Literatūra 29. februārī

Februāra sākumā pavīdēja avīžu ziņa: kukuļņemšanā apsūdzēto Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi Beatrisi Tāleri paredzēts atbrīvot no darba un palaist pensijā 2009. gada 29. februārī – neraugoties uz to, ka 2009. gada februārī ir tikai 28 dienas. Štrunts, protams, kāda kantorista neuzmanības kļūda, šim piemirsies, ka februāris ir īsais mēnesis – visi tak esam cilvēki, katram var gadīties. Re, Karogs šā gada pirmajā numurā arī nošāva greizi, Anšlavam Eglītim piedēvējot Aleksandra Čaka dzīves gadus. Pasmaidīt un aizmirst? Taču nez kāpēc šī ziņa manā atmiņā ieēdās pamatīgi un dziļi – vēl dziļāk nekā iekšlietu ministrs, kurš puņķaina tīņa manierē sūta aizvainotas īsziņas, zemkopības ministrs, kurš darba laikā cītīgi tusējas fotogrāfu forumos, finanšu ministrs, kurš ar lepno „nasing spešal” vienā rāvienā uzkāpj uz politisko ērmu panteona augstākā pakāpiena, valdības galva, kurš vai nu katru dienu maina valsts attīstības/glābšanas plānus, vai arī nemitīgi melo, pat ausis nekustinādams, prezidents, kurš cēli pasludina, ka koncertzāle esot amorāla (tas nekas, ka koncertzāles celtniecība patlaban patiešām pamatīgi jāapsver, – pēc pārdesmit gadiem, kad krīzes laika klizmas būs aizmirsušās, Zatleru pieminēs kā prezidentu, kura laikā kultūra piedzīvoja pagrimumu, jo viņš uzskatījis, ka koncertzāle ir amorāls iestādījums). Pasargdies, man nav ne mazāko nolūku visus šos valstsvīrus traktēt kā hroniskus idiotus – patiešām, visi esam cilvēki, katrs ar savām īpatnībām, kļūdām, vājībām vai vājuma brīžiem. Tomēr šādu sīku un muļķīgu atgadījumu ir tik pārspīlēti daudz, ka nudien rodas iespaids – 29. februāris pārtapis par valstisku domāšanu raksturojošu kategoriju. Visi domā un rīkojas gluži tāpat kā šis nezināmais ierēdnis, kas piekabinājis gadam vienu lieku dienu.

 

Tas viss kopā vēsta par baisu diletantismu – un būtu labi, ja šis diletantisms izpaustos tikai tādos sīkumos kā histērisku īsziņu rakstīšana vai Rozes dirnēšana fotoamatieru forumā brīdī, kad zemnieki pošas ministru slīcināt vircas bedrē. Attieksmē pret kultūru šis diletantisms vēršas gluži vai apokaliptisks. Piemērus var minēt bez sava gala – grāmatu PVN četrkāršošanu, KKF finansējuma zvērīgo apcirpšanu, ideju par Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas apvienošanu, pašvaldību samazinātos kultūras budžetus utt., utt. (Iepretī tam – gaismas stars tumsas valstībā: Latvija piedalās Eirovīzijā. Bezmaz simboliska akcija – koncertzāle ir amorāla, toties stulbuma svētki obligāti.) Es nudien neņemos spriest par to, cik lietderīga ir, teiksim, ministriju apvienošana vai muzeju apvienošana četrās valsts aģentūrās – te vairāk jāpaļaujas uz šo sfēru darbinieku profesionālo skatījumu (cik man zināms, vismaz sakarā ar muzeju apvienošanu profesionāļu viedoklis apvienotājus maz interesējis). Kas viņu zina – izveidojot jaunu sistēmu, patiešām var gadīties, ka tā funkcionē labāk un veiksmīgāk nekā iepriekšējā. Bet, visviens, tikai ļoti bagātas un ekonomiski stabilas valstis var atļauties šādus vērienīgus un ārkārtīgi dārgus eksperimentus – uzcirst jaunu sistēmu un paskatīties, kas sanācis. Starp citu, par bagātajām valstīm – avīzes vēsta, ka Vācija un Francija, neraugoties ne uz kādām krīzēm, esot jūtami palielinājušas kultūras finansējumu. Kārtīgam letiņam, protams, rodas jautājums – kāda suņa pēc, vai tad prātīgāk nebūtu pasludināt, ka visa kultūra ir amorāla, un iztrenkāt šos liekēžus – lai sēž stūrī un grauž sausiņus, nevis sapņo par koncertiem un grāmatām, bet naudu izmantot kaut kam lietderīgākam, kaut vai to pašu sausiņu importam. Taču tur jau ir tas āķis, ka no no kultūras finansējuma pašai kultūrai tiek mazs procents. Izklausās drusku absurdi, bet tā tas ir. Teiksim, izdodot grāmatu, pelna tipogrāfijas, papīra un krāsu ražotāji un importētāji, tipogrāfijas darbinieki, telpu īpašnieki, transporta firmas, tiek maksāti nodokļi, nemaz nerunājot par redaktoru, korektoru, maketētāju, mākslinieku, bet, piemēram, radio koris pagādā darbu arī skroderiem, kas šuj dziedātājiem tērpus, utt. Tāpēc salīdzinājumā ar citām nozarēm relatīvi pieticīgais finansējums kultūrai – un jo sevišķi krīzes laikā – spēj ja ne gluži atdzīvināt ekonomiku kopumā, tad vismaz uzturēt to pie dzīvības, nemaz nerunājot par procentos, latos vai tonnās nerēķināmo kultūras vērtību.

