Uliss: mazs ceļvedis

Visupirms – mazs komentārs/anekdote šīs esejas sakarā. 2012. gadā kāda izdevniecība bija iecerējusi atkārtoti publicēt Džoisa Ulisu Dzintara Soduma tulkojumā. Priekšvārdu piedāvāja uzrakstīt man. Svarīgākās prasības – neizplūst pārmēru plašos komentāros un vairāk orientēties uz mitoloģisko personāžu, kuru lāgiem dēvē par „vienkāršo lasītāju”, ar šo apzīmējumu, pieļauju, apveltot tādu lasītāju, kurš Džoisa vārdu gan zina, iespējams, pat par Ulisu ko dzirdējis, bet ir par slinku, lai iemestu aci, teiksim Vikipēdijā, nemaz nerunājot par bezgala daudzo biogrāfiju/monogrāfiju/bibliogrāfiju lasīšanu un pētīšanu. Lai arī ne tuvu neuzskatu sevi par Džoisa pazinēju un pat ne par viņa daiļrades cienītāju, ar prieku piekritu priekšvārdu uzrakstīt, jo šādas tādas domas Džoisa sakarā bija sakrājušās (īpaši pēc tam, kad gadījās palasīties viņa erotiskās vēstules, – literatūrpētnieki parasti tām piesardzīgi met līkumu, uzskatīdami, ka erotika Ulisā ir tīri stilistisks paņēmiens, līdzvērtīgs, piemēram, apziņas plūsmai, iekšējam monologam vai citātomānijai, kaut gan īstenībā Džoisa seksuālajai dzīvei bija vistiešākais sakars ar Ulisa tapšanu – par to skat. tālāk rakstā). Eseja jau bija uztapusi, kad piepeši atklājās pārsteidzoša lieta – izdevniecība ne tikai bija saposusies publicēt Ulisu, nerēķinoties ne ar kādām tulkotāja autortiesībām (tīri cilvēciski to varētu saprast – kā tu atturēsies aptīrīt mironi), bet arī laist klajā to Ulisa tulkojuma versiju, ko deviņdesmitajos gados publicēja izdevniecība Liesma un kura, kā uzskatīja Dzintars Sodums, bija stipri tāla no viņa tulkojuma, turklāt – bez jebkādiem komentāriem, papildinātu tikai ar Bereļa visai virspusējo eseju. Pēc neliela trokšņa anekdote beidzās veiksmīgi – Ulisa pareizais tulkojums iznāca apgādā Liepnieks&Rītups, tajā bija ietverti plaši komentāri, tulkotāja pēcvārds, Gilberta shēma un citi papildmateriāli, bez kuriem Ulisa uztvere ir stipri apgrūtināta. Vienīgi – šis priekšvārds palika karājamies gaisā, t. i., ir lasāms tikai šajā blogā.

ANNO 1922

Eiropa puslīdz atkopusies pēc Pirmā pasaules kara, tomēr īsta miera nav nekur. Itālijā Benito Musolīni organizē valsts apvērsumu un kļūst par premjerministru, Īrijā sākas pilsoņu karš, Vācijā attīstās hiperinflācija, ko pēcāk tik lieliski aprakstīja Remarks Melnajā obeliskā. Padomju Savienībā Staļinu ievēl par Krievijas komunistiskās partijas ģenerālsekretāru. Nāciju līga kara bēgļiem sāk izsniegt tā saucamās Nansena pases. Beidz pastāvēt Osmaņu impērija. Bombejā arestē Mahatmu Gandiju un notiesā uz sešiem gadiem cietumā. Ķīnā taifūns nogalē 50 000 ļaužu. Lībijā augstākā reģistrētā temperatūra mērījumu vēsturē – 58 grādi pēc Celsija ēnā. Ēģiptē britu arheologi atrok Tutanhamona kapenes. Lekorbizjē izplāno savu „ideālo pilsētu”. Pēdējo reizi uz skatuves parādās Sāra Bernāra. Kļūst populāra franču modes dizaineres Gabrielas Šanelas radītās smaržas Chanel №5. Cukurslimības ārstēšanai sāk lietot insulīnu. Vilhelms Mūrnavs uzņem filmu Nosferatu, šausmu simfonija, ar to aizsākot vampīru filmu tradīciju. Iznāk Eliota Izpostītā zeme, Heses Sidharta, Sinklera Luisa Babits, Virdžīnijas Vulfas Džeikoba istaba, Borisa Pasternaka Māsa mana – dzīve, Vitgenšteina Loģiski filozofiskais traktāts. Tomass Manns publicē pirmos romāna Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās fragmentus. Džons Golsvertijs apvieno romānus par Forsaitu ģimeni ciklā Forsaitu sāga. Piedzimst Džeks Keruaks, Kingslijs Eimiss, Kurts Vonnegūts, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Hosē Saramago; mirst Marsels Prusts, Veļimirs Hļebņikovs. Nobela prēmiju literatūrā saņem spāņu dramaturgs Hasinto Benavente.

