Žanis Grīva sarunājas ar plantatoru

Vasarā nedēļu izstaigājos pa kalniem. No vienas puses – it kā nekā sevišķa: Eiropas vidiene, Tatri, tūristu biezi apdzīvota teritorija, nekādu ekstremālu piedzīvojumu un pieredzējumu. No otras – lai arī vide it kā puslīdz pazīstama, tomēr kalnu gaiss drusku apostīts, tāpat mazs priekšstats gūts par Slovākijas kultūru un vēsturi. Saskarsme ar citādo vienmēr manī izraisa vēlmi izlikt pieredzēto uz papīra. Ja pietiktu laika un pacietības mazliet paurķēties Augsto Tatru apgabala vēsturē, droši vien saveidotots gan pašam, gan, iespējams, citiem interesants lasāmgabals. Nepietika – nedz pacietības, nedz laika, nedz pārliecības, ka tas vispār vajadzīgs.

Īsi pirms brauciena uz Tatriem Dienas tūrisma lapā izlasīju kaut kāda amerikāņa rakstu par Kadakesu – mazu zvejniekciemu Vidusjūras krastā Katalānijas ziemeļgalā, kurā savulaik dzīvojis Salvadors Dalī un kurā pagājušogad arī man paveicās dažas dienas pabūt. Amerikāņa rakstiņš bija pagalam primitīvs caurskrienoša avīžnieka savārstījums – ko ēdis, ko dzēris, kur gulējis, cik samaksājis, turklāt papildināts ar bildi, kurā redzamā pilsēta nekādā gadījumā nebija Kadakesa. Taču raksts atgādināja, ka pagājušogad Karoga 3. numurā Katalānijas piezīmju Gaudi un zaļie papagaiļi beigu galā biju piesolījis stāstu par Katalānijas pieredzējumiem turpināt, tostarp biju iecerējis pamatīgāk aprakstīt arī Kadekesu, kas nudien to pelnījusi. Virsrakstu esmu izdomājis – Dalī un Ulesas velni –, šādas tādas piezīmes ir sakrājušās, bet nekas vairāk nav darīts. Iemesls tas pats – nav pieticis nedz pacietības, nedz laika.

image

Žanis Grīva sarunājas ar Āfrikas plantatoru

Nez no kurienes manā datorā aizķērusies šepat aplūkojamā bilde: XX gadsimta sešdesmito gadu sākums, Āfrikas vidiene, Žanis Grīva sarunājas ar plantatoru. Kaut arī fotogrāfija amatieriska un stipri miglaina, tomēr kolorīts reti izteiksmīgs. Plantators – garš, drusku izkāmējis, paskarba skata, ieģērbts šortos un tādā kā pusmilitātā kreklā; būtu vēl galvā balta korķa ķivere– sanāktu kārtīga nēģeru ekspluatatora karikatūra no padomju laika Dadža. Žanis Grīva – mazliet apvēlies un pašcieņas pilns ar sociālkritiski asu skatienu vērtē plantatora stāstīto. Tāds reprezentatīvs latviešu padomju rakstnieku, LPSR Nopelniem bagāto kultūras darbinieku, LPSR Valsts prēmijas laureātu, Vispasaules Miera padomes locekļu utt. sugas pārstāvis. Un, lūk: neesmu papūlējies noskaidrot, vai Žanis Grīva kaut kur aprakstījis, kādas tēmas tika pārspriestas ar bildē redzamo plantatoru, taču viņam pietika gan pacietības, gan laika savus Āfrikas pieredzējumus aprakstīt grāmatā Džungļu upe Mellakore, kuģojumus pa jūrām un okeāniem – grāmatā Zem Albatrosa spārniem, braucienu uz Kubu – Bitītes Dūcenītes ceļojumā (bērnībā lasīju reizes trīs – līdzīgi kā Andreja Dripes stāstus par ceļojumiem uz Kamčatku). Gluži tāpat laika un pacietības pietika, piemēram, Jānim Lapsam sarakstītās banānu, siļķu, vētru un sazin vēl kādas grāmatas (lai arī prozists viņš draņķīgs, tomēr tīņa vecumā šos ceļojumu aprakstus lasīju ar interesi), nemaz nerunājot par Skujiņu, Ziedoni, Čaklo un daudziem citiem rakstniekiem, kas itin bieži piekopa ceļojumu aprakstu mākslu. Tātad – lai arī padomju laikā rakstnieki pasaulē tikai izlaisti vien retie un retumis, tomēr ceļojumu aprakstus viņi rakstīja daudz, cītīgi un nebūt ne no caurskrējēju skatpunkta.

