Mauricio Lo Re “Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā”

Mauricio Lo Re Filipo Pauluči Mauricio Lo Re vairākus gadus bija Itālijas vēstnieks Rīgā. Tolaik Rīgā itāliski tika publicēts viņa romāns La linea della memoria (Atmiņas līnija, 2002). Tagad – tulkota viņa grāmata Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā (Jumava, 2007; no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; grāmata oriģinālā izdota 2006), kurā vēstīts par ģenerālgubernatora Filipo Pauluči darbību Rīgā XIX gadsimta pirmajā pusē. Personība patiesi romāna cienīga – itāļu aristokrāts, apprecējis kurzemnieci, karojis ar frančiem, pēcāk pārkvalificējies par Krievijas armijas virsnieku, karojis ar turkiem, bijis Gruzijas ģenerālgubernators, bet 1812. gadā kļuvis par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. Šajā amatā, Pauluči daudz darījis zemnieku brīvlaišanas labā un vienlīdz cītīgi piestrādājis pie muižniecības privilēģiju ierobežošanas; starp citiem viņa nopelniem – tieši viņa pilsētbūvnieciskās idejas ir pamatā tai Rīgas ainavai, kāda redzama joprojām.

Uzreiz gan jāsaka, ka Filipo Pauluči par romānu var dēvēt ļoti nosacīti, vēl vairāk – manuprāt, ar daiļliteratūru grāmatai ir ļoti attāls sakars. Drīzāk to varētu uzskatīt par beletrizētu Pauluči biogrāfijas izklāstu. Sākumā gan it kā tiek piesolīta intriga, pavīd kāds Vitorio Grandi (izdomāts tēls), kurš 1861. gadā pēc ilgas atgriežas Rīgā un skata, kā realizējušās Pauluči idejas, taču tālāk seko Pauluči dzīves un darbu pāstāsts, kas papildināts ar vēstulēm, vēsturisku dokumentu citātiem, Tolstoja Kara un miera fragmentiem. Gluži vai žēl sametas, ka autors vienkārši pārpublicējis apjomīgo un stīvo Pauluči saraksti, nevis izmantojis efektīgos sižeta mežģījumus, kas tajās apslēpti aiz oficiozā žargona. Pavisam neierastā skatā pavīd Garlībs Merķelis – nevis kā mums ierastais latviešu draugs un romantisku mītu darinātājs, bet kā pragmatiķis un lielisks propagandas meistars, kura vadītā avīze Napoleona karaspēkā raisa tik pamatīgas nesaskaņas, ka Merķeļa veikums izrādās līdzvērtīgs 20 000 vīru lielas armijas darbībai. Pamazām sižetā iesaistās arī Vitorio Grandi, taču arī te nekāda vēsturiskajai prozai raksturīgā intriga neveidojas. Īstenībā viņš romānam vajadzīgs tikai viena iemesla dēļ – lai Pauluči būtu sarunbiedrs, un viņi diskusijās pa abiem izrisinātu progresa, brīvības un neatkarības idejas, kas bija aktuālas arī tā laika Itālijai. Vietumis pagadās pa kādai kolorītākai epizodei – tostarp, piemēram, Pauluči lasa žandarmērijas pārtvertās un nokopētās Puškina vēstules Annai Kernai. Savukārt šur tur iestarpinātās latviešu zemnieku dzīves ainas ir ja ne gluži lubenieciskas, tad prasti plakātiskas, kaut gan, pieļauju, tādas tās nepavisam neliekas grāmatas itāļu lasītājiem, kas, iespējams, tajās vienkārši saskata mežonīgo ziemeļu eksotiku. Kopumā – ja aizmirst, ka Filipo Pauluči iecerēts kā romāns un grāmatu uztver kā vēstures ilustrāciju, tā nenoliedzami ir aizraujoša lasāmviela, īpaši vēl tālab, ka latviešu literatūrā šis laikposms, XIX gadsimta pirmā puse, skarts ārkārtīgi reti.

Karogs, 03.2008

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s