Un – 1922. gada 2. februārī mazpazīstamam, taču šaurā lokā augsti vērtētam īru rakstniekam Džeimsam Džoisam aprit 40 gadu. Tieši šajā dienā Džoiss no tipogrāfijas saņem zilos vākos iesietu 732 lappušu biezu grāmatu – romānu Uliss, pie kura viņš bija strādājis no 1914. līdz 1921. gadam (zilie vāki nav nejaušība – Džoiss pieprasīja, lai romāna noformējumā būtu izmantotas Grieķijas karoga krāsas; Grieķijas karogā ir zilas svītras uz balta fona). Tirāža – 1000 eksemplāru. Izdevēja – Silvija Bīča, kuras grāmatbode Shakespeare and Company Parīzē bija kļuvusi par iecienītu angļu un amerikāņu modernistu tikšanās vietu; cita starpā tur bieži uzturējās arī Džoiss. Neviens vēl nenojauta, ka pasaules literatūra 2. februārī ja ne gluži pavērsusies citā virzienā, tad vismaz nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

Džoiss: biogrāfiskie fakti orientācijai

Dzimis 1882. gadā Dublinā; vecākais no desmit bērniem sākotnēji itin pārtikušā vidusšķiras ģimenē. Džoisa tēvam nekādi neveicās ar biznesa lietām, pēc bankrota viņš klasiski īriskā manierē sāka aizvien vairāk žūpot, bet ģimene pamazām grima nabadzībā. Tomēr Džoiss jezuītu skolās paspēja iegūt gan labu izglītību, gan alerģiju pret katoļu baznīcu, ar kuru – tāpat kā ar īru nacionālisma tendencēm – viņš nerimās kārtot rēķinus visu mūžu. 1902. gadā beidza universitāti; daudzi viņa studiju biedri pēcāk iemājoja Džoisa darbos. Pirmā publikācija – 1900. gadā: apcere par Ibsena lugu Kad mēs, mirušie, mostamies. No vienas puses, tas bija zināmā mērā pat demonstratīvs žests, jo Īrijas katoļu baznīca bija aizliegusi Ibsena lugas, no otras – šajā kontekstā varam tikai iedomāties, kādu gandarījumu izjuta jaunais Džoiss, saņēmis no modernās dramaturģijas patriarha Ibsena pateicības vēstuli. Apmēram tai pašā laikposmā sāka dzejot un rakstīt lugas: 36 dzejoļi tika iekļauti 1917. gadā publicētajā krājumā Kamermūzika (Chamber Music); lugas nav saglabājušās. 1902. gadā devās uz Parīzi studēt medicīnu, tomēr neveiksmīgi – Džoisa franču valodas zināšanas izrādījās pārāk pieticīgas, bet jau nākamajā gadā sakarā ar mātes nāvi atgriezās Īrijā.

1904. un 1905. gadu var uzskatīt par pavērsienu Džoisa biogrāfijā. Pirmkārt, viņš iepazinās ar Finn’s Hotel istabeni Noru Barnaklu (1884 – 1951), kura pēc 27 kopdzīves gadiem kļuva par Džoisa sievu. Otrkārt, 1904. gadā Džoiss, brāļa inspirēts, sarakstīja un nesekmīgi mēģināja publicēt Mākslinieka portretu, tekstu, kas atradās it kā pa vidam starp stāstu un eseju un kurā bija izklāstīta autora versija par radošas personības sūtību. Vēlāk šīs idejas iekļāvās gan nepabeigtajā romānā Stefans varonis* (sarakstīts 1904. – 1906.; publicēts jau pēc Džoisa nāves 1944. gadā), gan romānā Mākslinieka portrets jaunībā, gan arī paša Džoisa biogrāfijā. Treškārt, šai laikposmā Džoiss sarakstīja lielāko daļu no Dubliniešu stāstiem. Paša Džoisa skatījums uz saviem jaunības gadiem izlasāms kādā 1904. gada vēstulē Norai: „Pirms sešiem gadiem es sarāvu saites ar katoļu baznīcu, kuru sāku ienīst līdz sirds dziļumiem. [..] Vēl būdams students, es atteicos pieņemt stāvokli sabiedrībā, ko tā [baznīca] man solīja. Tādējādi es nolēmu sevi trūkumam, toties nezaudēju pašcieņu. Tagad es atklāti cīnos pret to ar visu, ko rakstu, runāju, daru. Pēc sabiedrības hierarhijas mērauklām esmu tikai dīkdienis. Jau trīs reizes esmu mēģinājis ķerties pie medicīnas, nodarboties ar tieslietām, mūziku. Pirms nedēļas gandrīz pievienojos klejojošajiem aktieriem, tomēr man pietrūka izlēmības realizēt savu plānu – vispirmām kārtām tāpēc, ka mani atturēja tavs tuvums. Dzīvē es pieredzu neticamas grūtības, bet tās man itin nemaz nerūp.”

