Biruta Gudriķe "Andrievs Niedra – rakstnieks un mācītājs"

image Ar un ap Andrievu Niedru izveidojusies gluži vai paradosāla situācija – viņa vārds visiem zināms, darbi publicēti un izdoti atkārtoi, viņam iznākuši raksti un kopoti raksti, par Niedru daudz rakstīts un daudz klusēts (bet klusums, kā zināms, dažkārt mēdz būt reti brēcošs), viņš ticis sunīts un cildināts droši vien vairāk par Andreju Upīti un Vili Lāci, kopā ņemtiem, un arī pats par sevi viņš rakstījis ļoti daudz. Taču dīvainā kārtā vēl neviens nav papūlējies šo tik ļoti populāro un skandalozo personību puslīdz sakarīgā veidā ierakstīt latviešu literatūras vēstures kopainā (pieticīgi daiļrades skicējumi atrodami vien mūsdienās atkārtoti izdoto Niedras darbu priekšvārdos). Lielākoties Niedras darbu un dzīves interpretācija bezcerīgi atduras un sastingst mītā par viņa „nodevību”, kuras nozīme – gan ne bez paša Niedras gādības, manuprāt, pārspīlēta līdz absurdam. Īstenībā gan nekā dīvaina te nav – Niedras darbība nav iekļāvusies neviena laikposma ideoloģiskajos rāmjos, un līdz ar to viņš ir gluži vai unikāla personība, kas pamanījusies izpelnīties visu ideoloģiju naidu, bet latviešu literatūrā no sākta gala jebkura rakstnieka darbība tradicionāli tiek vērtēta pēc viņa ideoloģiskās vai vismaz idejiskās pārliecības.

Birutas Gudriķes (1928 – 2006) pēdējā grāmata Andrievs Niedra – rakstnieks un mācītājs (Zinātne, 2007) ir pirmais nopietnais mēģinājums savākt vienkopus visu pieejamo informāciju par Niedru un sistematizēt viņa tekstus un uzskatus. Grāmatas pirmās nodaļas, kur aprakstīta Niedras bērnība un literārās darbības sākumposms liek smagi vilties, jo tās faktiski ir Niedras atmiņu pārstāsts, kas papildināts ar citātiem no viņa pirmajiem darbiem. Savulaik mēģināju lasīt Niedras bērnības atmiņas – tas ir tik baiss un klišejisks banalitāšu apkopojums, ka gribot negribot izsauc alerģiju pret pašu rakstītāju. Manuprāt, puslīdz akadēmiski orientētam biogrāfam vajadzētu nevis akli pakļauties apceramā autora versijai par to, kādām jābūt pieklājīgām bērnības atmiņām, bet gan vispirmām kārtām tikt pie skaidrības, kāpēc autors aprakstījis tieši šīs atmiņu epizodes, ko viņš izlaidis, ko – nav pateicis līdz galam, ko – apzināti vai neapzināti samelojis. Taču pats galvenais – kāpēc viņš tā darījis. Bez šaubām, absolūti viennozīmīgas atbildēt uz šiem jautājumiem nav iespējams, tomēr tādējādi iespējams tuvināties reālijām, ko slēpj teksts. Pieļauju, ka tādā gadījumā primitīvā jaunā censoņa portrets, kādu zīmē Gudriķe, stipri vien mainītos.

Taču laimīgā kārtā nākamajās nodaļās autores attieksme pret Niedru mainās. Ļoti pamatīgi – liekas, pirmo reizi latviešu literatūrpētniecībā – izanalizēti Niedras daiļrades sākumposma darbi, stāsti Skaidra sirds un Nespēcīga dvēsele. Niedra bija ļoti īpatnējs tips – un aiz sevis viņš atstāja lērumu neatbildētu jautājumu. Tostarp viens no svarīgākajiem – kā XIX gadsimta beigu latviešu prozas tuksnesīgajā klajumā (pārdesmit gados pēc Mērnieku laikiem nebija publicēts neviens uzmanības vērts romāns; turklāt atcerēsimies, ka panīkums lielajā prozā turpinājās vēl vairāk nekā desmit gadus arī pēc tā iznākšanas, kamēr purvu sakustināja Andrejs Upīts) vispār varēja parādīties tik profesionāli izstrādāts romāns kā Līduma dūmos, kuru mierīgu prātu var salīdzināt ar šā laikposma pasaules reālistiskās prozas diždarbiem? Vismaz daļēji uz šo jautājumu atbildējusi Gudriķe, analizējot Niedras pirmos stāstus un akcentēdama tajos Līduma dūmos iedīgļus. Iespējams, atbildes otra daļa būtu meklējama Niedras literāro interešu sfērā, taču tā nodaļā Estētisko vērtību meklējumos un analizēta nošķirti no paša Niedras tekstiem (diemžēl pamatīgāk nav aplūkota Niedras vadītā Austruma saturs, kas, iespējams, gana izteiksmīgi varētu raksturot Niedras skatījumu uz literatūru). Taču tā ir gluži vai par hronisku tapusi latviešu literatūrvēsturnieku sērga: rakstnieka estētiskie uzskati gan tiek apcerēti, taču kolīdz tiek spriests par viņa literārajiem tekstiem, visa estētika nez kur pačib un teksts tiek uzstīvēts uz kaut kādu banālu ideju režģa. Citāda situācija ir nodaļās Ar un par Rūdolfu Blaumani un Vai Rainis neprot rakstīt lugas?, kurās, pateicoties diskusijām ar Blaumani un Raini, beidzot itin skaidri jūtama Niedras rakstniecības jēgas un sūtības uztvere. Gan jāpiebilst, ka, cik noprotams, pats Niedra bija pārliecināts par cēlo un skaisto ideju dominantes nepieciešamību literatūrā, bet paradoksālā veidā izcilus darbus viņš pamanījās sarakstīt par spīti šai pārliecībai. Arī šī tēma Gudriķes grāmatā nav skarta.