Diemžēl nedz kultūras, nedz izglītības, nedz zinātnes vērtība patiešām nav precīzos skaitļos aprēķināma. Acīmredzot tieši tāpēc krīzes laikā vispirmām kārtām un visvairāk cieš tieši šīs sfēras, jo nav iespējams skaitļos izteikt zaudējumu, kādu rada, piemēram, viena vai simts nepublicēta grāmata, viens vai simts izbadējies skolotājs, viens vai simts par sētnieku pārkvalificējies zinātnieks. Runājot par literatūru, Latvijas specifika – grāmatu tirāžas ir ārkārtīgi mazas, turpretī nosaukumu skaits – liels. Pareizāk sakot, tāda ir jebkuras mazas valsts/valodas specifika – un te Latvijas grāmatizdevēji un tātad arī rakstnieki atrodas daudz neizdevīgākā situācijā kā citās valstīs, kurās ir lielāks iedzīvotāju un lasītāju skaits (vienīgais salīdzinājums varētu būt ar Igauniju, bet tur, kā zināms, gādība par kultūru jūtama jau no sākta gala, un arī Igaunijas Kultūrkapitāla fonda finansējums šim gadam mums neizprotamu iemeslu dēļ nav samazināts). Ko tas nozīmē praktiski? Lai nopelnītu – un te var runāt par misionārismu līdz apnikumam, bet jebkura grāmatizdevēja pirmais mērķis ir nopelnīt, vismaz mazliet, citādi izdevniecība ir pagalam, un tad misionārisms vairs ne sapņos nerādīsies – jāizdod lielāks grāmatu nosaukumu skaits. Līdz ar to aug viena eksemplāra pašizmaksa, palielinās cenas grāmatnīcās. Ne reizi vien ir gadījies no nebūt ne pārāk maziem izdevējiem dzirdēt apmēram šādu frāzi: „Viena neejoša grāmata – un mēs esam pagalam” (variants: „Ja šitā grāmata aizies, mēs vēl kādu brīdi turēsimies”). Protams, grāmatizdevēji allaž krietni mēdz pārspīlēt savas nelaimes, bet, vienalga, – biznesa iestādījuma esamība, kas atkarīga no pieciem vai septiņiem simtiem pārdotu grāmatas eksemplāru? Nav brīnums, ka beidzamo gadu laikā neviens racionāli domājošs cilvēks, kam smadzenēs darbojas peļņas rēķināmais kalkulators, nebāžas iekšā grāmatizdošanā. Grāmatas esamība, kas atkarīga no pāris tūkstošiem vai dažkārt tikai dažiem simtiem kultūrkapitāla fonda piešķirtās naudas komplektā ar bibliotēku iepirkuma desmitiem vai, ļoti retos gadījumos, simtiem eksemplāru? Šepat blakus ir lasītājs, kas lielākoties piederīgs tai pašai kultūras, izglītības, zinātnes ļaužu sfērai, kuras dzīves līmenis krities tik ļoti, ka, dabiski, no grāmatām gribi vai negribi jāatsakās – un tieši viņš ir potenciālais pircējs, kurš iegādājas tos piecus vai septiņus simtus eksemplāru, no kuriem var būt atkarīga attiecīgas grāmatas izdošana vai kādas izdevniecības pastāvēšana. Nudien grūti pateikt, kurā brīdī šie nosauktie un vēl daudzi prātā paturētie faktori savienosies un sāks veidoties kaut kas līdzīgs lavīnveidīgam efektam – bankrotēs izdevēji, aizvērsies grāmatnīcas, bez darba paliks tulkotāji, redaktori, korektori, tehniskie redaktori, grāmatu mākslinieki, tipogrāfijas atlaidīs savus darbiniekus, turklāt tās lielākoties ir profesijas, kurās maza loma plikai augstākajai izglītībai – daudz svarīgāka ir gados gūtā pieredze, kas piepeši kļuvusi bezvērtīga. Vēlāk labākos laikos var atklāties, ka šie profesionāļi vispār pačibējuši un vairs nav, kur viņus ņemt, – līdzīgi kā patlaban izdevēji sūdzas par bezmaz dramatisku korektoru trūkumu, kas, visticamāk, ir deviņdesmito gadu pirmās puses grāmatizdošanas sistēmas sabrukuma sekas. Izdevniecību var aizklapēt ciet vienā paņēmienā, taču reanimēt to „no nulles” nav iespējams – kamēr apgāds uzņem apgriezienus un parādās pirmā pieticīgā peļņa, visticamāk, paies vismaz gads.

