Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Toms Kreicbergs: „Rakstīt ar fantastikas un fantāzijas elementiem nozīmē sevi neierobežot”

Visupirms Toms Kreicbergs, maskējies par Tom Croshill, pie literatūras apvāršņiem parādījās ASV, kur dažādos fantastikas žurnālos tika publicēti viņa pirmie stāsti. Viens no tiem ieguva godalgu fantastu konkursā Writers of the Future. Taču pirmā grāmata – krājums Dubultnieki un citi stāsti (no angļu val. tulkojis Ingus Josts) – tomēr iznāca Latvijā un latviešu valodā. Krājums nominēts Literatūras gada balvai kā labākā debija. Patlaban Toms atrodas tālu prom, tāpēc saruna noris ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Stāstus tu sarakstīji angliski, latviski tie publicēti tulkojumā. Tu sevi pieskaiti pie latviešu vai amerikāņu literatūras? Jautājums nav bez pamata, jo literatūra vienmēr cieši saistīta ar valodu un vēl vairāk tas jūtams mazu nāciju literatūrās.

Toms Kreicbergs. Es nedomāju tādās kategorijās. Varētu teikt, ka piederu pasaules literatūrai. Angļu valodā rakstu, lai sasniegtu plašu auditoriju. Valoda ir līdzeklis, nevis pielūgsmes objekts. Man svarīgāki ir sižeti, tēli, idejas.

Rakstot es apzinos, ka mani lasīs ne tikai amerikāņi vai angļi, bet arī latvieši, poļi, somi, spāņi un tā tālāk. Tas ietekmē to, kā es pasniedzu informāciju, kā iepazīstinu lasītāju ar notikuma vietu (vienalga, tā būtu Ņujorka, Rīga vai cita planēta), ar varoņu dzīves filosofiju.

Protams, manos darbos ievijas latviskie elementi. Labprāt iepazīstinu plašāku auditoriju ar Latvijas vārdu un mūsu pagātni, kultūru un vestūri. Tā nav mana darba galvenā misija, bet tas man ir svarīgi.

G. B. Tavi stāsti pirmoreiz publicēti ASV, tu esi turienes fantastu apritē, turklāt godalgots. Spriežot pēc atsauksmēm, šķiet, ka lasītāji tavu stāstu tulkojumus uztver kā pilnībā piederīgus latviešu literatūrai. Primitīvā līmenī – beidzot arī letiņiem ir viens kārtīgs topošais fantasts. Kādas šai sakarā ir nākotnes ieceres – turpināt rakstīt angliski vai tomēr mēģināt atgriezties dzimtās valodas?

T. K. Daļēji jau es atbildēju. Katram rakstniekam ir sava vīzija. Svarīgākie jautājumi, ko vēlos apspēlēt, nav specifiski Latvijai un latviešiem, tāpēc rakstu pēc iespējas plašākai auditorijai. Tulkojuma problēmas dēļ uzskatu, ka rakstīt latviski pasaulei – tā, lai tevi kvalitatīvi tulkotu vairāk, kā trīs, četrās, piecās valodās – ir ļoti grūti.

Ja man kādu dienu būs iedvesma romānam, kura tematika ir specifiski svarīga tieši latviešiem, tad rakstīšu latviski. Piemēram, mani uztrauc etniskais saspīlējums mūsu valstī. Uzskatu, ka starp latviešiem un krievvalodīgajiem trūkst cilvēku, kuri publiski diskutētu par šo problēmu ar iejūtību pret abām pusēm — bez partizāna dusmām, aizspriedumiem, naida. Bet rakstīt par to būtu ļoti nopietns projekts. Man vēl nav skaidra koncepcija par to, kā es to darītu.

G. B. Kur radās uzdrošināšanās ASV, fantastikas lielvalstī, kas iespaido žanra virzību, pievienoties daudzskaitlīgajai fantastu armādai?