1904. gadā Džoiss kopā ar Noru devās prom no Īrijas un apmetās Triestē (tolaik tā ietilpa Austroungārijas impērijā), kur piepelnījās, mācīdams angļu valodu Berlica valodu skolā, un strādāja pie stāstu krājuma Dublinieši. Pirmos stāstus Džoiss sarakstīja pēc pasūtījuma žurnālam The Irish Homestead, taču stāsts Māsas – Džoisa pirmā prozas publikācija, parakstīta ar Stefana Dedala vārdu, – tik ļoti aizkaitināja lasītājus, ka žurnāla redaktors Džordžs Rasels lūdza vairāk neko nerakstīt. Nu Džordža Rasela ēna Ulisa devītajā epizodē sarunā par Šekspīru oponē Stefanam. 1907. gadā piecpadsmit stāstu cikls bija pabeigts; autors kādā vēstulē izteicās, ka „mans nolūks bija uzrakstīt manas zemes morālās vēstures nodaļu, un par skatuvi es izvēlējos Dublinu, jo šī pilsēta man šķita paralīzes centrs”. Ar grāmatas publikāciju nevedās – 15 izdevēji to noraidīja 18 reizes, lielākoties aizbildinoties, ka stāsti varētu aizvainot Dublinas iedzīvotājus; 1912. gadā, kad grāmata jau bija nodrukāta, tipogrāfs sadedzināja visu 1000 eksemplāru tirāžu, atskaitot vienu eksemplāru, kas jau bija pie Džoisa. Beigu galā krājums iznāca tikai 1914. gadā. Šķiet, Dublinieši dubliniešus tomēr nespēja aizvainot, jo viņi grāmatu vienkārši nelasīja – pēc pusgada no 1250 eksemplāriem pārdoti bija tikai 379.

No 1904. gada līdz Pirmajam pasaules karam Džoiss pārsvarā dzīvoja Triestē, atskaitot dažas īslaicīgas vizītes Dublinā, no kurām pēdējā bija 1912. gadā. Tā arī bija pēdējā reize, kad viņš apmeklēja Īriju. Cita starpā Džoiss Dublinā 1909. gadā atvēra pirmo kinoteātri Īrijā, Cinematograph Volta, bet jau pēc dažiem mēnešiem to pārdeva. Triestē viens no viņa skolniekiem bija vēlākais itāļu modernisma klasiķis Italo Svevo, kura prozā Džoisa iespaidi samanāmi jau ar pirmo acu uzmetienu, savukārt Svevo atspulgs saskatāms Ulisa Leopoldā Blūmā. 1905. gadā Džoisam un Norai piedzima dēls Džordžs, 1907. – meita Lūsija.

Nonācis strupceļā ar Stefanu varoni, 1907. gadā Džoiss ķērās pie romāna Mākslinieka portrets jaunībā. Lai gan Ulisa Stefans Dedals klātesošs arī Portretā, romānā ne miņas no Džoisa ekstravagancēm. Tas ir itin tradicionālā manierē ieturēts, daļēji autobiogrāfisks audzināšanas romāns, kas apcer galvenā varoņa jaunības gadus, attiecības ar mākslu un radīšanu vispār, stīvēšanos ar katolicismu un konfliktu ar XX gadsimta sākuma Īrijas sabiedrību. Stefana vārdus „klusēšana, trimda, meistarība” savā ziņā var uzskatīt arī Džoisa esamības vadmotīvu (jaunībā Džoiss kādā esejā izteica domu, ka īru mākslinieks īsti var radīt, vien atrodoties ārpus Īrijas). Portrets virzījās smagi, kavēja arī nedienas ar Dubliniešu publikāciju – pēc incidenta ar iznīcināto krājuma tirāžu Džoiss pat mēģināja romānu sadedzināt, taču par laimi Norai paveicās izraut manuskriptu no kamīna (tagad tas glabājas Dublinas Nacionālajā bibliotēkā – ceturtā nodaļa un pirmās 13 piektās nodaļas lapas ir apdegušas). 1913. gadā Džoiss sākumā epistolāri, pēcāk klātienē iepazinās ar Ezru Paundu, vienu no gadsimta pirmās puses modernisma centrālajām figūrām, kurš, izlasījis Dubliniešus, jūsmoja par Džoisa prozu un pēcāk rūpējās par Džoisa darbu publikāciju, tostarp ar viņa gādību 1914. – 1915. gadā Mākslinieka portretu jaunībā turpinājumos publicēja Londonas žurnāls The Egoist (nozīmīgākais angļu modernistu periodiskais izdevums). Ar Portreta publikāciju grāmatā atšķirībā no Dubliniešiem nebija gandrīz nekādu problēmu – to noraidīja tikai viens izdevējs un tikai vienu reizi; 1916. gadā romāns iznāca ASV, drīz pēc tam arī Anglijā. Kritikas atsauksmes bija mēreni labvēlīgas, toties dzīvie klasiķi – V. B. Jeitss, Herberts Velss, T. S. Eliots – romānu cildināja.

