Requiescat in pace. Pēters Brūveris, 1957 – 2011

Pēters Brūveris Ko lai iesāk ar mirušu dzejnieku? Celt pieminekli, izdot kopotus rakstus, nosaukt ielu viņa vārdā, nokrustīt par klasiķi un iekļaut skolu mācību programmās, rakstīt monogrāfiju, sarēķināt, cik nodokļu maksātāju naudas tagad ietaupīsies, rakstīt atmiņas, veicīgi aizmirst, nosaukt kuģi viņa vārdā, nožāvāties un pārslēgt citu kanālu, vākt kopā nepublicēto un publicēt, nosaukt šokolādi viņa vārdā, cildināt zārka priekšā un pakaļā, sadedzināt un pelnus izkaisīt vējā, lasīt sveču gaismā, stāstīt, kāds grēkagabals patiesībā bijis, beidzot sākt viņu lasīt, aiziet pie kapa un uzpīpēt. Vajadzīgo pasvītrot.

Gadījies divas reizes rakstīt nekrologus. Pēterim negribētos, vismaz tādu prātīgu un svinīgu ne. Prātā palikusi epizode, kad viņam bija pirmā un pēdējā lielā apaļā jubileja, piecdesmit gadu, ko tak pieņemts svētīt ar lielu blarkšķi. Sagadījās, ka tajā brīdī bijām kopā Dubultu rakstnieku mājā. Dienas trīs četras pirms jubilejas Pēters palika manāmi dīdīgs un pavēstīja, ka esot izslēdzis telefonu. Riebjoties tie apsveikumi, uzaicinājumi un jēli salkanie laimes vēlējumi, labāk lai ir miers. Dienā, kad Pēters jau bija iekāpis saprātīgā vecumā, rīta pusē saskrējos ar viņu virtuvē, bija, protams, drusku pohains, bet patiešām tikai drusku, toties sajūsmināts – acis tādas drudžaini mirdzošas, mati izspūruši – un pavēstīja, ka naktī neesot vispār gulējis, toties sarakstījis, neatceros, cik, bet katrā ziņā ne divus, ne trīs un ne piecus dzejoļus, stipri vairāk. It kā nekā sevišķa, bet, manuprāt, šī epizode lieliski raksturo Pētera attieksmi pret visādām oficiozām būšanām un arī pret to, ko sauc par dzeju (vai, kā viņš pirms daudziem gadiem rakstīja, “Domu Ziediem, kuri / paredzēti vienīgi / vienreizējai individuālai lietošanai”). Nospļauties, pasūtīt visus ellē ratā un uzrakstīt vēl kādu dzejoli. Ticu, arī pašlaik viņš kaut kur – starp daudziem citiem Domu Ziediem? – drusciņ ironiski, drusciņ indīgi nosmīkņā bārdā par maniem centieniem nerakstīt nekrologu. Pieļauju, viņš neapmeklēs arī savas bēres – tak ij pasaulē, ij viņsaulē ir svarīgākas lietas darāmas.

Requiescat in pace – vecie latīņi tev vienmēr patikuši, cik pats neesi atdzejojis.

„Viss ir tik vienkārši: mirstot neejam bojā.”

Dažas bildes, kurās Pēters ir absolūti reāls un nepozē. Visriņķī vienvienīga dzeja – rakstāma, tulkojama, lasāma, domājama, elpojama. Anno 2005.

Pēters BrūverisPēters Brūveris

Pēters BrūverisPēters BrūverisPēters Brūveris

Pēters Brūveris

Pēters Brūveris

 

 

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s