Vladimirs Kaijaks “Enijas bize”

Šausmu stāsts iz lauku dzīves

Vladimirs Kaijaks. Enijas bize. R., Lauku Avīze, 1999

Daža Vladimira Kaijaka novele noteikti iekļautos visu laiku labāko latviešu noveļu izlasē, ja kāds tādu sadomātu izdot. Taču Kaijaka romāni lielākoties atrodas zem viņa stāstniecības līmeņa: visai viduvējie detektīvi, romāns jaunatnei Signe, groteskā laikmeta bilde Rēgi, ja nu vienīgi mazais romāns Bailes joprojām ir uzmanības vērts. Viņa jaunākais romāns Enijas bize, lai gan arī gana savdabīgs un dažviet lasāms ar patiesu interesi, tāpat klasificējams pie stipri viduvējiem lasāmgabaliem.

Un tātad: ir divdesmitie gadi, bagātais saimniekdēls Juris sola precēt trūcīgā darvdeģa meitu Eniju, kurai no Jura būs bērns. Taču nekā: tēvam klausīdams, Juris noprec bagāto Ievu, bet Enija, kurai piemīt raganiskas noslieces, viņus abus nolād un kāzu naktī sagādā pārsteigumu: ieliek kāzu gultā savu nedzīvi dzimušo bērnu (atliek tikai nopūsties, redzot, kā autors šo asinis stindzinošo ainu risina pagalam melodramatiskā toņkārtā). Rit gadi, Juris, nemitīgi juzdams ap kaklu Enijas bizes žņaudzošo spēku, pakļaujas lāstam (bet varbūt paša kompleksiem) un pakaras. Enijas lāsts turpina darboties arī tālāk. Nelabu galu ņem Jura tēvs, ģimeni piemeklē visādas likstas; ir rija, kurā nepārtraukti notiek tumšas lietas; ir Enijas nāve ugunsgrēkā – un ir laimīgas beigas, kas, cik noprotams, nemaz nav beigas, jo autors apsola Enijas bizes turpinājumu, kurā droši vien tiks atrisinātas arī dažas neskaidrības (piemēram, par to, kāpēc Enija pēc nāves rādās tik aizdomīgi dzīva un turpina biedēt ļaužus, kaut gan, jāpiebilst, pat ne īpaši vērīgs lasītājs šo mīklu jau būs atminējis). Pa vidam – daudzas laucinieku kaislības pēc principa „kurš kuru apprecēs”.

Vārdu sakot, notikumu daudz, autors līķus romānā izmētā ar pasaules valdnieka cienīgu izšķērdību, neatstājot bez uzmanības arī buršanās mākslu, mēnessērdzīgus bērnus, trakojošus zirgus, rēgus, maldīšanos purvā, nelabas nojausmas un tamlīdzīgas žanram piedienīgas būšanas. Nevajadzētu šausmu poētiku novērtēt par zemu un uzreiz Enijas bizi klasificēt kā triviālajiem žanriem piederīgu. No vienas puses, šausmu literatūra precīzi fiksē cilvēka tieksmi pēc iracionālā. No otras – šausmu literatūras pamatā ir doma par haosu – par to, kā stabilā un noregulētā sistēmā ielaužas kas neizzināms un neizskaidrojams. Haoss ir vismaz tikpat pievilcīgs kā sakārtotība, sevišķi mūslaikos, kad esamība rūpīgi klasificēta pa plauktiņiem. Cilvēkā ir ilgas pēc šī pamatīgā spēriena pa apnikušo plauktiņu pasauli, pēc kura, iespējams, varēs sākt visu no gala. Tieši tas notiek Kaijaka romānā. Lauku ikdiena – tā ir absolūti sakārtota un iepriekšnoteikta pasaule, kuru satricina ārpus visām sistēmām mītošā Enija.

Ja runā par romāna sadzīvisko slāni, tas nenoliedzami darināts ar profesionāļa roku – sen nebija manīts tik detalizēts un precīzs divdesmito gadu lauku bildējums. Tas pats sakāms par psiholoģiskajiem smalkumiem, kaut gan, manuprāt, autors drusku pāršāvis pār strīpu, visai vienveidīgi citu aiz citas virknēdams precētieskāras sievietes. Taču galīgi neizstrādāta ir romāna centrālā līnija – Enija un viņas lāsts. Ragana, kas atriebības dēļ pasaules sakārtotību tiecas pārvērst haosā. Runa nav par to, ka šāds nelaimīgs un apsēsts sievišķis nevarētu iemitināties Kaijaka romānā. Svarīgs ir kas cits: autors neievēro spēles likumus, kurus pats izvēlējies. Proti, kā jau teikts, Enijas bize vismaz daļēji ir patiesi meistarīgi izstrādāts reālpsiholoģisks romāns. Turpretī, kolīdz priekšplānā izvirzās pati Enija, romāns tiecas pārvērsties farsā. Vēl varētu pieņemt, ka autors nekādi nav mēģinājis psiholoģiski pamatot Enijas apsēstību un „raganiskumu”. Kaut gan – arī šausmu literatūrā ir savi likumi, tostarp: jo trakākas un neticamākas lietas notiek, jo racionālākam jābūt to skaidrojumam. Ja muļķo lasītāju, tad tas jādara ar eleganci. Turpretī Kaijaks vienkārši paziņo, ka Enija, sak, esot ragana – un tad viņa arī izrīkojas kā ragana. Taču viņas raganiskums aprobežojas ar dažām cēli deklamētām melodramatiskām frāzītēm un to, ka Enija ar savu mūžīgo parādīšanos īstajā laikā un vietā (t.i., kad pārējās romāna personas viņu vismazāk gaida) mazpamazām sāk uzjautrināt. Tikpat pavirši izstrādāts Enijas neprātīgās mīlestības psiholoģiskais pamatojums: autors pavēsta, ka Enija, redz, samīlējusies Jurī līdz neprātam, un tad arī liek viņai rīkoties kā trakai. Enija, kura, šķiet, iecerēta kā traģiska figūra (pavestā un pamestā atriebēja, kas sava mīlestības un naida mistrojuma dēļ gatava iznīcināt vai puspasaules), pārkvalificējas par tādu kā tumšmatainu bezsmadzeņu Bārbiju, kuru autors staipa un groza, kā vien iepatīkas, diez ko nerūpējoties, kā viņa iekļaujas romāna kopainā. Bet Bārbija ir viena reti butaforiska būtne. Turklāt uz beigu galu tā vien liekas, ka autors nav īsti zinājis, ko iesākt ar nelaimīgo raganu, tāpēc atvēlējis viņai vien pieticīgu vietiņu aiz nodegušās rijas krāsns – lai sēž, uzglūn mājas ļaužiem un biedē zirgus, kamēr pārējās romāna personas aizrautīgi domā par lauku darbiem un precēšanos. Sižets visu laiku draud atmesties strupceļā (cik tad ilgi var apcerēt tēmu „kurš kuru precēs”), bet tai pašā laikā Enija vairs nu nekādi nespēj kalpot par sižeta glābējeņģeli, jo visi spēki izlikti – raganīgie pekstiņi izspēlēti jau romāna sākumā. Tā nu iznāk, ka Enija vēsu prātu galē nost ne tikai Juri un viņa ģimeni, bet arī visu romānu.

Diena, 26.05.1999

___________________________

Vēl par Vladimiru Kaijaku:

• Recenzija par romānu Atraidītā sindroms