Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē

Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē Krājumā Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē (Dienas Grāmata, 2008) apkopota daļa no tekstiem, kas bija klausāmi 2007. gada Prozas lasījumos un dažas no publikācijām 2008. gada periodikā. Kopskaitā – 14 autoru. Lielākoties stāstus jau biju lasījis vai dzirdējis, tāpēc šoreiz grāmata vairāk interesēja kā īsprozas „šķērsgriezums” – ko labu/sliktu Stāsti vēsta par pašreizējām norisēm latviešu stāstniecībā. Te nu jāsaka, ka iespaids nepavisam nav no gaišākajiem. Turklāt nav iespējams piesieties kādam konkrētam autoram, ka viņš, redz, ar savu darvaino pastāstiņu samaitājis latviešu īsprozas medus podu.

Einfelds – kā jau Einfelds: kārtējo reizi apšauba visus literatūras pamatlikumus – šaubīties mēs varam, cik vien iepatīkas, bet tikai retajam šīs šaubas izdodas pārtapināt tekstā, kas piederīgs tai pašai apšaubītajai literatūrai. Einfelda Jēkabiņa leļļu teātris, iespējams, ir vienīgais krājuma stāsts, kuram grūti atrast kādu defektu – un arī galvenokārt tāpēc, ka autors ievēro tikai paša definētos spēles noteikumus, bet, ja to dara, tad dara konsekventi. Tas pats sakāms par Arvja Kolmaņa pastorālo nacionālā voodoo mistēriju Balāde par latviešu zemnieku. Ilzes Jansones maigā antiutopija Brīnišķīgā jaunā Latvija patiešām virtuozi sarakstīta, taču, liekas, autore nav mācējusi aizvedināt savu metaforizēšanu līdz puslīdz sakarīgam gala iznākumam – ar secinājumu, ka štruntīgi ir, bet būs vēl štruntīgāk, liekas drusku par maz. Līdzīgi – Gundara Ignata stāstā Smēķētāji mirst jauni: sižetiskās stīgas tiek pamatīgi un, galvenais, meistarīgi nospriegotas, gluži vai piemetas drebulis – nu tik būs! – autora ironiskā smīna paspārnē, bet uz beigām stāsts piepeši izčākst. Kristīnes Ulbergas-Rubīnas Dieva putekļi atgādina pieticīgu ietvaru dažiem reti veiksmīgiem aforismiem. Zigmunds Skujiņš ekoloģiskajā fantāzijā Verdošie dubļi prozai tik brīvi ļauj sagrēkot ar eseju, ka stāstiņu nespēj izglābt pat apokaliptiskā pasaules gala bilde pēdējās rindiņās. Inetas Meimanes mazliet komiskā cietuma dzīves skicīte Mazais itin amizanta, bet pēc tās izlasīšanas kaut kur apziņas dibenplānā sarosās jautājums: nu, un tad? Vai par anekdotisku atgadījumu vērts rakstīt stāstu? Egila Ventera Neizsamisušie sākumā sola ārkārtīgi daudz – bildes ar Raini un Aspaziju bezmaz bomžu skatā patiešām iespaidīgas, bet stāsts pārtop par gluži vai muļķīgu parafrāzi muļķīgam skaitāmpantiņam – un šai gadījumā pat negantā ironija nav glābiņš. Dacei Rukšānei – tīri sadzīviskais pastāstiņš Zara Forever, kas negaidīti uzvējo nostalģiju pēc astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas.

It kā viss normāli – krājumā ieļautie stāsti puslīdz atzīstamā līmenī, taču, ja pakāpjas dažus soļus atpakaļ, pamaina perspektīvu un vienā skatienā mēģina ietvert visu kopainu, rodas iespaids, ka literatūras organismā kaut kas saklemmējies. Nē, pūt viņš vēl nepūst, bet īsti labi nedarbojas gan. Stabilitāte un kvalitāte jūtama pirmajā acu uzmetienā, taču pārsteigumu nav (kur lai tādi rastos, ja dažs autors vienīgo stāstu gada laikā saraksta, jūtot tuvojamies Prozas lasījumus īpaši par godu šim pasākumam – kā publisku atskaitīšanos, ka gluži beigts viņš vēl nav). Intereses pēc apjautājos Dacei Sparānei, kura ir Stāstu redkolēģijā un tātad viena no krājuma sastādītājām – kāpēc grāmatiņa tik plāna (117. lpp.) – varbūt finansējums pagalam pieticīgs? – un kas palicis tajā neievākots. Izrādās, sastādītājiem patiešām nav klājies viegli – nevis atlasīt labākos no daudziem labākajiem, bet gan atrast kaut ko, kas vispār būtu gada labāko stāstu izlases cienīgs.

Karogs, 02.2009.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s