Aleksandrs Tauriņš “Orinoko”

image 2007. gadā iznāca Aleksandra Tauriņa grāmata Avantūristi. Šogad – Orinoko (Jāņa Rozes apgāds). Vispār tas, šķiet, ir nebijis gadījums latviešu literatūrā – rakstnieks debitē literatūrā deviņdesmit gadu vecumā (Tauriņš dzimis 1917. gadā; cik zinu, agrāk viņš nav publicējies un rakstīt sācis pēc tam, kad slimības dēļ zaudējis iespēju gleznot), turklāt debitē veiksmīgi. Īstenībā gan Orinoko sarakstīta krietni pirms Avantūristiem deviņdesmitajos gados pirms Tauriņa pārcelšanās uz Latviju, turklāt angliski, bet tagad autors pats to pārtulkojis latviski.

Nebūt nepārspīlēju, apgalvodams, ka Tauriņa grāmatām sakars ar literatūru. Orinoko nav ierastais ceļojumu apraksts vai atmiņas, par kādām mēdz apgalvot, ka tām piemīt „kultūrvēsturiska vērtība”. Ar Avantūristiem drusku citādi – grāmata bija sastiķēta no četriem neatkarīgiem stāstījumiem, kurus saista tikai tas fakts, ka autors šos avantūristus skatījis paša acīm, tāpēc Avantūristi vairāk sliecas uz atmiņu apkopojuma pusi. Savukārt pēc Orinoko izlasīšanas paliek iespaids kā no pilnvērtīga romāna ar ļoti pārdomātu kompozīciju un precīzi izsvērtu vēstījumu, turklāt arī autora valodiskie defekti, kas sākumā var drusku kaitināt, pēcāk pārtop stilistiskā efektā. Orinoko stāstīts par autora ceļojumu uz Orinoko augšteci, turklāt viņš ceļo ne tik daudz visādu apšaubāmu romantisku vai nopietnāk uztveramu avantūristisku motīvu vadīts, bet gan gluži pragmatisku iemeslu dēļ – viņam jāuzglezno yanomami indiāņu svētie akmeņi, lai bilde tiktu ievietota kāda mūka grāmatas titullapā; mūks visu mūžu nostrādājis pie Orinoko, gādādams par indiāņu dvēselēm un drusku arī miesām. Tauriņš veiksmīgi izvairījies visām autobiogrāfiskas ievirzes tekstu lamatām – gan no nepamatotiem pārlēcieniem laikā un telpā (kas vispār raksturīgi atmiņām), gan no konspekta stilistikas (tā savukārt tipiska ceļojumu aprakstu īpatnība), gan, gluži pretēji, gluži cilvēciskās, bet rakstniekam pagalam neprofesionālās noslieces izstāstīt visu un izteikties par visu. Aizraujošus ceļojumus un piedzīvojumus tekstā iespējams pārtapināt sātaniski garlaicīgā lasāmvielā. Tāpat no dīkas nīkuļošanas klubkrēslā iespējams uzdarināt izcilu romānu. Ļoti reti gadās, kad cilvēks, pieredzējis romāna cienīgu materiālu, spējīgs to arī aprakstīt. Laikam gan pēc Tumsas sirds neviens ceļojums pa džungļu upi nevar iztikt bez Konrada klātbūtnes. Tā arī šoreiz – grūti pateikt, cik apzināti vai ne, bet mīklainā un neizdibināmā „tumsas sirds” nemitīgi nojaušama kaut kur fonā un projicējas ceļojumā sastaptajos ļaužos (dažbrīd gan paliek iespaids, ka autors ar to pārspīlēti krāšņajiem raksturojumiem drusku pāršauj pār strīpu). Arī Orinoko „tumsas sirds” tiek sasniegta, akmeņi uzgleznoti, mūks iepazīts, yanomami indiāņi arī. Kas tālāk? Tālāk – īstenībā nekas, viss sākas no gala, kas, iespējams, ir viena no grāmatas pievilcīgākajām īpatnībām – neikdienišķās pieredzes ikdienišķums.

Nākamgad gaidāma vēl viena Tauriņa grāmata, kas jau pabeigta – par dzīvi Andu kalnos četrarpus kilometru augstumā, bet patlaban autors strādā pie grāmatas par pieredzējumiem dimantu raktuvē.

Karogs, 09.2008

____________________

Vēl par Aleksandru Tauriņu:

Recenzija par grāmatu Avantūristi

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s