T. K. Man nekad nav bijušas lielas problēmas ar ticību savām spējām. Drīzāk jau otrādi. Viss sākās ar bērnības naivumu un optimismu. Ja toreiz būtu zinājis, ka līdz manai pirmajai publikācijai paies vairāk nekā divpadsmit gadu, šaubos, vai būtu sācis rakstīt, vismaz ne angļu valodā.

G. B. Kāpēc tieši fantastiku? Bērnības lasāmvielas trauma vai vairāk racionāla interese par pasauli? Poēzija, ko tu citādi nevari izteikt kā tikai ar metaforām, kas cieši saistītas ar to, ko latviski greizi dēvē par zinātnisko fantastiku?

T. K. Man šīs žanru dalīšana šķiet ļoti mākslīga. Rakstīt ar fantastikas un fantāzijas elementiem nozīmē sevi neierobežot. Stāstiem varu izmantot tādas metaforas, kādas vien vēlos un kādas ir nepieciešamas, lai izteiktu savu domu.

Nav runa par to, vai varu vai nevaru izteikt citādāk. Fantāzija spēj „aizdedzināt” lasītaja iztēli. Specīga metafora bieži atstāj daudz dziļāku iespaidu uz lasītāja apziņu un zemapziņu nekā skaudri reālistisks apraksts. Mums visiem dzīvē ir gana reālisma.

G. B. Fantastikā vienmēr ir visādas klasifikācijas, gradācijas, plauktiņi – lielākā mērā nekā literatūrā vispār: kosmosa opera, postapokalipse, alternatīvā vēsture un tā tālāk. Tu sevi liec kādā plauktiņā?

T. K. Nē. Jeb precīzāk – tikai, kad nepieciešams lasītāja labā. Es rakstu, kas man tuvs. Kategorijas ir lietderīgas, kad tu veikalā meklē sadaļu, kur atrodamas grāmatas ar zināmu emocionālu un tematisku kopsaucēju. Tas gandrīz arī ir viss.

Kategorijas viegli izmantot nepiemērotās situācijās, ko bieži novērojam kritiķu un akadēmiķu aprindās. Gandrīz nekad nevar spriest par grāmatas kvalitāti pēc tās kategorijas. Pat pēc sižeta kopsavilkuma ne. Tas ir neadekvāti. Grāmata ir nedalāms objekts – grāmatas visvienkāršākais modelis ir pati grāmata.

Ja es tev saku – Jānis ir ķirurgs – ko tu par Jāni zini? Varbūt to, ka viņš ir izglītots, ka daudz laika pavada slimnīcā, ka visticamāk sadzīvo ar stresu, un tā tālāk. Bet vai tu Jāni pazīsti kā cilvēku? Vari spriest, vai viņš ir aizrautīgs, mierīgs, laipns, rupeklis, labsirdīgs, nežēlīgs? Nē taču – un tie ir tikai primitīvākie jautājumi. Ķirurgs Jānis varētu būt gan interesantākais cilvēks tavā dzīvē, gan pelēka sēne.

Tāpat arī ar grāmatu. Piemēram, gan Džordža Orvela 1984, gan Artūra Klārka 2001: Kosmosa odiseja ir darbi fantastikas žanrā. Abi ir lieliski romāni, bet ar to līdzība gandrīz arī beidzas. Lai novērtētu šīs grāmatas, kategorija nav lietderīga. It īpaši, ja atceramies, ka šajā pašā žanrā atrodam grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā, piemēram, Kosmosa kapteiņa Kārļa kareivīgie karojumi, kādas labāk nodot makulatūrā.

G. B. Nez cik reizes apsmīkņāts un kritizēts, tomēr klišejiskais priekšstats par to, ka ir nopietnā literatūr un ir fantastika un fantāzija, tomēr ir nemirstīgs. Kaut kādā mērā to kultivē arī paši fantasti, lāgiem radīdami visai specifisku vērtību orientāciju, noslēgtu fantastu sabiedrību, savus saietus, savas prēmijas. Kāda ir tava attieksme pret to?

