Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Toms Kreicbergs: „Rakstīt ar fantastikas un fantāzijas elementiem nozīmē sevi neierobežot”

Visupirms Toms Kreicbergs, maskējies par Tom Croshill, pie literatūras apvāršņiem parādījās ASV, kur dažādos fantastikas žurnālos tika publicēti viņa pirmie stāsti. Viens no tiem ieguva godalgu fantastu konkursā Writers of the Future. Taču pirmā grāmata – krājums Dubultnieki un citi stāsti (no angļu val. tulkojis Ingus Josts) – tomēr iznāca Latvijā un latviešu valodā. Krājums nominēts Literatūras gada balvai kā labākā debija. Patlaban Toms atrodas tālu prom, tāpēc saruna noris ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Stāstus tu sarakstīji angliski, latviski tie publicēti tulkojumā. Tu sevi pieskaiti pie latviešu vai amerikāņu literatūras? Jautājums nav bez pamata, jo literatūra vienmēr cieši saistīta ar valodu un vēl vairāk tas jūtams mazu nāciju literatūrās.

Toms Kreicbergs. Es nedomāju tādās kategorijās. Varētu teikt, ka piederu pasaules literatūrai. Angļu valodā rakstu, lai sasniegtu plašu auditoriju. Valoda ir līdzeklis, nevis pielūgsmes objekts. Man svarīgāki ir sižeti, tēli, idejas.

Rakstot es apzinos, ka mani lasīs ne tikai amerikāņi vai angļi, bet arī latvieši, poļi, somi, spāņi un tā tālāk. Tas ietekmē to, kā es pasniedzu informāciju, kā iepazīstinu lasītāju ar notikuma vietu (vienalga, tā būtu Ņujorka, Rīga vai cita planēta), ar varoņu dzīves filosofiju.

Protams, manos darbos ievijas latviskie elementi. Labprāt iepazīstinu plašāku auditoriju ar Latvijas vārdu un mūsu pagātni, kultūru un vestūri. Tā nav mana darba galvenā misija, bet tas man ir svarīgi.

G. B. Tavi stāsti pirmoreiz publicēti ASV, tu esi turienes fantastu apritē, turklāt godalgots. Spriežot pēc atsauksmēm, šķiet, ka lasītāji tavu stāstu tulkojumus uztver kā pilnībā piederīgus latviešu literatūrai. Primitīvā līmenī – beidzot arī letiņiem ir viens kārtīgs topošais fantasts. Kādas šai sakarā ir nākotnes ieceres – turpināt rakstīt angliski vai tomēr mēģināt atgriezties dzimtās valodas?

T. K. Daļēji jau es atbildēju. Katram rakstniekam ir sava vīzija. Svarīgākie jautājumi, ko vēlos apspēlēt, nav specifiski Latvijai un latviešiem, tāpēc rakstu pēc iespējas plašākai auditorijai. Tulkojuma problēmas dēļ uzskatu, ka rakstīt latviski pasaulei – tā, lai tevi kvalitatīvi tulkotu vairāk, kā trīs, četrās, piecās valodās – ir ļoti grūti.

Ja man kādu dienu būs iedvesma romānam, kura tematika ir specifiski svarīga tieši latviešiem, tad rakstīšu latviski. Piemēram, mani uztrauc etniskais saspīlējums mūsu valstī. Uzskatu, ka starp latviešiem un krievvalodīgajiem trūkst cilvēku, kuri publiski diskutētu par šo problēmu ar iejūtību pret abām pusēm — bez partizāna dusmām, aizspriedumiem, naida. Bet rakstīt par to būtu ļoti nopietns projekts. Man vēl nav skaidra koncepcija par to, kā es to darītu.

Turpināt lasīt