Taču tobrīd Džoiss jau bija tālu no Portreta – kopš 1914. gada marta viņš strādāja pie Ulisa. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Džoiss pārcēlās uz Cīrihi, kas kara laikā kļuva par patvērumu daudziem Eiropas intelektuāļiem. Retumis Džoiss ļāvās arī dzejošanai – Cīrihē tapa dzejoļu cikls Par peniju gabalā (Pomes Penyeach, 1927), kurā lasāmi 13 teksti: visupirms Džoiss bija iecerējis krājumā iekļaut 12 dzejoļus un pārdot to par šiliņu (1šiliņš = 12 peniji), tomēr beigu galā papildināja krājumu ar vēl vienu 1904. gadā sacerētu dzejoli, nodēvēdams to par Tilly (aptuveni varētu tulkot kā Iesvērts pa virsu) – aplami būtu uzlūkot Džoisu kā sausu un garlaicīgi intelektuāli, humora izjūtas viņam netrūka. Džoisa nostāja ir apbrīnas un cieņas vērta: brūk impērijas, ļauži jūk prātā un aizrautīgā patriotismā slaktē cits citu, beigu galā saražojot trīspadsmit miljonus līķu, bet Džoiss, ieslēdzies savā cellē, cīnīdamies ar progresējošo acu slimību, gremdējas vienā bezdibenīgā 1904. gada dienā, strādājot sešpadsmit stundas dienā septiņas dienas nedēļā – rakstot, pārrakstot, pārrakstot vēl daudzas reizes. 1920. gadā Paunds ielūdza Džoisu kādu nedēļu paviesoties Parīzē – Džoiss piekrita un palika tur turpmākos divdesmit gadus. Parīzē tika sarakstītas arī Ulisa pēdējās četras epizodes.

1918. gadā, kad Ulisa beigu gals vēl knapi vīdēja nākamības miglā, romānu turpinājumos sāka publicēt amerikāņu modernistu žurnāls The Little Review. Publikācija ritēja veiksmīgi līdz 1920. gadam, kad žurnālā parādījās trīspadsmitā epizode Nausikaja. Lai arī redaktori Džoisa tekstu pirms publicēšanas pamatīgi cenzēja un īsināja, The Little Review tika apsūdzēts pornogrāfijas izplatīšanā, un nākamajā gadā tiesa žurnālam piesprieda naudas sodu, bet Ulisa publikāciju ASV aizliedza. Tāpēc Ulisa pirmizdevums iznāca Parīzē 1922. gadā autora četrdesmitajā dzimšanas dienā. Krietnu daļu no pirmās un otrās tirāžas konfiscēja un iznīcināja ASV un Anglijas muitas un pasta dienesti, ASV romāna publikāciju atļāva 1933. gadā, Anglijā – 1936. gadā, bet Džoisa dzimtenē – tikai sešdesmitajos gados.

Pēc Ulisa pabeigšanas gadu neko nerakstījis, no 1923. gada marta Džoiss strādāja pie Finegana vāķa**. Darbs ilga līdz 1939. gadam, kad romāns iznāca grāmatā, tiesa, ar biežiem un ilgiem pārtraukumiem – to kavēja gan Džoisa progresējošā acu kaite, kuras dēļ viņam nācās pārciest daudzas operācijas, gan meitas garīgā slimība. Pats autors izteicās, ka Finegana vāķis esot paredzēts ideālam lasītājam, kurs cieš no ideāla bezmiega. Savukārt Umberto Eko, kurš pa vidam viduslaiku kultūras studijām 1965. gadā publicēja arī grāmatu Džoisa poētika, rakstīja, ka ideāls Finegana vāķa lasījums ir bezgalīgs šī romāna tulkojums, turklāt katrs no tulkojuma variantiem ir atšķirīgs no citiem. Finegana vāķis apraujas teikuma vidū; romāna pirmais teikums turpina pēdējo, tātad teorētiski var pieņemt, ka šis ideālais lasītājs, pabeidzis romānu, pakļaujas bezgalības kārdinājumam un sāk to lasīt no jauna, turklāt nu jau lasīdams pavisam citu romānu. Diemžēl nav nedz ideāla bezmiega, nedz ideālu lasītāju, tāpēc reālajā pasaulē Finegana vāķis ir teksts, kas lasītājus dzen izmisumā, bet kritiķus – bezcerīgā strupceļā: nav iespējams interpretēt romānu, kuru var izlasīt bezgalīgi daudzos un dažādos veidos .

