Biruta Gudriķe "Andrievs Niedra – rakstnieks un mācītājs"

image Ar un ap Andrievu Niedru izveidojusies gluži vai paradosāla situācija – viņa vārds visiem zināms, darbi publicēti un izdoti atkārtoi, viņam iznākuši raksti un kopoti raksti, par Niedru daudz rakstīts un daudz klusēts (bet klusums, kā zināms, dažkārt mēdz būt reti brēcošs), viņš ticis sunīts un cildināts droši vien vairāk par Andreju Upīti un Vili Lāci, kopā ņemtiem, un arī pats par sevi viņš rakstījis ļoti daudz. Taču dīvainā kārtā vēl neviens nav papūlējies šo tik ļoti populāro un skandalozo personību puslīdz sakarīgā veidā ierakstīt latviešu literatūras vēstures kopainā (pieticīgi daiļrades skicējumi atrodami vien mūsdienās atkārtoti izdoto Niedras darbu priekšvārdos). Lielākoties Niedras darbu un dzīves interpretācija bezcerīgi atduras un sastingst mītā par viņa „nodevību”, kuras nozīme – gan ne bez paša Niedras gādības, manuprāt, pārspīlēta līdz absurdam. Īstenībā gan nekā dīvaina te nav – Niedras darbība nav iekļāvusies neviena laikposma ideoloģiskajos rāmjos, un līdz ar to viņš ir gluži vai unikāla personība, kas pamanījusies izpelnīties visu ideoloģiju naidu, bet latviešu literatūrā no sākta gala jebkura rakstnieka darbība tradicionāli tiek vērtēta pēc viņa ideoloģiskās vai vismaz idejiskās pārliecības.

Turpināt lasīt