Velta Toma “Aldaune”

Velta Toma. Aldaune. Romāns. R., Liesma, 1991

Izdevniecība Liesma pārpublicējusi 1960. gadā apgādā Grāmatu Draugs iznākušo Veltas Tomas romānu Aldaune. Romāna pamatā ir pasaules literatūrā, jo sevišķi intelektprozā plaši izplatītais "iešanas pa pēdām" motīvs: uzmanības centrā ir kāda mazliet noslēpumaina un mīklaina, parasti — arī šoreiz — radoša personība, kuras izpēte, "patiesības noskaidrošana" tad arī funkcionē kā sižeta atspere. Labu brīdi lasītājs par Aldauni neuzzina neko — ierastā iepazīstināšana ar centrālo personāžu izpaliek. Kas tad bija Aldaune? "Reāla" sieviete? Poētisks mīts? Mazliet nostalģiskas atmiņas? Tikai vārds, kurš kaut cik spēj organizēt romāna haosu? Jāpiezīmē, ka arī romāna beigās Aldaunes "mīkla" tā ari paliek neatrisināta: mēs varam sacīt, ka pazīstam Aldauni, bet joprojām nevaram apgalvot, ka zinām, kas viņa īsti bija.

Aldaunes laiks nav tradicionāla taisnvirziena kustība, kad sižets rāmi ripo uz priekšu, varbūt vienīgi reizumis izmezdams pa sānlokam vai atmiņu līkumam, — laiks romānā ir pulsējošs un mutuļojošs: tas izvēršas, ieraudams romānā bezgala daudzus notikumus un personāžus, mirklis izrādās laikmets — un tad atkal saraujas, stīdzēdams līdz nākamajam izvirdumam, vai arī atgriežas atpakaļ kaut kad tāltālā pagātnē. Protams, ir iespējams izdalīt atsevišķus laika slāņus: "es" laiks, "es" atmiņas, Aldaunes dienasgrāmatas un raksti, Akseļa vēstules — tomēr visi šie daudzie laiki sajaucas un pārklājas, brīžiem radīdami pavisam negaidītus pavērsienus — kad, piemēram, romānā šķietami nejauši ienāk "veco Klondaikas zēnu" zelta laikmets un paradoksālā veidā izrādās saistīts ar Latviju. Vēl te varētu minēt pavisam aizlaicīgo (vai varbūt pārlaicīgo) Ķoniņieni Krīva gleznā — tā ir viena no centrālajām metaforām romānā (Atdaunei zaudējot atmiņu, Ķoniņienes seja tiek pārgleznota — un Ķoniņiene iegūst dzīvespriecīgās Andas Aiviekstes vaibstus).

Kaut arī notikumi — vienalga, vai tā būtu Berlīnes bombardēšana, Akseļa darbs mežā vai dažnedažādās, brīžiem visai komiskas intrigas — tiek iezīmēti ārkārtīgi konkrēti un brīžiem pat pedantiski, tomēr neatstāj sajūta, ka romāns ir vīzija, redzējums. To uzsver arī pati autore, apgalvodama, ka "viss šeit attēlotais ir variācija par kādas nosapņotas dzīves tēmu". Domājams, šis apgalvojums nenozīmē tikai to, ka romāna personām nav nekāda sakara ar reāliem cilvēkiem, — vīzijas, sapņi, redzējumi vienmēr ir pārsteidzoši "īsti", un tas ir labākais veids, kā samākslotību — jebkurš teksts ir samākslots — pārvērst mākslā. Varētu sacīt, ka Veltas Tomas romānam piemīt dziļuma dimensija — aiz teksta ir vēl kaut kas vārdos neformulējams. No šāda viedokļa Aldaunē jūtamas paralēles ar Regīnas Ezeras prozu, sevišķi ar Zemdegām un Pati ar savu vēju — arī tai ziņā, ka gan Toma, gan Ezera meklē cilvēka personības atslēgas. Šķiet, ne velti netiek atrisināta Akseļa nāves mīkla — lasītājs tā arī neuzzina, vai viņš noslepkavots, vai gājis bojā nelaimes gadījumā, vai izdarījis pašnāvību; autore dod vien miglainus un pretrunīgus mājienus. Tāpat arī romānam nav īsta nobeiguma — ir tikai cerīga izskaņa. Mīklām ir jāpaliek neatrisinātām — arī tādā veidā romāns saglabā dziļuma dimensiju, un lasītājs var justies brīvs no precīzajām definīcijām un pareizajiem redzesleņķiem, kādus parasti uzspiež autors.

Bez tam vēl Aldaunē darbojas kāda mazliet noslēpumaina "es", kura šķietami nemaz nav nepieciešama, — "es" ir tikai malāstāvētāja, viņa neiznirst pat Aldaunes piezīmēs (vēl viena analoģija ar Ezeras prozu, kurā šai "es", it kā autores spogulim, ir tādas pašas funkcijas). Tā ir atsacīšanās no mānīgi "objektīvā" skatījuma, kurš nebūt nav — nemaz nespēj būt — objektīvs, ja nu vienīgi nivelējošs. Neuzkrītošā pirmās personas forma nozīmē gan autores rakstības brīvību — vismaz tai ziņā, ka vairs nav nepieciešams redzēt un aptvert "visu" — gan arī lasītāja interpretācijas brīvību. Būtībā tieši "es" ir tas starpposms, kurā izplūst precīzās notikumu aprises un rodas priekšstats par vīziju, "es" vienlaicīgi ir autores apziņas, teksta un lasītāja gaidu spogulis — punkts, kurā dzimst romāns tāds, kāds tas galu galā ir. Mēs redzam tradicionālā romāna spoguļattēlu — un acīmredzot te tad arī slēpjas Aldaunes valdzinājums, jo nav cilvēka, kurš mierīgi spētu paiet garām spogulim – vienalga, ko tas atspoguļo.

Karogs, 02.1992