Finegana vāķi veido četras grāmatas. Sižeta pamatā – īru tautas balāde Finnegan’s wake. Tajā vēstīts par Timu Fineganu, celtnieku un viskija cienītāju, kurš nokritis pa kāpnēm un nosities, bet pēcāk augšāmcēlies, savās bērēs sajutis viskija smaržu. Darbības laiks – viena nakts Dublinā, bet simboliskajā telpā – visa pasaules vēsture. Atceroties, ka Ulisa darbības laiks bija viena diena, itāļu kritiķis Džankarlo Vigorelli mazliet rezignēti izteicās, ka „Ulisa ilgā diena aizved mūs Finegana vāķa tumsībā”. Tumsība patiešām ellīga, jo būtībā Finegana vāķa teksts ir nebeidzama valodu spēle; komentētāji romānā sarēķinājuši 165 valodu un dialektu klātbūtni. Autors šo valodu biežņu dēvēja par noughtlanguage, cituviet apgalvodams, ka esot „sagrāvis valodu”. Tātad – romāns sarakstīts valodā, kas bijusi pirms visām valodām, vai – valodu mikslī, kas paliks pāri, kad visas valodas būs pagalam. Struktūras ziņā Finegana vāķis sakņojas Džambatistas Viko koncepcijā, ka vēsture ir cikliska un to veido četri attīstības cikli. Katra no romāna četrām grāmatām ir četru laikmetu cikls; grāmata nebeidzas un nesākas, bet bezgalīgi atkārtojas, katrreiz no jauna izejot cauri visiem četriem cikliem. Beigu nav – viss ir ciklisks.

Pēc tam, kad Otrā pasaules kara sākumā Parīzē ienāca vācu karastpēks, Džoiss atgriezās Cīrihē. Nekādus komentārus Finegana vāķim viņš nav atstājis. Iespējams, negribēja, iespējams, nepaspēja. 20 mēnešus pēc romāna iznākšanas 1941. gada 13. janvārī viņš mira no kuņģa čūlas plīsuma.

Uliss: mazs ceļvedis

1904. gada 16. jūnijā Džoisam bija sarunāts pirmais randiņš ar Noru, ar kuru 10. jūnijā viņš bija nejauši sapazinies uz ielas. 1909. gada 3. decembrī vēstulē Norai Džoiss atsauca atmiņā dažas šīs tikšanās detaļas: „Un tu pati, tu, nerātnā, bezkaunīgā meitene, biji tā, kas spēra pirmo soli. Ne jau es tev pieskāros sen atpakaļ lejā pie Ringsendas. Tā biji tu, kas ieslidināji roku dziļi manās biksēs un mazliet pavilki sāņus manu kreklu, un pieskāries manam daiktam ar saviem slaidajiem pirkstiem, maigām, kutinošām kustībām, pamazām saņēmi viņu savā plaukstā visu, resnu un cietu, kāds viņš bija kļuvis, un lēnām viņu braucīji, visu laiku pārliekusies pār mani un vērdamās manī ar savām mierpilnajām eņģeļa acīm, līdz es pabeidzu starp taviem pirkstiem.” (Džoisa erotiskās vēstules Norai nudien ir aizraujoša lasāmviela, kas šo introverto un nīgro žūpu, kas rakstīja neizlasāmos gargabalus, ļauj uzlūkot pavisam citām acīm; cita starpā varētu piebilst, ka 2004. gadā viena no šīm vēstulēm Sotheby izsolē tika iztirgota par 240 800 mārciņām – summu, kas tālu pārsniedz visus Džoisa honorārus, ko viņš saņēma par savām grāmatām.) Protams, var rasties jautājums – kāds gan sakars šai jaukajai erotiskajai pasāžai ar Ulisu? Vistiešākais: 1904. gada 16. jūnijā viņš pirmo reizi ciešāk saskārās ar Noru – un pēc desmit gadiem, sākdams darbu pie Ulisa, Džoiss par romāna darbības laiku izvēlējas tieši 1904. gada 16. jūniju. Vēstulē Džoiss atcerējās savu 16. jūnija realitāti, romānā – izdomāja šo dienu (reālās Ringsendas ainavas apraksts lasāms Ulisa trešajā epizodē).

Tātad – Ulisā aprakstīta viena diena – no astoņiem rītā līdz diviem naktī – Dublinas ebreja Leopolda Blūma un jaunā rakstnieka Stefana Dedala dzīvē. Pie romāna Džoiss strādāja, būdams tālu no Dublinas, darbā izmantodams 1904. gada izziņu krājumu Thom’s Directory (Who is who īru versija), 1904. gada 16. jūnija avīzes un Īrijas draugu vēstules, jo Dublinas topogrāfija un 16. jūnija reālās norises aprakstītas sīki un smalki. Pēcāk Džoiss apgalvoja – ja Dublina tiktu noslaucīta no zemes virsmas, pilsētu varētu atjaunot, vadoties pēc viņa romāna. Lāgiem gan gadās pa kādam anahronismam, kas spēj sagādāt lielu gandarījumu Ulisa komentētājiem; tostarp, piemēram, desmitajā epizodē garāmejot pieminēts ugunsgrēks uz amerikāņu kuģa Ģenerālis Slokums – katastrofa patiesi tika atspoguļota 16. jūnija laikrakstos, taču romānā aprakstītie sprādziena apstākļi noskaidrojās tikai vēlāk. Kāpēc Uliss, bet ne Odisejs? Bērnībā Džoiss ar Odiseju pirmo reizi saskārās, lasot kādu Odisejas adaptāciju bērniem, kurā Odisejs tika dēvēts šī vārda latīniskajā formā par Ulisu, un, acīmredzot būdams emocionālo bērnības atmiņu varā, Džoiss romāna virsrakstam izvēlējās Ulisu. Stefans Dedals gan ir arī Mākslinieka portreta jaunībā galvenais varonis, taču Uliss nebūt nav šī romāna turpinājums, precīzāk, lai izprastu Džoisa daiļradi, vērts iepazīties gan ar Portretu, gan ar Dubliniešiem (viena no krājuma nosaukuma versijām bija Uliss Dublinā), taču Ulisam šīs zināšanas nepavisam nav vajadzīgas.