T. K. Daļēji jau atbildēju iepriekšējā jautājumā. Runa ir par intelektuālo slinkumu. Žanra kategorija tiek izmantota kā kruķis, lai nebūtu jādomā un jāvērtē katra grāmata kā atsevišķs mākslas darbs. Ir gana viegli atrast 300 nožēlojami vājas fantastikas žanra grāmatas un paziņot, ka tādēļ visas fantastikas grāmatas ir vājas. Tas nav adekvāts secinājums. Tik pat viegli varam atrast 300 vājus romānus reālisma žanrā – jo tā saucamā nopietnā literatūra arī ir žanrs ar saviem saietiem, prēmijām un visu pārējo – un paziņot, ka tādēļ reālisms nav cieņas vērts. Jā, fantastikas žanrā statistiski ļoti liels procents ir vieglā izklaides literatūra, kurai bieži nav literārās vērtības, bet tā ir tikai daļa no žanra.

Otrkārt, šis nievājošais priekšstats ir jauns fenomens. Pasaules literatūras klasika ir pilna ar fantastiku un fantāziju – Iliāda, Eneīda, Gargantija un Pantagriels, Šekspīra Vētra, Vailda Doriana Greja ģīmetne un tā tālāk. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā literatūras aprindās sākās reakcija pret romantisko pasaules koncepciju. Krāsainā, grandiozā, pārspīlētā vietā rakstnieki tiecās pēc reālā, minimālā, vai eksperimentālā (kā Džeimss Džoiss un citi). Kā gadās bieži, šī pretreakcija aizgāja par tālu, un tika pilnībā redefinēta literāro vērtību skala.

Interesanti, ka tieši to pašu fenomenu var novērot gan teātra, gan mūzikas pasaulē, kad krasi atdalīta tika klasiskā un estrādes mūzika. Manuprāt, pēdējie gadu desmiti ievērojami tieši ar to, ka sienas starp visām šīm kategorijām sāk grūst. Mākslinieki mazāk tērē enerģiju strīdoties par to, kurš svarīgāks un nopietnāks, un smeļas iedvesmu cits no cita. Literatūrā to visskaidrāk demonstrē tādi rakstnieki kā Maikls Šabons, Džonatans Leitems, Margareta Atvuda, Ursula Le Gvina, Kormaks Makkārtijs, Haruki Murakami.

Nav brīnums, ka rakstnieki un lasītāji, kurus literārais modernisms neuzrunāja, atdalījās un izveidoja paralēlu literāro pasauli. Daļēji tādēļ, ka citiem patīk mūs ķengāt, fantastikas un fantāzijas pasaule ir ļoti atvērta un saprotoša. Fantastu žanrā mēs pieņemam gan nopietno literatūru, gan lubenes, gan grāmatas bērniem un visu ko citu. Sociālā ziņā mēs uzņemam gan jauniešus, gan pensionārus, gan cilvēkus, kuriem dzīvē nav veicies, kuriem trūkst sociālās maņas, kuri atšķiras no citiem. Dažreiz mūsu sabiedrība viņiem ir vienīgā iespēja iemācīties satikt ar cilvēkiem. No malas tas var izskatīties dīvaini vai atbaidīt, bet būtībā tas ir ļoti, ļoti pozitīvi. Arī man tīņa gados, kad biju tipiskais „zubrītis”, tas ļoti palīdzēja.

G. B. Tu raksti angliski, tomēr vairāki stāsti saistīti ar Latviju. Un atkal – kāpēc angliski sarakstītā un cittautu lasītājam paredzētā tekstā vajadzēja tomēr projicēt šo lāgiem tīri postpadomju pieredzi?