 

Patlaban ir gluži pretēja situācija. Rakstnieki braukā pa visu pasauli – daudzi un bieži, taču ne sitami nav piespiežami uzrakstīt kaut ko līdzīgu ceļojumu piezīmēm. Apgalvojums nebūt nav pagrābts no gaisa: 2006. gada Karoga pirmā numura Skata tēma bija Rakstnieks ceļo. Labi atceros, cik grūti bija sadzīt rokā tam materiālus – un kā izčākstēja citādi itin gaišā ideja Karogā daudzmaz regulāri drukāt rakstnieku piezīmes par pasaulē pieredzēto. Vārdu sakot, ceļojumu apraksta žanrs latviešu literatūrā ir beigts un pagalam?

Protams, te varētu iebilst, ka šo sfēru savās rokās pārņēmuši citi ļauži – alpīnisti, stopētāji, laivotāji, žurnālisti, gluži vienkārši – cilvēki, kuru aicinājums ir klenderēt pa pasauli un meklēt piedzīvojumus. Izdevniecības AGB ceļojumu aprakstu sērijā Tik un tā ne mazums arī latviešu autoru grāmatu. Taču starp rakstnieku un ceļotāju ir kāda būtiska atšķirība. Ceļotājam apraksts ir tikai papildinājums pieredzētājam, turpretī rakstniekam prāts orientēts tieši uz pieredzētā aprakstīšanu – un tāpēc viņš, lai arī pieredz mazāk nekā ceļošanas profesionālis, spējīgs lielākā mērā abstrahēties no konkrētām un ļoti bieži mazsvarīgām reālijām un saskatīt, kas slēpjas aiz tām. Negribas banalizēt un apgalvot, ka rakstnieks spējīgs ielūkoties „dziļāk”. Tās ir galīgas muļķības, „dziļāk” – tas nozīmē vien to, ka rakstniekam lielāka sajēga nevis par to, kā plānot ceļojumu, bet gan par to, kā veidot prozisku tekstu, – un tieši tāpēc „miesas piedzīvojumi” rakstnieku darinātajos ceļojumu aprakstos parasti pārvēršas „prāta piedzīvojumos”. Apraksts, ko rada ceļošanas profesionālis, un teksts, ko sacer rakstnieks par ceļojumā pieredzēto, – tās ir cieši saistītas, tomēr dažādas sfēras.

Varam rakt dziļāk un pievērsties tēmai par ceļojumiem literatūrā vispār. Būtībā visu literatūras vēsturi var modelēt kā stīvēšanos starp divām struktūrām – linearitāti un noslēgtu telpu vai vidi. Ja tā, tad izrādās, ka senāka un daudz izplatītāka ir lineārā struktūra – sižets, kuru veido savā starpā saistītu epizožu virkne. Visuzskatāmākā lineārās struktūras izpausme – tas ir stāsts par ceļojumu, un varbūt tieši šā iemesla dēļ bezmaz jebkuras nacionālās literatūras pamatos jau sākot no Odisejas un Eneīdas iebūvēti stāsti par ceļojumiem. Zelta ēzelis, Dons Kihots, Dievišķā komēdija, Gargantija un Pantagriēls, Robinsons Krūzo, Simplicissimuss, Gulivera ceļojumi, Fausts, Bagātību sala utt., utt. – katrs uzskaitījumu var turpināt pēc savas gaumes un patikšanas un pārliecināties, ka līdz pat XIX gadsimta nogalei literatūrā dominēja stāsti par ceļojumiem (vismaz – stāsts par ceļojumu tika izmantots par iemeslu, lai autors secīgi varētu izklāstīt savas idejas – kā tas tika darīts, piemēram, Faustā). Vēlāk šie stāsti modificējās, un ceļojums telpā pārtapa par, piemēram, ceļojumu personības dzīlēs, izziņas ceļu vai ceļojumu vēsturē, taču struktūra saglabājās gandrīz nemainīga. XX gadsimta prozistu stūrgalvīgie centieni noārdīt teksta linearitāti lielākoties realizējās kā šās struktūras sadalīšanu smalkākās vienībās, no kurām katra, uzmanīgāk ielūkojoties, glabā sevī lineārā vēstījuma ideju.