Ulisu veido 18 epizodes; katrai no tām atbilst epizode Homēra Odisejā. Taču sakritības ne tuvu nav burtiskas, bieži vien arī asociāciju ķēdīte, kas tās sasaista kopā, ir vai nu knapi samanām, vai arī pa vidam kāds no ķēdes posmiem pārtrūcis. Tas gan Džoisam netraucēja vēlāk apgalvot, ka no Odisejas viņš pilnībā aizguvis romāna arhitektoniku; iesākumā viņš bija iecerējis epizodes nodēvēt pēc Homēra receptes – Tēlemahs, Nestors, Protejs, Kalipso, Lotofāgi utt., – taču, romānam iznākot grāmatā, no šīs domas atteicās. Katra epizode notiek precīzi aprakstītā vietā, katrai atvēlēta noteikta diennakts stunda, katrai atbilst noteikta krāsa, kuras izvēlētas atbilstoši katoļi mises krāsu simbolikai, cilvēka iekšējais orgāns, mākslu vai zinātņu joma un vēstījuma tehnika. 1921. gadā, kad darbs pie Ulisa jau tuvojās nobeigumam, Džoiss kādā vēstulē rakstīja, ka viņa nolūks bijis „uzrakstīt grāmatu no astoņpadsmit skatpunktiem un tikpat daudzos stilos”. Piemēram, pirmā epizode Tēlemahs, ja nepievērš uzmanību daudzajām valodas, precīzāk, valodu spēlēm, ir gluži tradicionāls reālisms. Septītā epizode Eols – darbība noris laikraksta redakcijā – veidota kā laikrakstu ziņu kolāža (attiecīgi no mākslām tajā dominē retorika). Vienpadsmitā epizode Sirēnas veidota pēc fūgas principiem; Džoisam nācies smagi cīnīties ar tekstu, lai var vārdiem iespētu modelēt mūzikas formu; kā stāsta, dažs komentētājs patiešām pamanoties šajā epizodē atrast fūgas pazīmes – un pēc Sirēnu pabeigšanas viņš ilgi neesot spējis klausīties mūziku; šīs epizodes māksla ir mūzika, orgāns – auss. Un, protams, rakstība, ko jau labu laiku pirms Džoisa Viljams Džeimss nodēvēja par apziņas plūsmu un kas kulmināciju sasniedz romāna noslēdzošajā epizodē Pēnelope, Mollijas Blūmas iekšējā monologā: apziņa atsaucas uz ārējās pasaules kairinājumiem ar mirklīgi uzzibsnījošām spontānām asociācijām, kas jau nākamajā mirklī pārtop citās, aizmirstot par jebkādu loģiku un cēloņsakarību, – Pēnelopē Džoiss apstājies pussolīti pirms Finegana vāķa tumsības.

Bez šaubām, katrs lasītājs tiesīgs gluži naivā manierē apjautāties – kas tad īsti ir tik izcils Ulisā, ka šis romāns tiek uzskatīts par vienu no XX gadsimta literatūras stūrakmeņiem? Jautājums nudien nav bez pamata, jo, grozi kā gribi, nekas īpašs romānā nenotiek. Daudzie romāna iemītnieki klīst pa Dublinu, lāgiem satuvinoties un saskaroties, lāgiem attālinoties, veidojot sarežģītu ikdienišķās esamības ornamentu; sīkajā reklāmas aģentā Blūmā nav viegli saskatīt mītiskā varoņa Odiseja aprises, ja nu vienīgi karikatūru, līdzīgi arī Stefanā Dedalā maz kas no Tēlemaha (visai precīzi Stefanu raksturojis Nabokovs: „..drīzāk autora intelekta projekcija, nevis konkrēts cilvēks, kuru radījusi mākslinieka iztēle”), savukārt grēcīgajā Mollijā Blūmā nav samanāms pat tāls labdabīgās un uzticīgās Pēnelopes atspulgs. Taču romāna atslēga nav meklējama nedz Odisejā – ne velti Džoiss atsacījās no paralēļu un sakritību akcentēšanas, nedz autora formālajos pekstiņos – vispēdīgais grafomāns uzbliezīs tādu apziņas plūsmu, ka Džoiss aiz skaudības zārkā otrādi apgriezīsies. Kaut gan – pareizāk būtu teikt, ka arī spēles ar un ap Odiseju, tāpat visas šīs kolāžas, fūgas, apziņas plūsmas utt. ietilpst Ulisa grandiozajā būvē. Neviens literārs teksts, visviens, ģēnija meistardarbs vai pēdīgā lubene, nav nejaušs – tas ir milzīga procesa gala rezultāts. Literatūra rada literatūru vismaz tikpat lielā mērā kā autora pieredze reālajā pasaulē. Primitīvā līmenī to varētu modelēt tā, ka autors lasa grāmatu – un šīs izlasītās grāmatas iespaidi inspirē viņa paša tekstu. Taču, lai šo mūslaikos gluži pašsaprotamo domu paceltu apzinātā līmenī, bija nepieciešami literatūras attīstības gadu tūkstoši un Džoiss, kurš to iebūvēja Ulisa pamatos. Lai cik ekstravagants un dažbrīd ēverģēlīgs neliktos Ulisa teksts, tajā nav nejaušību – būtībā katra norise, katra vārdu spēle vai asociāciju un alūziju mezglojums ir līdz beidzamajai niansei pārdomāts, izstrādāts un pēcāk vēl vairākkārt pārstrādāts.