T. K. Latvija man, protams, ir tuva, un man patīk iepazīstināt plašāku auditoriju ar latviskiem motīviem. Bet mans mērķis nav valsts hagiogrāfija. Nejūtu ne mazāko interesi rakstīt slavinošus stāstus par dziesmu svētkiem, skaisto dabu, lieliskajām meitenēm un tā tālāk. Uzskatu, ka lasītāju piesaista un ievelk tieši rakstnieka mēģinājums padarīt redzamu patiesību. Un domāju, ka nav iespējams rakstīt patiesi par mūsu valsti, ignorējot padomju laikmetu, ignorējot mūsu etnisko un ģeopolitisko situāciju.

Bet ne jau vienmēr nepieciešama padomija. Šogad klajā nāks mans stāsts Lāčplēsis un Melnais Bruņinieks, kurā ļoti – ļoti! – brīvi apspēlēju pazīstamos Pumpura motīvus. Domāju, ka konservatīvo latviešu aprindās varētu rasties zināms sašutums, bet arī ar šo stāstu centos atklāt kaut ko patiesu.

G. B. Savā grāmatā tu esi izšķīries par zināmā mērā pārdrošu soli – saviem stāstiem esi pierakstījis komentārus, kuros izklāsti, kā tie radušies un dažas citas detaļas. Rakstnieki parasti izvairās komentēt savus darbus, ja nu vienīgi tad, kad ir jau dzīvi klasiķi un vairs nekā cita jēdzīga nespēj sarakstīt. No otras puses – tas it kā vēsta par tavu nostāju pret paša rakstītajiem tekstiem: tas viss ir izdomāts, tā ir izdomāta pasaule – un kā tāda tā arī jāuztver. Kāpēc šie komentāri?

T. K. Apzinājos, ka lasītājam, kurš ikdienā nav pieradis lasīt darbus fantastikas žanrā, varētu rasties grūtības saprast daudzus manu stāstu elementus, tādēļ vēlējos dot nedaudz konteksta. Jā, nedaudz uztraucos par to, vai tas netraucēs. Bet atsauces ir bijušas ārkārtīgi pozitīvas – daudzkārt lasītāji man teikuši, ka tieši komentāri palīdzējuši izbaudīt grāmatu. Pagaidām tikai viens cilvēks izteicies negatīvi, ko es, protams, arī varu saprast.

Svarīgi atcerēties, ka stāsts ir stāsts, un tas eksistē neatkarīgi no rakstnieka. Es varu ieskicēt savas domas, stāstu rakstot, bet man nav tiesību deklarēt – lūk, šī stāsta nozīme ir tāda un tāda. Nē. Stāsta nozīme rodas lasīšanas brīdī. To rada rakstnieks un lasītājs kopā. Tieši tur slēpjas literatūras spēks. Domāju, ka komentāri lasītājam bieži ir interesanti tieši tādēļ, ka ļauj salīdzināt lasītāja ieraudzīto ar autora sākotnējo ieceri.

G. B. Kur tu pašlaik atrodies un ar ko nodarbojies, ja reiz mūsu intervija top epistolārā veidā?

T. K. Esmu garā ceļojumā. Vairāk kā mēnesi pavadīju Kubā, kur līdz ar pludmalēm un lieliskiem daikiri paguvu izbaudīt modernas padomijas garu. Jahtoju, mācījos spāņu valodu, atradu interesantus draugus un paziņas kubiešu mākslinieku aprindās – gāja jautri.

Pašreiz uz pāris mēnešiem esmu ASV. Apciemoju draugos, piedalos dažādos kursos – mācījāmies no armijniekiem, kā atvērt aizslēgtas durvis un rokudzelžus, kā izbēgt no ieslodzījuma un vajāšanas un tā tālāk. Pašreiz esmu Kolorādo kalnos, piedalos intensīvos pašaizsardzības kursos, kurus vada bijušie drošībnieki. Ar cīņu mākslām nodarbojos desmit gadus, bet nekad neesmu piedzīvojis kaut ko tik efektīvu. Un paralēli tam visam noris pārrunas ar rakstniekiem, aģentiem, redaktoriem par jauno romānu, kas paredzēts tīņu auditorijai.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s