Arnis Terzens "Tukšums ir un vārdi"

image Arņa Terzena romānā ar pirmajā mirklī nesaprotamo un it kā galīgi neloģisko virsrakstu Tukšums ir un vārdi (Arte) sižets samežģīts ne pa jokam. Paralēli rit divas sižeta līnijas. Vienā uzmanības centrā ir Vilhelma un Diānas mīlas stāsts: Vilhelms ir drusku padzīvojis, visādā ziņā izcils (gudrs, bagāts, spēcīgs, varens; bijusī sieva gan drusku maitā gaisu, toties ar bērniem attiecības labas), Diāna – par viņu krietni jaunāka un varbūt tāpēc mazliet bezpersoniskāka. Otrā sižetā tiek vēstīts par diviem sīkiem bandītiem, Ernestu un Pindaru, reti pagrimušiem tipiem, kas sapņo par algotu slepkavu karjeru. Abas pasaules tik bezcerīgi attālinātas, ka jau pašā sākumā viegli noprotams – kaut kur Vilhelma, Diānas, Oskara (mākslinieks, Vilhelma draugs, kuram arī romānā svarīga loma) un bandītu ceļi krustosies.

Sākumā viss šķiet labākajā kārtībā. Mīlas stāsts tik klasiski skaists, ka vai nelabi metas, bet kādu drusku mīklainuma tam piešķir īpatnējais stilistiskais paņēmiens: Vilhelms un Diāna garumgaros dialogos soli pa solim mēģina restaurēt savu iepazīšanos, kuru nez kāpēc izliekas aizmirsuši, tādējādi iesaistot šajā nodarbībā arī lasītāju. Manuprāt, dialogi pārmēru gari un, galvenais, ūdeņaini, tomēr tiem liels nopelns romāna atmosfēras radīšanā. Arī baisā pasaule, kurā mīt Ernests un Pindars uzmanības vērta – tiesa, autors gan, šķiet, pārspīlējis ar melno krāsu, bezmaz dēmonizēdams ļaundarus (tostarp arī augstāka ranga rīkļurāvējus – Tuteni un Filozofu, kuram vispār ierādīta teju sātana vietnieka loma). Grūti pateikt, cik apzināti tas darīts, jo sava tiesa „dēmoniskuma” ticis arī dažiem citiem romāna personāžiem, tomēr mūslaiku literatūras kontekstā šie no XIX gadsimta romāniem izlīdušie ļaundaru spoki liekas diezgan kuriozi. Kaut gan – šo droši vien negribēto komiskuma efektu itin labi līdzsvaro detalizācija: ja Terzens kaut ko apraksta, tad tas tiek darīts ārkārtīgi sīki un pamatīgi, līdz ar to panākot augstu ticamības pakāpi – īpaši tas sakāms par romāna pirmo pusi. Tāpat atrodamas reti iespaidīgas epizodes – tostarp, piemēram, Pindara tēva noslepkavošanas aina.

Arī tālākajam it kā ne vainas. Izrādās, Vilhelms savulaik bijis uzcītīgs čekists un vismaz daļēji vainojams Diānas disidentiski noskaņotā tēva nāvē. Turklāt Vilhelmam tiek uzsūtīti slepkavnieki, tas pats Ernests ar Pindaru, kas kļūdas dēļ nokopj nevainīgo Oskaru. Nu tik būs? Sirdi plosoša drāma, trilleris un grēdā sakrauti miroņi? Ne vella. Mūslaikos Vilhelms nav nekāds nieka vīrs – viņš ir, paša Vilhelma vārdiem runājot, „ļoti specifisks kadrs”, kas vajadzīgs naudīgiem ļaužiem – turklāt ne jau tiem, kas dreb par saviem štrunta miljoniem, tādiem Vilhelms spļauj virsū no devītā stāva, jo, cik noprotams, viņam pietiek paša miljonu; viņš apgrozās citā sabiedrībā, kurā skatījis divas istabas, līdz griestiem pieblīvētas ar 40 miljardiem simtdolāru naudaszīmēs. Te nu bezmaz jānoelšas – ne par šiem 40 miljardiem, bet par purvu, kurā iebraucis autors. Tiek cilāti gan čekas maisi (kuru kārtošanā Vilhelms, protams, piedalījies), gan kaut kāda mīklaina mūsdienu kartotēka, kurā mēs visi esot iekšā (par kuru Vilhelms gan tikai nojauš). No alām izlien kaut kādi mīklaini personāži – tostarp jau pieminētais Filozofs, pasūtījuma slepkavību organizators, un kāds resns tips, par kuru vispār nekas nav skaidrs, kas viņš tāds ir un kas viņam romānā būtu jāmeklē. Plus vēl visādas organizācijas, kurām it kā piemītot liels spēks un kas it kā virzot un vadot vai visu pasauli. Autors gan aizrautīgi runā par šiem „nopietnajiem spēkiem”, taču nez kāpēc neko nekonkretizē, un līdz ar to tas viss paliek tukšas pļāpāšanas līmenī. Mājieni ir, taču tie vairāk atgādina melodramatisku žestikulāciju krogā pie galda, runājot par „augstākiem spēkiem”, bez kuriem neiztikt, jo tādiem jābūt vienkārši tāpēc, ka bez tiem nevar iztikt. Vēl trakāk – Terzens šur tur iesprauž pa ironiskai pasāžai, kas veltītas modīgajām sazvērestības teorijām, uz kurām mūslaiku romānisti reti kāri, bet pats savā romānā uzdarina vienu diezgan pastulbu un primitīvu sazvērestības teoriju. Princips apmēram šāds: sazvērestība gan ir, bet par to neviens nekā nezina, un, ja par to vispār nav iespējams zināt, tad to nav iespējams arī aprakstīt.