Latviešu literatūrā ir mazliet citāda situācija. „Prozas formulu” radīja nevis stāsts par ceļojumu un robežu pārkāpšanu, bet gan stāsts par mikrosvārstībām, kas noris noslēgtā un lielā mērā no ārpasaules izolētā vidē, – Mērnieku laiki. Runa nav par to, ka ģeogrāfisko robežu paplašināšana nāktu par labu literatūrai – tās, protams, aplamības. No svara ir tas, ka klasiķi, precīzi definēdami telpiskos orientierus un vienlaikus robežstabiņus (zemnieku viensēta, muiža, krogs, baznīca), savā ziņā „aizliedza” kustību telpā, līdz ar to citādi gluži pašsaprotamo noslēgtās vides struktūru pārtapinot krātiņā, jo klasiķu nospraustās robežas grūti pārkāpjamas jau tad, kad viņi vēl ir laikabiedri un nav iemituši literatūrvēsturiskos pētījumos. Blaumanis un Niedra noslēgtās vides ideju vēl vairāk nostiprināja, bet Poruka daļēji autobiogrāfiskais ceļojums uz Drēzdeni Pērļu zvejniekā tā arī palika viņa vienīgais likumpārkāpums. Grozi kā gribi – līdz pat XX gadsimta divdesmitajiem gadiem latviešu literatūrā dominēja noslēgtās vides ideja.

Gluži dabiski, ka rodas kārdinājums pašreizējo ceļojumu aprakstu deficītu atvedināt uz latviešu prozas pirmsākumos radīto krātiņu, bet padomju laika bagātīgo ceļojumu aprakstu klāstu skaidrot pavisam vienkārši – rakstnieka saskarsme ar citādo bija tik eksotiska padarīšana, ka pati no sevis prasījās uz papīra. Tak nekā – jau „prozas formulas” autori brāļi Kaudzītes pirmie profesionālā līmenī piekopa gan ceļošanu, gan ceļošanas aprakstīšanu. XIX gadsimta astoņdesmitajos gados viņiem presē publicētas ceļojumu piezīmes par Igauniju, Krieviju, Somiju, Vāciju, Itāliju, Austriju, Beļģiju, Šveici, Franciju. Tātad prozas klasiķi vienlaikus ir arī ceļojumu aprakstu žanra klasiķi, un šis žanrs aizsākās gandrīz vienlaikus ar latviešu romānu. Turklāt pēcāk rakstnieki labprāt savus pieredzējumus svešās zemēs izmantoja arī prozā – atcerēsimies, piemēram, vienu no labākajiem Jaunsudrabiņa romāniem Nāves deja, kurā darbība noris Baku, un Kapri, kas gan nav pieskaitāms viņa izcilākajiem darbiem. Galu galā – arī hrestomātiskais Brīviņu saimnieka brauciens cauri pagastam savā būtībā ir perfekti izstrādāts ceļojuma apraksts.

Taisnību sakot, es nezinu, kāpēc patlaban rit nevis ceļojumu apraksta žanra uzplaukums, kuram it kā būtu visi objektīvie priekšnosacījumi, bet gan lēna un ieilgusi miršana. Gluži tāpat man nav skaidrs, kāpēc pats neesmu izlicis uz papīra savus pieredzējumus. It kā būtu, par ko stāstīt – un ir pat kārdinājums stāstīt –, tomēr bremzē kaut kāda vārdos grūti formulējama sajūta, kura noteikti nepiemita Žanim Grīvam, kad viņš sarunājās ar Āfrikas plantatoru. Man ir lielas aizdomas, ka jautājums jāskata krietni plašāk, jo pagalam ir ne jau tikai ceļojumu apraksta žanrs vien – knapi dvašo arī tas, ko savulaik dēvēja par publicistiku un ko pareizāk droši vien būtu dēvēt par dokumentālo prozu. Pieļauju, ka tas viss saistāms ar rakstnieku neuzticēšanos faktiem, kas savukārt izriet no deviņdesmitajos gados aktuālās realitātes apšaubīšanas idejas.

Karogs, 09.2007

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s