Dzīves māksla atliku likām Aleksandra Tauriņa grāmatā daiļrunīgo nosaukumu Avantūristi (Jāņa Rozes apgāds). Ir dažādu veidu piedzīvojumu meklēšana. Viens, visizplatītākais variants – cilvēks, sapelnījis naudu, atrauj dibenu no sava kantorkrēsla un aizsperas kaut kur ellē ratā pasauli apskatīt. Cits – iejusties pašam šajā ellē ratā esamībā. Vēl citu uz savas ādas izjutis Tauriņš. Viņa esamības principu varētu formulēt apmēram šādi: apstākļu spiests, daru, ko gribu. Pēc Otrā pasaules kara Tauriņu neņem pretī puslīdz civilizētās valstis – viņš dodas uz Dienvidameriku, uz nostūriem, kas godīga letiņa ikdienišķajā pasaules uztverē patiešām ir kārtīgs elles rats ar anakondām, galvu medniekiem un citām piranjām. Tauriņa dzīvokli pilsētā sagrauj zemestrīce – viņš pārceļas uz salu Karību jūrā. Kad to sāk piedraņķēt tūristi, turklāk apstākļu sakritība noved līdz visai saspīlētām attiecībām ar varas iestādēm – Tauriņš piedalās tūrisma nometnes organizēšanā džungļos. Ja nevedas sameklēt dārgumus Karību jūrā nogrimušā kuģī, var vienkārši turpināt gleznot tropu ainavas. Un tā tālāk. Dīvainā kārtā apstākļu spiediens allaž atgādina, ka pastāv gribas un rīcības brīvība.
Avantūristos iekļauti četri stāstījumi. Katra vēstījuma uzmanības centrā patiešām ir kāda persona, kuru droši varētu krustīt par avantūristu. Pazaudētās pasaules eremītā tas ir lasītājiem droši vien jau pazīstamais Aleksandrs Laime, kurš krietnu dzīves daļu mita pie pasaules augstākā ūdenskrituma. Šoreiz Laime skatīts ciešā tuvplānā, tāpēc arī autora vērtējums krietni paskarbs – no, maigi izsakoties, īpatnējas personības līdz „lieliskam blēdim”. Nārā – ungārs Radošs, kurš pamanās sapīties ar kolumbiešu narkotiku tirgoņiem, tāpēc viņu piemeklē nelabs gals. Gan jāpiebilst, ka Radoša nelabā gala apraksts ir tik kinematogrāfiski efektīgs, ka liekas aizgūts no kāda Holivudas bojevika, toties šo sadomātības efektu lieliski līdzsvaro Radoša māmiņa, padzīvojusī un reti kolorītā aristokrāte, kas pašcieņu saglabā pat tropu svelmē. Miziņā – džungļu pilots Fernando (manuprāt, šo nodaļu būtu derējis vairāk izvērst – atšķirībā no citiem vēstījumiem, Miziņa vairāk atgādina tikai notikumu pārstāstu). Ļaunuma dārzā – dons Haime, kurš Kolumbijas džungļos iecerējis rakt akmeņogles un kļūt par miljonāru.
Taču šie avantūristi būtībā ir tikai iemesls, lai autors izklāstītu savus pieredzējumus džungļos vai uz Karību jūras salām (drusku traucē tas, ka nekur netiek datēts, kad īsti šie piedzīvojumi norisuši – dažbrīd aptuvenu laiku iespējams noteikt pēc mājieniem tekstā, bet, teiksim, Ļaunuma dārza notikumu laiks man tā arī palika mīkla). Un šie pieredzējumi patiešām aprakstīšanas vērti – kā izsakās autors, „to nav iespējams aprakstīt, ja nekas tamlīdzīgs nav piedzīvots”. No svara ir arī tas, ka Tauriņš nepēta, neapraksta, nenodarbojas ar etnogrāfiju, entomoloģiju vai tamlīdzīgām būšanām. Viņš „vienkārši dzīvo” – un tieši ar šo vienkāršību un neikdienišķās pieredzes ikdienišķumu Tauriņa stāsts paķer uz āķa. Skats uz notikumiem no to dalībnieku skatpunkta dažkārt ir redzīgāks par visrafinētākā pētnieka mērinstrumentiem. Tieši tāpēc nav svarīgi, ko Tauriņš ir aizmirsis, noklusējis, nav pamanījis, nav pievērsis uzmanību vai ko, iespējams, pārspīlējis. Rakstniekam, kuram piemīt ķēriens kaut ko sakarīgi uzlikt uz papīra, lielākoties vienkārši nav laika dzīvot – viņam jāapgūst rakstīšanas māksla, tāpēc rakstnieka pieredze parasti nav nekas vairāk kā rakstīšanas mākslas apgūšanas pieredze. Savukārt cilvēks, kuram ir nosliece un talants uz dzīvošanas un piedzīvojumu meklēšanas mākslu, lielākoties nav spējīgs to aprakstīt. Ļoti reti gadās, kad abas prasmes iemitušas vienā personā – kā avantūristā Tauriņā.
Karogs, 10.2007
_______________________
Vēl par Aleksandru Tauriņu:
Recenzija par grāmatu Orinoko
Guntis Berelis vērtē: 