespējas tiek reducētas uz vienu elementu, toties tas izkopts līdz perfekcijai. Stāsts veidojas bez „augstāka mērķa”, bet līdz ar to par augstāko mērķi kļūst pats stāstīšanas process, būtībā – bezjēdzīgs teksts. Jebkurā literārā tekstā parasti mēdz meklēt kādu zemteksta, virsteksta, aizteksta – katrā ziņā ne paša teksta – jēgu, turpretī Ignats uzrada „tikai” tekstu, bez šiem, iespējams, viņaprāt, kaitīgajiem uzslāņojumiem un, to demonstrēdams, gluži vai naivi apjautājas: „Vai tā vēl ir proza? Un, ja es noņemšu nost vēl to un šito, tad to – vai tā vēl būs proza?” Modelis nav bez pamata, ja stāstus lasa, piemēram, šādā secībā: visupirms Bez jakas, kas atsauc atmiņā tradicionālā sešdesmito un septiņdesmito gadu īsprozu ar „slēptajām drāmām” un tamlīdzīgiem aksesuāriem (priekšmets – šai gadījumā ķīmiskajā tīrītavā samaitāta jaka –, kura zaudējums personāžā inspirē atmiņu plūsmu par skaistiem un skumjiem notikumiem, kas ar to saistīti). Tad – ironisko armijas gabalu Par Puiku: klasiskais apaļīgā mūlāpa Gabrāna un skarbi pastulbās armijas ikdienas pretstatījums. Pēc tam – bērnības bildītes Par oliņķeramo…, Tev nebūs nokaut, Klases vakars, Rokenrols, kuras gluži automātiski saistās ar Bankovska Skolu – un analoģijas patiešām var atrast, jo abi autori bērnības pastāstiņus rakstījuši no līdzīgiem skatpunktiem. Seko Mana meitene zīmē cilvēciņus, visubeidzot – Pie friziera, kurā Ignata literārā grāmatveža noslieces piedzīvo kulmināciju un kuru par stāstu var uzskatīt ļoti nosacīti, drīzāk – par rakstības demonstrāciju. Ignats ne reizi vien jau salīdzināts ar Bankovski, taču vēl tuvāka radniecība viņa prozu saista ar Mārtiņa Zelmeņa deviņdesmitajos gados publicētajiem stāstiem, kas apkopoti grāmatā Rokenroli un citas izmeklētas mīlasdziesmas (1999). Arī Zelmenis prozu mēģināja atbrīvot no viem jēgas uzslāņojumiem, atstājot „tikai” tekstu, atšķirība vien tā, ka Zelmenis krietni lielākā mērā ļāva spēlēties valodai, savukārt Ignatam šai ziņā ir visai minimālistiskas noslieces.

Ignats prot rakstīt arī citādi, par ko liecina liecina jau pieminētais stāsts Smēķētāji mirst jauni, daļēji arī Četri gadalaiki, bet jo sevišķi – koši absurdais lasāmgabals Astoņpadsmit (manā uztverē otrs labākais krājuma stāsts), bet te cita nelaime – Smēķētāji mirst jauni un Astoņpadsmit tik ļoti kontrastē ar pārējiem, ka liekas ieklīduši no pavisam citas grāmatas (vēl viena disonanse – Avis, kas, manuprāt, vienkārši ir ļoti vājš stāsts). Kontrasts kļūst vēl jo jūtamāks, ja ņem vērā, ka, lai arī, cik noprotams, stāsti nav rakstīti, jau iepriekš prātojot, kā tie saistīsies grāmatā, Bez jakas tomēr veidota kā veselums – sākot no personāža agras bērnības impresijām stāstā Par oliņķeramo līdz Četriem gadalaikiem, kuru varonis jau itin nopietni izklaidējas ar rakstniecību un, gluži tāpat kā autors, apgūst šīs mākslas gudrības pie Bankovska. Taču kontrasts gan nepāraug nepārvaramā konfliktā.

Būtībā ar Bez jakas Ignats kārtējo reizi atgriežas pie jautājuma, kas ir literatūras pamatu pamats: kas tad īsti ir šī būtne, ko dēvē par literatūru? Beidzamos pārdesmit gadus, atbildi meklējot, prozisti klejoja, kā jau teikts, metaforiskās tālēs un eksistenciālās dzīlēs. Ignats meklē citu ceļu, kas – vismaz pašreizējās prozas kontekstā – šķiet ļoti cerīgs, jo ir pilnīgi atšķirīgs.

Karogs, 04.2009.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s