Vladimirs Kaijaks “Atraidītā sindroms”

image Runājot par Vladimira Kaijaka romānu Atraidītā sindroms (Lauku Avīze, 2005), sākšu no otra gala. Proti, grāmatā lasāma arī neliela Litas Silovas eseja par Kaijaku. Gluži vai simptomātiski liekas tas, ka autore, caurcaurēm atzinīgi vērtēdama Kaijaka daiļradi, kā piemērus piesauc vien septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados sarakstītos stāstus Visu rožu roze, Vecis, Šnorhs u. c., arī vēl deviņdesmito gadu sākumā publicēto romānu Rēgi, bet ne ar vārdu nepiemin Likteņa līdumnieku ķieģeli, kaut arī šis romāns ir nozīmīgākais, ko Kaijaks beidzamajos gados sarakstījis. Gluži vai rodas iespaids, ka Likteņa līdumniekus sarakstījis autors, kurš nav „īstais” Kaijaks – katrā ziņā ne tas, kurš savulaik sacerējis Visu rožu rozi. Likteņa līdumnieki it kā atrodas ārpus Kaijaka savulaik definētās teritorijas. Tieši šādu iespaidu rada arī Atraidītā sindroms, viens no muļķīgākajiem, garlaicīgākajiem un bezjēdzīgākajiem tekstiem, kādu beidzamajā laikā gadījies lasīt.

Sižets apmēram šāds. Ir miljonārs Otomārs Kalniņš, ir viņa pamestā sieva Estere un dēls Valters Meijers, ir jaunā sieva Kitija un dēls Ralfs (romānā lieka persona, kas nespēlē nekādu funkcionālu lomu un ar kuru, šķiet, autors nezina, ko darīt). Valters iepazīstas ar Kitiju, pavedina viņu un kaļ šaušalīgus atriebības plānus – ja savulaik Otomārs viņam un mātei samaitājis dzīvi, tad tagad viņš atspēlēsies. Tālāk tiek cītīgi kulstītas melodramatiskas putas, attīstās Valtera un Kitijas romāniņš (protams, „liktenīga sastapšanās”), tak izrādās, ka pusparalizētais Otomārs iecerējis savas firmas un miljonus (starp citu, tā arī netop skaidrs, no kurienes vecais Kalniņš grābis savus miljonus un kāpēc tiek dēvēts par „lielo haizivi”, jo naivais idiots, kādu viņu attēlo autors, nu nekādi nevarētu tikt pie naudas; ir vien tukšas runas par mistiskiem „riskantiem pasākumiem” un „pārdrošām finanšu operācijām” – šādām nenozīmīgām detaļām autors uzmanību nepievērš) atvēlēt Valteram, kurš ir biznesmenis ar kārtīgu ķērienu, tāpēc mantību neizputinās. Psiholoģiskie smalkumi tiek darināti ar reti primitīviem paņēmieniem: „Valteram pār viņu ir neredzama vara” (t. i., pār Kitiju), „Valters juta naidu pret tēvu” un tamlīdzīgi. Autors personāžus bīda, kā vien iepatīkas – nevis sižets izriet no personāžu psiholoģijas, bet gan otrādi – personāži danco pēc sižeta stabulītes. Daudzie dialogi sarakstīti kaut kādā baisā pseidoliterārā žargonā (šķiet, autors uzskata, ka tā mēdz runāt smalki ļauži). Kā jau latvju jaunākajā rakstniecībā pieņemts, biznesa cilvēki visi kā viens ir lieli maitas un morāli kropļi – pat nabaga Otomārs, kurš nelietīgā kārtā savā mājā visur ierīkojis novērošanas kameras un nu ierauga Valtera „mīlas rotaļas ar tēva sievu”. Autors bezmaz aiz ausīm stīvē personāžus pretī iepriekšparedzamajām un noteikti traģiskajām beigām. Protams, vislielākais maita izrādās Valters, kuru Otomārs blaumaniskā manierē nošauj, kad tas grasās nolaupīt viņa seifa atslēgas. Par šo labo darbu – beidzot tak lasāmgabalam tiek pielikts punkts! – autors Otomāru aplaimo ar kādreizējo sievu Esteri, kura īstajā brīdī brīnumainā kārtā pamanās atveseļoties no garīgas slimības un nu nesīs gaismas stariņus Otomāra pēdējās dienās. Vārdu sakot, kapu šausmas, ne proza – jau no sižeta pārstāsta ir skaidrs, ka par Atraidītā sindromu vispār nav jēgas runāt mākslas kategorijās.

Protams, te varētu iebilst, ka Atraidītā sindroms, lūk, ir „viegla lasāmviela”, kas paredzēta „vienkāršajam lasītājam”, tāpēc nevajag to vērtēt pēc „augstās mākslas” kritērijiem. Taču īstenībā nekāda „vienkāršā lasītāja” nemaz nav. Tā ir fiktīva figūra, būtībā – formula, ar kuru radošie ļauži parasti attaisno savu diletantismu un nemākulību. Manuprāt, patlaban tā ir viena no latviešu prozas lielākajām ķibelēm – trūkst šīs „vieglās”, taču puslīdz kvalitatīvi un profesionāli izstrādātās lasāmvielas. Ja kāds autors ķeras klāt „vieglajiem” žanriem, tad dara to tik pavirši, ka beigu galā saveidojas, kaut kas pavisam nelasāms. Savulaik Kaijaks ar saviem stāstiem un arī dažiem romāniem mēģināja „peldēt pret straumi”, taču Likteņa līdumnieki un Atraidītā sindroms rada iespaidu, ka patlaban viņš, neko daudz nedomājot, vienkārši šļūc uz priekšu pa tādu kā pieglumējušu reni. Turklāt Kaijaka rakstnieka ķēriens nekur nav pačibējis, par ko liecina grāmatā ievietotā nelielā atmiņu skicīte, kas, kaut arī, šķiet, nav īsti pabeigta, atrodas stipri virs Atraidītā sindroma līmeņa. Kāpēc jāraksta un jāpublicē tādas draņķības – nudien nav skaidrs.

Karogs 09.2005

___________________________

Vēl par Vladimiru Kaijaku:

___________________________

Vēl par Vladimiru Kaijaku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s