Spoku stāsti

Spoku stāsti. Sakārtojis Māris Rungulis. R., Zīlīte, 1991

Zīlītes bibliotēkā iznākuši Spoku stāsti (sakārtojis un savācis Māris Rungulis), pārsteidzoša un netradicionāla grāmatiņa, iespējams, pat viens no brīnišķīgākajiem pēdējo gadu īsprozas krājumiem. Tajā apkopoti katram kopš bērnības labi pazīstamie spoku stāsti, ko cits citam stāsta bērni. It kā tā būtu “pirmsliteratūra” – vai “bērnu folklora”, teksti, kas gadu gadiem bijuši ārpus jebkādiem redzeslokiem (tālab vien grāmatiņa būtu pienācīgi jānovērtē), — bet reizē tā ir arī proza, kas ar saviem miroņiem, skeletiem un pīķa dāmām patiesi pārsteidz un brīžiem arī mulsina — sevišķi, ja salīdzina, piemēram, ar Harmsa darbiem — vispārējā mironīgajā prozas gaisotnē. Tāpēc šoreiz palūkosimies uz Spoku stāstiem ne kā uz bērnišķīgām un visiem atmiņā labi esošām muļķībiņām, bet kā uz prozu. Pirmkārt būtu jāatzīmē, ka Spoku stāstos — neraugoties uz izteiksmīgo nosaukumu — nebūt nav runa par iracionālām lietām, jo teksti ir tīri valodiski veidojumi: tie neko neskaidro, neko neizzina un netiecas fiksēt kādu pasaules redzējumu. Daudzkārt piesauktā vai vismaz allaž prātā paturamā viņsaule — tā īstenībā nemaz nav saskarsme ar citu. iracionālu pasauli, bet gan ārkārtīgi stabili un standartizēti mūsu priekšstati par viņsaules atribūtiku; tie ir vārdi-zīmes (skeleti, kapsētas, zārki, pīķa dāmas utt.) — un attiecīgi standartizētas ir arī bailes: tas nav bailes no nezināmā vai neizzināmā, nav arī eksistenciālas bailes, bet, pavisam pretēji, bailes no labi pazīstamā, atkārtotā. Acīmredzot ir taisnība Mārim Rungulim, kurš pēcvārdā apgalvo, ka spoku stāsti var darboties arī kā "zāles pret bailēm" — kā savdabīgs kompensācijas mehānisms, lai attīiītos no iespējamām bailēm. Tāpēc krietni svarīgāka par "īstajām" bailēm — vārdiem-zīmēm — kļūst baidīšanās, tās gaidot, un līdz ar to spoku stāstu struktūra lielākoties atgādina miniatūras novelītes: bezmaz profesionāli garumā stieptajam ievadam seko pēkšņs, aprauts atrisinājums, kulminācija — mirklīgs uzliesmojums, kurš visu notikušo izceļ pavisam citādā gaismā.

Acīmredzami, ka spoku stāsti, vismaz daļa no tiem, nav tikko un nejauši izdo­māti — šo sižetisko struktūru izcelsme meklējama gadsimtiem un pat gadu tūk­stošiem tālā pagātnē. Te varētu minēt populāro pīķa melnās vai baltās dāmas motīvu, tāpat arī folklorisko mirušo kungu, kurš atgriežas pēc savas kājas (Atdod kāju!), un sižetiskā ziņā līdzīgo Zārku bēniņos — par noslepkavoto, kurš pēc nāves noved kapā savu slepkavu. Pēdējo divu stāstu cilme droši vien atrodama viduslaiku teik­smās par varmācīgā nāvē mirušajiem, kuri kapā nerod mieru un atgriežas pasaulē atriebties. Līgavas sižets — Šoreiz par labdabīgi noskaņoto mirušo līgavu — gandrīz precīzi kopē kādu no viduslaiku Ķīnas novelēm. Latvijā tas droši vien ieceļojis ar vācu romantiķu starpniecību. Tomēr vissenākais motīvs, šķiet, saklausāms Salmu lellē — par salmu lelli, kura izsūc meitenei asinis. Kāpēc tieši salmu lelle — nevis, teiksim, leļļu milicis vai videoērai krietni atbilstošākie "žiletes nagi"? Atbilde atro­dama baltu tautu ticējumos par salmu izbāzni, ļaunā gara līdzinieku, kurš, lai atbrī­votos no lietuvēna, jāsadedzina ugunī.

Savukārt citos tekstos manāma jau literatūrai tipiska attīstība: rodas pašapzi­nāšanās — spoku stāsti sāk apzināties, ka nav ne īsti ticami, ne īsti šausmīgi, — un sāk apspēlēt paši sevi. Vispirms tiek izmantota romantisma literatūrai raksturīgā klišeja (kuras izcelsme ari meklējama austrumnieku prozā) par briesmīgo sapni, kam seko likumsakarīgā atmošanās un laimīgās beigas. Tālāk — atklājums, ka gaidāmās šausmas ir tikai ilūzija, t. i., rēķināšanās ar tradīcijas inerci: klausītājs gaida šau­šalīgo atrisinājumu, bet tiek "piekrāpts" — atrisinājums ir absurdi komisks, nevis briesmīgs — un, piemēram, "melnajā, melnajā zārkā" dzīvo tikai "baltas, baltas pelītes". Līdz ar to spoku stāsts it kā paceļas augstākā līmenī, teksts atklāj, ka ir tikai spēle, — un tāpēc šausmīgais izrādās tik apbrīnojami tuvs komiskajam. Attiecīgi tekstā iekļaujas arī reālijas: kapsētā mitinās vairs ne spoki, bet dzērāji (Greizirdīgais spoks), tāpat arī melnajās un noslēpumainajās klavierēs (klavieres kā variācija par zārka tēmu) ielīdis dzērājs tēvs, bet pazudušais tētis, mamma un dēls sēž virtuvē, labodami ūdens krānu (Šausmas virtuvē). Šī "sociālā absurda" kvin­tesence izpaužas stāstā par "sarkano komjaunieti", kura, iedzinusi zēnu stūri, negan­tā balsī jautā: "Vai tu jau samaksāji biedra naudu?" (atcerēsimies pēcrevolūcijas laika plakātus ar brīdinoši pastiepto rādītājpirkstu un daudzajām jautājuma "Vai tu jau…" variācijām).

Patiesi, Harmss, Bekets, Jonesko — tie bija tikai ļoti rafinēti un erudīti bērni…

Karogs, 02.1992

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s