Neliels ieskats romāna pirmajā epizodē. Paši pirmie vārdi: „Baks Mulligans, stalts un resns, izkāpa torņa galā no mūrī iebūvētas kāpņu akas…” Tornis – tas ir tā saucamais Martello tornis netālu no Dublinas, savulaik uzbūvēts, lai pasargātos no iespējamā Napoleona iebrukuma. 1904. gadā torni bija noīrējis tobrīd vēl jaunais dzejnieks, bet pēcāk īru literatūras klasiķis un politiķis Olivers Gogartijs, kurš uzaicināja paviesoties Džoisu. Pēc kāda muļķīga incidenta gulošā Džoisa virzienā no Gogartija pistoles tika raidīts šāviens; Džoiss tik ļoti pārbijās un apvainojās, ka aizbēga, atstādams visu savu mantību tornī, bet Gogartijs iemājoja Ulisā Mulligana skatā. Savukārt Stefana un Heinza attiecībās projicējas konflikts starp Angliju un Īriju un arī Džoisa iekšējais konflikts ar īru nacionālisma tendencēm. Saistība ar Homēru: Odisejas pirmajā un otrajā dziesmā Tēlemahu piespiež pamest mājas – līdzīgi kā Stefans spiests pamest torni; Mulliganam atbilst Odisejas Antinojs, agresīvākais no Pēnelopes preciniekiem. Džoisa izvēlētās krāsas – balta un zeltaina; šādās krāsās tērpjas katoļu priesteri 16. jūnija dievkalpojumā. Mulligans nemitīgi parodē katoļu dievkalpojumu, sākot jau ar vārdiem Introibo ad altare Dei, lāgiem – kā uzskata Ulisa komentētāji – savās parodijas stilizēdams melnās mises garā. Tāpat pirmajā epizodē atrodami neskaitāmi slēpti citāti no Bībeles, īru un velsiešu folkloras, antīkajiem autoriem, katoļu lūgšanām, Dantes, Šekspīra, Roberta Bērnsa, Oskara Vailda, Volta Vitmena, V. B. Jeitsa un citiem dažādu laikmetu rakstniekiem. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi – Ulisa komentāri mēdz būt tikpat apjomīgi kā pats romāns, bet no svara ir kas cits. Proti, Džoisa romāns it kā ieķeras pasaules literatūras tīmeklī un liek tam strādāt savā labā; ieejot romānā, lasītājs vienlaikus saskaras ar visu literatūru – visticamāk, tas nenotiek apzināti, bet kaut kur fonā nojaušams šī grandiozā labirinta klātbūtne, turklāt pa citātu, asociāciju un alūziju pavedieniem var klejot bezgalīgi. Citiem vārdiem, katram lasītājam savs Uliss. Vai, kā rakstīja Borhess, „līdzīgi Šekspīram, Kevedo un Gētem Džoiss kā reti kurš ir nevis vienkārši literāts, bet vesela literatūra. Un, lai cik tas neliktos pārdabiski, tas viss viena sējuma robežās”.