Ar visu iepriekšteikto es gribēju uzsvērt, cik ārkārtīgi trausls un jūtīgs ir organisms, ko dēvē par kultūru. Lai attīstītu nīkulīgu ražošanu – un grāmatizdošana, grozi kā gribi, mūslaiku Latvijā bija, ir un būs nīkulīga ražošana – saprātīgi domājoši valstvīri nodokļus parasti pazemina. Pat niecīgs procents var kļūt par „pēdējo pilienu”, kas sagrauj visu sistēmu, un beigu galā var izrādīties, ka nav nedz 5, nedz 21 procentu nodokļu, jo pagalam ir pats nodokļu maksātājs. Palielinātais nodoklis ir tipiska 29. februāra kategorijā ierindojama izdarība.

Katrai šai izdarībai var atrast attaisnojumu un pamatojumu – kā nekā krīze, taupības režīms, kuram tad tagad viegli, bet nudien jāpiekrīt Lailai Pakalniņai, kas Dienā rakstīja, ka „nepieciešamība taupīt ir uztverta kā komanda iznīcināt” (26. 01. 2009). Beigu galā izveidojusies situācija, kas absurdāka par absurdu. Pastāv ar vislabākajiem nodomiem veidotais iestādījums Valsts Kultūrkapitāla fonds (Latvijas literatūras centrs u. c.). Tam tiek iešķiebts neliels finansējums – pietiek, lai fonds uzturētu pats sevi. Loģisks šķiet nākamais solis – ja reiz fonds visu naudu prasti apēd un nekā nedara, jo nav par ko darīt, tad kāda velna pēc viņš vispār vajadzīgs? Jāklapē ciet – daudz naudas ietaupīsies. Solis patiešām loģisks, ja turpinām pašreizējo taupības/iznīcināšanas loģiku. Šai sakarā – gluži siptomātiska likās Kultūras ministrijas atbilde uz vairāk nekā 500 radošo ļaužu atklāto vēstuli par līdzekļu samazinājumu VKKF. Atgādināšu – vēstulē bija vairāki pamatoti jautājumi, tostarp arī par to, kāpēc „likumdevējs kopīgi ar Ministru kabinetu un Kultūras ministriju neievēro Valsts Kultūrkapitāla fonda likuma 6. pantā noteikto” (darbojies 29. februāra sindroms – citādi to grūti izskaidrot), un cerīgs beigu gals: „Diezgan labs problēmu risināšanas veids ir sarunas. Mēs esam tām gatavi.” Atbildē ne miņas par to, kāpēc tad īsti likumdevējs neievēro paša izdotos likumus, toties ir kas cits: „KM uzskata, ka ekonomiskās krīzes atstātā ietekme uz kultūras budžetu, kura daļa ir arī VKKF, nebūtu jāizmanto kaislību uzkurināšanai, jo tas var apdraudēt VKKF patstāvību un turpmāko finansējuma apjomu. Sākot analizēt VKKF atsevišķus projektus, var izveidoties situācija, ka to nemitīga publiska apspriešana vispār liks apšaubīt to lietderību ekonomiskās krīzes apstākļos.” Lasu – un acis metas kantainas: KM visprastākajā manierē piedraud – sak’, daudz vārstīsiet muti, vispār pēdīgo santīmu noņemsim. Iztēlē zibenīgi reanimējas mana deviņdesmitčetrgadīgā vecmāmiņa, kas izlasa šo pasāžu, iebāž mutē zobu protēzi un čerkstošā balsī lietišķi nosaka: „Kas ta’ šiem – mīzali galvā sakāpuši, vai?” Un, goda vārds, vecmāmiņas teiktajā ir vairāk jēgas un veselā saprāta nekā anonīmā ierēdņa birokrātiskajā frāžu virknējumā, kas – un civilizētā valstī atkal cita izskaidrojuma nav – varētu būt tapis tikai un vienīgi ar skatu uz 29. februāri.

Jācer, bilde nav tik melna kā es mālēju – un arī pretstatīt Kultūras ministriju radošajiem ļaužiem nav prāta darbs, jo visi savā starpā saistīti un cits no cita atkarīgi. Cik dzirdēts, situācija var arī vērsties par labu, jo patlaban dienasgaismā atkal izcelta savulaik nobērētā un cituviet veiksmīgi funkcionējošā ideja par Kultūrkapitāla fonda finansējuma piesaistīšanu azarspēļu, alkohola un tabaka akcīzes nodoklim, kaut gan, apzinoties valstvīru aizraušanos ar domāšanu un darīšanu 29. februāra kategorijās, par šās idejas realizāciju rodas pamatotas šaubas.

Visā šajā apokaliptiskā diletantisma ainavā ir vēl kāds pirmajā acu uzmetienā grūti pamanāms objekts – rakstnieks. Bēdīgā kārtā viņa esamība ir stipri atkarīga no citu ļaužu sastrādātajām ziepēm – tik lielā mērā, ka arī viņš spiests piemēroties ainavai un pārkvalificēties par diletantu. Bet tā jau ir cita raksta tēma.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s