Vladimirs Kaijaks “Enijas bize”

Šausmu stāsts iz lauku dzīves

Vladimirs Kaijaks. Enijas bize. R., Lauku Avīze, 1999

image Daža Vladimira Kaijaka novele noteikti iekļautos visu laiku labāko latviešu noveļu izlasē, ja kāds tādu sadomātu izdot. Taču Kaijaka romāni lielākoties atrodas zem viņa stāstniecības līmeņa: visai viduvējie detektīvi, romāns jaunatnei Signe, groteskā laikmeta bilde Rēgi, ja nu vienīgi mazais romāns Bailes joprojām ir uzmanības vērts. Viņa jaunākais romāns Enijas bize, lai gan arī gana savdabīgs un dažviet lasāms ar patiesu interesi, tāpat klasificējams pie stipri viduvējiem lasāmgabaliem.

Un tātad: ir divdesmitie gadi, bagātais saimniekdēls Juris sola precēt trūcīgā darvdeģa meitu Eniju, kurai no Jura būs bērns. Taču nekā: tēvam klausīdams, Juris noprec bagāto Ievu, bet Enija, kurai piemīt raganiskas noslieces, viņus abus nolād un kāzu naktī sagādā pārsteigumu: ieliek kāzu gultā savu nedzīvi dzimušo bērnu (atliek tikai nopūsties, redzot, kā autors šo asinis stindzinošo ainu risina pagalam melodramatiskā toņkārtā). Rit gadi, Juris, nemitīgi juzdams ap kaklu Enijas bizes žņaudzošo spēku, pakļaujas lāstam (bet varbūt paša kompleksiem) un pakaras. Enijas lāsts turpina darboties arī tālāk. Nelabu galu ņem Jura tēvs, ģimeni piemeklē visādas likstas; ir rija, kurā nepārtraukti notiek tumšas lietas; ir Enijas nāve ugunsgrēkā – un ir laimīgas beigas, kas, cik noprotams, nemaz nav beigas, jo autors apsola Enijas bizes turpinājumu, kurā droši vien tiks atrisinātas arī dažas neskaidrības (piemēram, par to, kāpēc Enija pēc nāves rādās tik aizdomīgi dzīva un turpina biedēt ļaužus, kaut gan, jāpiebilst, pat ne īpaši vērīgs lasītājs šo mīklu jau būs atminējis). Pa vidam – daudzas laucinieku kaislības pēc principa „kurš kuru apprecēs”.

Vārdu sakot, notikumu daudz, autors līķus romānā izmētā ar pasaules valdnieka cienīgu izšķērdību, neatstājot bez uzmanības arī buršanās mākslu, mēnessērdzīgus bērnus, trakojošus zirgus, rēgus, maldīšanos purvā, nelabas nojausmas un tamlīdzīgas žanram piedienīgas būšanas. Nevajadzētu šausmu poētiku novērtēt par zemu un uzreiz Enijas bizi klasificēt kā triviālajiem žanriem piederīgu. No vienas puses, šausmu literatūra precīzi fiksē cilvēka tieksmi pēc iracionālā. No otras – šausmu literatūras pamatā ir doma par haosu – par to, kā stabilā un noregulētā sistēmā ielaužas kas neizzināms un neizskaidrojams. Haoss ir vismaz tikpat pievilcīgs kā sakārtotība, sevišķi mūslaikos, kad esamība rūpīgi klasificēta pa plauktiņiem. Cilvēkā ir ilgas pēc šī pamatīgā spēriena pa apnikušo plauktiņu pasauli, pēc kura, iespējams, varēs sākt visu no gala. Tieši tas notiek Kaijaka romānā. Lauku ikdiena – tā ir absolūti sakārtota un iepriekšnoteikta pasaule, kuru satricina ārpus visām sistēmām mītošā Enija.

Turpināt lasīt