Džoiss: post mortem popūrijs

16. jūniju – dienu, kad noris Ulisa darbība, – Dublinā kopš 1954. gada atzīmē kā Bloomsday; svētceļinieki izstaigā romāna galveno varoņu ceļus. Turklāt ne tikai Dublinā: Bloomsday atzīmē arī Ungārijas pilsētā Sombathejē, kur dzimis Leopolda Blūma tēvs, un Triestē, kur tika sarakstītas pirmās Ulisa nodaļas. Dublinā ir Džeimsa Džoisa tilts (atklāja 2003. gada Bloomsday); iepretī atrodas māja, kurā norisinājās Dubliniešu krājumā iekļautā stāsta Mirušie darbība; interesanti, ka lejpus Džoisa tilta atrodas Semjuela Beketa tilts: Bekets palīdzēja Džoisam, gādādams materiālus Finegana vāķim; pirmā Beketa publikācija ir eseja par Džoisa daiļradi. Džoisa skulptūras aplūkojamas gan Dublinā, gan Triestē, gan Cīrihē, gan arī Maskavā. Netālu no Dublinas atrodas Džeimsa Džoisa tornis – tas pats, kurā Džoisam gadījās nepatīkamais piedzīvojums ar Oliveru Gogartiju un kurš aprakstīts Ulisa pirmajā nodaļā. Patlaban tornī iekārtots Džoisa muzejs; viena no telpām atveidota tādā skatā, kādā tā aprakstīta Ulisā. Tiek uzskatīts, ka no Finegana vāķa frāzes Three Quarks for Muster Mark (rinda no visai nepieklājīga dzejoļa, kas veltīts karalim Markam no leģendas par Tristanu) radies jēdziens „kvarks” kodolfizikā. Par romāna Mākslinieka portrets jaunībā (oriģinālā – A Portrait of the Artist as a Young Man) virsraksta pieredzējumiem literatūras pasaulē var uzrakstīt ja ne gluži vēl vienu romānu, tad stāstu noteikti. Dilans Tomass publicēja autobiogrāfisku stāstu grāmatu Portrait of the Artist as a Young Dog, Džozefs Hellers – romānu Portrait of an Artist, as an Old Man, bet pankroka grupa Dillinger Four – dziesmu Portrait of the Artist As a Fucking Asshole. 36 gadus vecais Džoiss kopā ar Ļeņinu un dadaisma klasiķi Tristanu Tzaru darbojas Toma Stoparda lugā Travestijas. Pirms Īrijā ieviesa eiro, uz īru desmitmārciņu banknotes bija attēlots apbrīnojami smaidīgs un labdabīgi noskaņots vīriņš, vien attāli līdzīgs Džoisam, komplektā ar Finegana vāķa pirmajiem vārdiem: riverrun, past Eve and Adam’s, savukārt Fuko svārstā Umberto Eko šo pašu rindu, viltīgi smīkņādams, piedēvē portugāļu rakstniekam un mistifikatoram Fernando Pesoa, kas romānā parādās ar anagrammatiskisko Soapesa vārdu. 2007. gada 16. jūnijā Ulisa desmitā epizode, kurā autors Ulisa pasaules iemītniekus rāda vienā laikā, bet dažādās vietās, nonāca tviterī. Šim nolūkam tviterī tika piereģistrēti 54 grāmatas personāži, no kuriem katrs attiecīgajā laikā parādījās ar savām replikām. Tviterī joprojām atrodams gan StephenDedalus, gan LeopoldBloom, gan BuckMulligan – un lāgiem 16. jūnijā viņi mēdz atdzīvoties (tiesa, sekotāju nav nemaz tik daudz). Šo popūriju varētu turpināt vēl ilgi, neaizmirstot arī daudzsējumu bibliogrāfiju, kurā būtu uzskaitīti gan Džoisam veltītie darbi, gan darbi, kurus viņš iespaidojis, tāpat arī filmas, kas uzņemtas pēc Džoisa darbu motīviem, bet skaidrs ir vien tas, ka Džoisam izdevies kultūras plūsmā ievietot pamatīgu akmeni, pret kuru ļauži klūp un vēl klups ilgi un pamatīgi. Ir vērts paklupt, apstāties un padomāt. Vai, kā izteicies Frederiks Begbeders, „Uliss, bez šaubām, ir viens no tiem romāniem, ko es nāvīgi ienīstu, tomēr tai pašā laikā starp tām grāmatām, par kurām domāju visbiežāk. Aizvēris šo sējumu – ar milzīgu atvieglojuma sajūtu – es sapratu, ka nekad vairs nebūšu tāds kā agrāk.”

* Ulisa tulkotājs Dzintars Sodums personvārdu Stephen latviskojis nevis kā anglisko Stīvenu, bet kā grieķisko Stefanu. Šādai interpretācijai ir pietiekoši nopietns pamats. Jau Mākslinieka portretā jaunībā Džoiss Stefana Dedala vārdā ietvēra ne tikai asociāciju ar spārnu un labirinta radītāju Dedalu, bet arī ar kristiešu mocekli Stefanu: mākslinieka liktenis – būt nesaprastam un izraidītam; vēl jāpievieno arī saistība ar grieķu stephanos, kas šai gadījumā varētu nozīmēt vainagu, ar ko tiek aplaimots dzīves laikā nesaprastais ģēnijs.

** Finegana vāķis ir Dzintara Soduma nosaukuma versija, kas atspoguļo vienu no iespējamajām romāna virsraksta interpretācijām. Oriģinālā romāna nosaukums ir krietni daudznozīmīgāks. Finnegans wake (atšķirībā no īru tautas balādes virsraksta Finnegan’s wake romāna nosaukumā nav apostrofa) var tulkot arī kā Finegani mostas; tātad virsraksts ne tikai apraksta Tima Finegana vāķēšanu, bet ietver arī mītu par mirušo un augšāmcēlušos dievu. Vēl pāris traktējumi: Finn again wake – Fins atkal augšāmcēlies; Fin negans = franču ‘beigas’ + latīņu ‘noliegums’, tātad – beigu noliegums.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s