Pat tas vēl būtu pieņemams. Kādu trešo daļu romāna patiešām lasīju ar interesi, jo, kā jau teikts, mazliet baisā, mazliet mīklainā, mazliet ļaunvēstīgā atmosfēra izstrādāta itin veiksmīgi. Taču tad – vārdi, vārdi, vārdi. Romāna personāži nemitīgi un, galvenais, pārmēru izvērsti muld par visu, par ko vien iespējams muldēt. Romānā ietvertais ūdens daudzums ir neaprakstāms – kārtīgs redaktors būtu noīsinājis vismaz pusi no 430 lappusēm, un no tā romāns tikai vinnētu, sanāktu itin pieņemams trilleris. Taču autors, kā noprotams, tēmējis krietni augstāk, konfrontēdams varu/naudu ar visādām gluži cilvēciskām padarīšanām un rādīdams, pie kāda nelaba gala šāda konfrontācija noved (te arī meklējams romāna it kā neizprotamā virsraksta atšifrējums). Tāpēc šādi vārdu plūdi, kas rada pavisam pretēju efektu – muldēšana komplektā ar „augstākajiem spēkiem” noslīcina visas labās ieceres.

Godīgi atzīšos, ka arī es pie kādas 300 lappuses jutos aizrijies ar pļāpūdeni un romāna beigu galu lasīju ļoti pavirši un tikai pienākuma pēc. Visticamāk, tieši tāpēc ne pie kādas skaidrības netiku – un nebija arī nekādas intereses. Šķiet, noslēpumainie „nopietnie spēki” tā arī palika noslēpumaini un nopietni. Kas pasūtījis Vilhelma slepkavību – varam tikai minēt. Tieši tāpēc izdomāju sev pieņemamāko romāna atrisinājumu. Filozofs – tas ir Diānas it kā mirušais tēvs, kurš īstenībā nemaz nav miris, bet, lēģeros apguvis dzīves gudrības un vēlāk ar plastiskās ķirurģijas palīdzību mainījis izskatu (vai nu velti Filozofs vienubrīd it kā starp citu dod mājienu par to, cik viegli mūsdienās mainīt seju), no disidenta pārkvalificējies par slepkavību organizatoru. Vilhelma slepkavības pasūtītāja ir Diāna, kura vēlas atriebt tēva nāvi un vispār drusku patīrīt pasauli. Savukārt Vilhelms, to uzzinājis, beigu galā tam pašam Filozofam pasūta novākt Diānu. Bet droši vien viss ir pavisam citādi. Var jau būt, ka taisnība ir Diānai, kura saistība ar Oskaru izsakās, ka „tā patiešām ir mīklaina padarīšana – tas, ko redz pats mākslinieks, un tas, ko vēlāk viņa darbā saskata citi”.

Un vēl kas – cik apgāda Arte grāmatas nonākušas manās rokās, neviena nav izturējusi pat pirmo lasīšanas reizi. Tās vienkārši izjūk atsevišķās lappusēs.

Karogs, 01.2008.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s