Ja ātrumā nepieciešams izvēlēties primitīvu, virspusēju, tomēr izteiksmīgu simbolu, kas raksturo Staļina vai Hruščova laiku, nav tālu jāmeklē: pietiek ar lēģera sargtorni pirmajā un nepārredzamiem kukurūzas laukiem otrajā gadījumā. Jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, par ko ir runa. Ar Brežņeva laiku ir citādi. Kaut kas izplūdis, miglains, bez precīzi definētiem orientieriem, nekādu pārspīlējumu – nedz ļaundarībās, nedz muļķībā, ja vien par pārspīlējumu neuzskata pašu šo bezveidību un pelēcību. Jautājumu var formulēt arī citādi: kādus nospiedumus atmiņā un kultūrā atstājuši sešdesmito gadu beigas un septiņdesmitie? Ir taču skaidrs, ka vismaz daļēji Brežņeva laikā meklējamas vēlāko satricinājumu saknes. Tomēr nāksies ilgi prātot, pirms atmiņa reanimēs kādu ievērības cienīgu faktu vai notikumu. Vēstures purvājs, ja ne slīkšņa, kurā bez pēdām pazuduši visi labie/sliktie darbi.
Tieši par šo laikposmu vēsta Jāņa Škapara 1969. – 1979. gada dienasgrāmatas Barjerskrējiens (Dienas Grāmata, 2009), kurās aprakstīta viņa darbība Literatūras un Mākslas galvenā redaktora amatā. Arī dažs rakstnieks atmiņās ir apcerējis Brežņeva laikus, taču Barjerskrējiens iezīmīgs ar to, ka autoram ar literatūru bija visai attāls sakars – pirms iecelšanas redaktora krēslā viņš bija tipisks LKP CK funkcionārs, instruktors, kura pārziņā atradās Rakstnieku un Kinematogrāfistu savienība (tikai krietni vēlāk Škapars arī pats reizumis un ne īpaši veiksmīgi sagrēkoja ar literatūrkritiku; viņa kritiskie raksti apkopoti 1988. gadā krājumā Kas tu esi, cilvēk?). Tātad Škapars no „malāstāvētāja” kļuva par literatūras „diriģentu”. Te arī atšķirība no rakstnieka skatpunkta: Škapars piedalīgs vai visās nozīmīgākajās ar literatūru saistītajās norisēs, vada un virza tās, t. i., pilda ideologa funkcijas, taču tai pašā laikā viņš nav literatūrā „iekšā” – viņš allaž saglabā it kā nomaļus stāvoša vērotāja lomu. Literatūra Škaparu būtībā neskar – daudz lielāka loma dienasgrāmatās atvēlētas notikumiem ap literatūru (te jāatgādina, ka padomju laikā norises literatūrā, ar un ap to tika ļoti cītīgi un centralizēti organizētas, jo literatūra tak ir viena no – un, iespējams, visiedarbīgākā – ideoloģijas izpausmēm). No vienas puses, viņš zināmā mērā pilda cenzora funkcijas, rūpēdamies, lai teksti pirms publicēšanas veiksmīgi izslīdētu cauri Glavlita režģiem, no otras – nevis apzinīgi kalpo ideoloģijai, bet ieklausās veselā saprāta balsī, ar to mēģinādams iepazīstināt arī ļaužus, kam pieder vara. Loma patiešām nepateicīga: „Rakstniekam un publicistam, kurus partija bija iesaistījusi dažādās kampaņās, bija konjunktūristu slava un zems prestižs ne vien rakstniecībā, bet arī sabiedrībā.” (Manuprāt, autors gan te drusku pārspīlē – īpaši par prestižu sabiedrībā, kas noteikti bija krietni augstāks nekā ierindas CK funkcionāram, bet sava taisnība ir – gan rakstnieks, gan Glavlits vai CK jebkurā gadījumā par grēkāzi izvēlēsies galveno redaktoru.)
Barjerskrējienā nav nedz literatūrvēsturisku atklājumu, nedz skandalozu atmaskojumu. Nav arī primitīvās domāšanas melbaltajās kategorijās – nedz dienasgrāmatas tekstā, nedz attiecīgo laikposmu raksturojošajos priekšvārdos, kas lasāmi katras nodaļas ievadā. Toties ir ļoti pamatīgi detalizēts procesa apraksts, no kura būtībā pirmo reizi kļūst skaidrs, kādā veidā darbojās padomju laika ideoloģiskais mehānisms un cik milzīga loma tajā bija tīri subjektīviem faktoriem, par kuriem parasti aizmirst vēsturnieki, – attiecīgo ļaužu (visviens, partijas sekretāru vai rakstnieku) psiholoģiskajām īpatnībām, vājībām, ambīcijām, iedomām vai pat laikā vai nelaikā nolietotas šņabja pudeles un tamlīdzīgām nejaušībām. Būtībā Barjerskrējiens ir vēl viena liecība vecai patiesībai –galīgi greiz piešūt grēkus sociālismam, kapitālismam, komunismam, fašismam, nacionālismam utt. – ļoti daudz atkarīgs ne tikai no sistēmas, bet arī no konkrētās skrūvītes, kas uzklausa (vai neuzklausa) veselā saprāta balsi.
Barjerskrējienā palīdz orientēties gan nodaļu priekšvārdi, gan īsi komentējoši iestarpinājumi dienasgrāmatu tekstā, gan personu rādītājs, tomēr lāgiem patrāpās norises, par kurām nav nekādas skaidrības. Piemēram, 47. lpp. pieminēts kāds Lāča romāns, no kura „mums nācās izņemt fragmentu” – tā arī nesapratu, kas ar to domāts; līdzīgi – 72. lpp „Glavlits nav apmierināts ar Sakses vēstulēm par karu. Nākas steigā labot un ņemt ārā.” Ko bija sagrēkojuši socreālisma pīlāri? Šādu sīku, neizprotamu starpgadījumu nav mazums – un, protams, visus komentēt un skaidrot nav iespējams, tomēr to ir tik daudz, ka vietumis nav saprotams, par ko īsti autors raksta.
Un vēl kāds secinājums – pašreizējais kultūras periodikas līmenis salīdzinājumā ar padomju laiku patlaban ir satriecoši zems.
Karogs, 03.2009.
Guntis Berelis vērtē: 