Tālāk – autore beidzot ierādījusi pienācīgu vietu latviešu literatūras vēsturē Niedras vēsturiskajam romānam Kad mēness dilst. Šim romānam nav veicies kā reti kam – savulaik tas pamatīgi, bet galīgi nepamatoti nokritizēts, pēcāk tā esamība, šķiet, vienkārši aizmirsta, taču īstenībā Niedra ar šo romānu aizsāka vēsturiskā romāna žanru latviešu literatūrā, turklāt ar tik varenu atvēzienu, ka Niedras nospraustajās robežās turpināja mīņāties gan Aleksandrs Grīns (nedomāju, ka Grīna vēsturiskie romāni kaut kādā mērā būtu pārāki par Niedras darbu), gan padomju laika vēsturisko romānu autori, un Niedras definēto spēles likumu pārkāpšana manāma tikai beidzamā gadu desmita prozā. Tātad – Niedra būtībā uz veselu gadsimtu noteica šā prozas žanra virzību vai, pareizāk sakot, mazkustību. (Kaut gan – palūkojoties no cita skatpunkta, aina drusku atšķirīga: Kad mēness dilst droši vien ļoti cītīgi bija lasījis Aleksandrs Grīns, kura iespaidā atradās vēlākie vēsturisko romānu rakstītāji.) Gudriķe atzīst Niedras veikumu, taču atkal nemēģina atbildēt uz jautājumu – kāpēc Niedra šo romānu rakstījis un kādas inspirācijas ir tā pamatā.

Diezgan daudz vietas veltīts arī Niedras politiskās darbības aprakstam, mēģinot to ļoti korekti izvērtēt. Rodas iespaids, ka Niedras kļūšana par pagaidu valdības ministru prezidenta krēslā ir vienkārši nejaušu sakritību virkne, kuras rezultātā par ministru prezidentu kļuva cilvēks, kurš itin nemaz nebija šādam postenim piemērots (vēl jo īpaši – šādos juku laikos) un, cik noprotams, pats uz to netiecās. Lai kāds pragmatiķis savā praktiskajā izdevēja, lauksaimnieka un mācītāja darbībā nebūtu bijis Niedra, viņa daudzajos rakstos deklarētās idejas tik krasi kontrastēja ar realitāti, ka, ja vēstures rats būtu sagriezies citādi un Niedra būtu palicis pie varas, viņš sastrādātu pamatīgas ziepes. Ja rakstnieks mēģina kaut kādu pašdarinātu ētiku pārcelt uz reālo politiku – sfēru, kur darbojas pavisam citi likumi, – rakstnieka ideālisms vienā rāvienā pārvēršas idiotismā.

Gudriķe apraksta vēl kādu epizodi, kas parasti tiek atstāta bez ievērības. Proti, Niedras „nodevības” kontekstā pavisam nepievilcīgā skatā parādās daži pazīstami latviešu rakstnieki, kuri, sekojot Niedras tiesāšanas farsam, uz karstām pēdām sarīkoja vēl vienu farsu – publisku izrādi, „sirdsapziņas tiesu”. Visu cieņu tiem rakstniekiem, kas atteicās spēlēt „liecinieku” lomu un uz „tiesu” neieradās (starp viņiem bija arī Niedras kvēlākais ienaidnieks Upīts).

Birutas Gudriķes grāmata kā informācijas un faktu materiālu apkopojums ir patiešām svētīgs un vajadzīgs darbs, taču tajā pārāk maza vērība veltīta galvenajam – Niedras tekstiem un to saistībai ar vispārējo literāro procesu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s