Inga Ābele uz sliekšņa
Inga Ābele. Akas māja. Stāsti. R., Atēna, 1999
Situācija prozā pēc deviņdesmito gadu vidus satricinājumiem (Jāņa Einfelda, Noras Ikstenas un citu autoru pirmās grāmatas) jau bija nomierinājusies un stabilizējusies. Kārtējo reizi prozas ainava draudēja kļūt pārāk pazīstama un prognozējama. Par Akas mājas parādīšanos nekas neliecināja – arī Ingas Ābeles periodikā izkaisītie stāsti ne. Viņa debitēja gandrīz pirms apaļiem diviem gadiem Karogā ar stāstu Hēbes grafiti (pirms tā – dažas dzejas publikācijas), kuru no iekrišanas melodrāmas lamatās paglāba šokējošā suņa aizkostās stirnas galēšanas aina. 1998. gadā stāsti sekoja cits citam, kamēr Ingu Ābeli pamanīja apgāds Atēna (cik dzirdēts, viņa esot pārāk kautrīga, lai pati uzmāktos izdevējiem ar saviem rakstījumiem). Nudien, laiki mainījušies: nevis autors lūdzoši klimst pa izdevniecībām, bet izdevējs meklē autoru. Un – Atēna kārtējo reizi trāpījusi tieši desmitniekā. Jo Akas māja noteikti ir pēdējo gadu spožākā prozas debija. Tajā apkopotie deviņi stāsti rakstīti ar gluži vai mistiskas pieredzes vadītu roku; tajos nav ne vēsts no pirmo grāmatu autoriem parasti piemītošās nevarīgās minstināšanās, pretenciozitātes, uzspēlētas pozas, stilistiskiem defektiem, nav arī maldīšanās pa ietekmju strupceļiem. Inga Ābele ir „gatava” jau ar pirmo rāvienu. Viņa lieliski apzinās, ko un kā grib rakstīt – un to arī dara.
Nav viegli formulēt, kas tad īsti ir Ingas Ābeles prozas pievilcības pamatā. Sižeti – tādi, par kuriem dažbrīd jāsaka, ka notiek tas, ka nekas nenotiek. Stāstos aprakstītie ļauži ne tuvu nepieder pie dižgaru un prāta lielmeistaru kārtas. Drīzāk jau, vēsu aci paraugoties, tādi paklīduši un sociāli neapzinīgi ļautiņi. Vide lielākoties viegli atpazīstama – Rīgas nomales grausti, lauku mājas, meži, purvi, tālās satiksmes vilciens un tamlīdzīgas vietas. Viss piezemēti pieticīgs. Un tomēr: lasot Ingas Ābeles prozu, nemitīgi iznirst tāda kā „sliekšņa” vai robežsituācijas apjausma. Viss saspringumā vibrē, draud ar nāvi, piedzimšanu vai atklāsmi – un paliek uz sliekšņa. Kas šaipus slieksnim – tas skaidrs, drūmā pilsētas nomale un necerēti iespaidīgās dabas bildes. Šķiet, vēl tikai Regīnai Ezerai piemīt līdzīga izjūta, darot šo it kā tik bezcerīgi novecojušo darbu: mēģinot sasaistīt valodas iespējas ar dabas ainām. Droši vien katrs lasītājs, atdūries pret kārtējo garlaikoti fiksēto dabas bildi, pārlec tai pāri. Ingas Ābeles prozā tas nav iespējams: gandrīz katra frāze izmet kādu pārsteidzoši vai šokējoši izlocītu āķi, uz kura uzķerties prātam un mēģināt izstiept to taisnu; dabas bildes Ingas Ābeles prozā allaž piesātinātas mīklainām zīmēm, kas atrodas visciešākajā saistībā ar pašu stāstu.
Taipus slieksnim – ja autore zinātu, kā pateikt to, kas tur, viņā pusē, viņa droši vien nerakstītu. Melns mutulis, spoža gaisma, maiga apokalipse, apmēram tā. Teksts aizvedina līdz slieksnim un tur pamet; paliek vien miglaina apjausma, kas aiz tā varētu būt. Nav iespējams pateikt, kāpēc stāstā Tālās satiksmes vilciens aprakstītā nakts izraisa asociācijas ar šausmu nakti, atklāsmes nakti, nakti pirms pasaules bojāejas. Jo – faktiski „nekas nenotiek”. Varbūt viss „galvenais” vēl priekšā, bet varbūt arī patiešām nekas nenotiks. Vienkārši – uz mirkli esamības slāņi tapuši caurspīdīgi un kļuvis iespējams ieraudzīt to, kas parasti zem tiem apslēpts. Tādas dīvaini apokaliptiskas izjūtas, visviens, vai mirst visa pasaule, iedzērusi eitanāzijas tabletes stāstā Kā allaž industrijas (patiesi iespaidīga eitanāzijas reklāma: „Kad mēs nomirsim, mēs zināsim, kam tas bija vajadzīgs”), vai muļķīgi mirst muļķīga meitene Spēlēs ar izkapti, vai arī neviens nemirst Tālās satiksmes vilcienā. Ļauži raujas laukā no sistēmām un stingrām struktūrām – iespējams, tāpēc, lai sasniegtu šo sliekšņa izjūtu. Un šādā skatījumā muļķīgā žūpīgā meitene no Spēlēm ar izkapti vairs ne tuvu neliekas muļķīga. Gluži tāpat arī triviālais divu sieviešu slēptais un slāpētais konflikts titulstāstā slēpj eksistenciālu mērogu virpuļus.
Inga Ābele meklē haosu – līdzīgi kā to darīja Gundega Repše Septiņos stāstos par mīlu, vien skatpunkti atšķirīgi. Pasaule tiek saņemta aiz krāgas un krietni sapurināta, lai neiegrimst pašapmierinātā stabilitātē. Emocionālās stīgas uzvilktas līdz plīšanai – sfēru mūzika autori neinteresē, svarīgākas ir disonanses. Tak tomēr galā sanāk sfēru mūzika – vismaz stāsti Tālās satiksmes vilciens, Kā allaž industrijas un varbūt arī Spēles ar izkapti noteikti piederīgas mākslas augstajām sfērām. Skarbums un tiešums apbrīnojami veiksmīgi līdzsvarojas ar maigumu un skumjām. Vulkāniskas emocijas – ar apvaldītu rakstību. Precizitāte detaļās – ar lidojumiem iztēles visaugstākajās sfērās. Neuzmācīga vienkāršība (bet ne vienkāršotība) – ar izsmalcinātu stilistisku eleganci. Miermīlīgs un itin klasisks romantisms čigānu pastāstā Ziemeļu strazdi – ar sirreāli saskaldīto fantāziju Kā allaž industrijas, kurā nav skaidrs, kas notiek, kur, kad un ar ko notiek tas, kas notiek. Skaidrība arī nav vajadzīga: pēcgalā stāsts iekožas sev astē un sāk rīt pats sevi. Murgains skaistums nāk par labu veselajam saprātam – pierāda, cik viņš patiesībā slims. Ingas Ābeles prozai plakanā papīra lapa ir pārāk šaura. Taču citas vietas, kur pastāvēt, tai nav.
Diena, 12.05.1999
_________________________________
Vēl par Ingu Ābeli:
________________________________
Guntis Berelis vērtē: 