Priekšnieks par rakstnieku. Saruna ar Māri Bērziņu

G. B. Pavisam drīz iznāks tava īsprozas grāmata Gūtenmorgens un… Kā īsti piedzima šis drusku absurdais, bet visādā ziņā simpātiskais tips vārdā Gūtenmorgens? Pats izšļuka laukā vai tu ilgi un smagi viņu veidoji, tēsi un apdarināji?

M. B. Neko speciālu nedarīju – vienkārši rakstīju stāstiņu ar absurda elementiem, Gūtenmorgena vārds vēl nebija radies, stāstiņš sanāca A4 lappuses garumā, un tad es sajutu – jā, tas ir īstais formāts, tas man patīk. Stāstiņš bija neparasts, tāpēc izdomāju, ka arī vārdam jābūt… nu, drusku neparastam.

Māris Bērziņš Gūtenmorgens Māris Bērziņš G. B. Vispār grāmatā ir viens stāsts, kurā tu sniedz ļoti nopietnu pamatojumu, kāpēc tieši Gūtenmorgens. Absurdā pasaulē arī cilvēka vārds rodas diezgan absurdā manierē.

M. B. Nu, tas bija vēlāk. Kaut kā taču Gūtenmorgena neparastais vārds bija jāizskaidro. Pirmais gabala bija Gūtenmorgens un karma – arī grāmatā tas nāks pirmais. Atzīšos, stāsts tapa tīrā Harmsa iespaidā – tobrīd lasīju Harmsu, un sagribējās dabūt gatavu kaut ko līdzīgu.

G. B. Labi, Gūtenmorgena piedzimšanas apstākļi puslīdz būtu skaidri. Bet kā piedzima Māris Bērziņš? Es domāju – rakstnieks Māris Bērziņš.

M. B. Rakstnieks – vispār pirmo reizi rakstīju ceturtajā vai piektajā klasē, turklāt ar ilustrācijām. Pantiņi Hugo Diega manierē, protams, atbilstoši manam vecumam. Tajos darbojās tāds Ansis Cālis. Bērnībā biju pilnībā ieciklojies uz komēdijām, lasīju Dadžus, Dadža kalendārus. Nepatika, teiksim, filmas par karu, bet viss, kas saistīts ar humoru, gan labi gāja pie sirds. Zīmēju arī karikatūras. Vēl tagad reizēm šo to uzzīmēju, bet nevienam nerādu. Pēc tam – viss, neko nerakstīju.

Vidusskolā man bija draugs, Imants Auziņš, Širmis, dzejnieka Imanta Auziņa brāļadēls. Tā vispār bija tāda jautra kompānija, es gan biju jaunāks – viņiem jau pāri divdesmit, man kādi sešpadsmit septiņpadsmit. Sīkais, vārdusakot. Viņu iespaidā kādus pantus uzrakstīju, bet mani nolamāja, ka sanākot pārāk patētiski, tāpēc atmetu. Širmis lasīja magones, līdzīgi kā daudzi hipiji aizrāvās ar narkotiku padarīšanu – un tai sakarā es uzrakstīju mazu poēmu Kā Širmis iet hanku vākt. Tāds ironisks lasāmgabals, tas gan viņam patika. Bet tad mūsu ceļi šķīrās, aizgāju armijā, pēc tam studēju ekonomiku – un man nebija ne mazākā sakara ar literatūru.

G. B. Cik zinu, tu jau daudzus gadus esi bijis profesionāls priekšnieks, turklāt lāgiem pat stipri atšķirīgās sfērās. Taisnību sakot, tu esi vienīgais profesionālais priekšnieks, kuru jebkad esmu sastapis. Kaut kā jocīgi – man grūti iedomāties, ka cilvēkam varētu būtu tada sūtība vai aicinājums – strādāt par priekšnieku.

M. B. Jā, beidzu ekonomistus, ap trīsdesmit gadu vecumā pirmo reizi kļuvu par priekšnieku, un tad es sapratu, ka tas darbs man padodas…

G. B. Padodas tai ziņā, ka esi labs priekšnieks?

M. B. Nuja. Mamma arī stāsta, ka bērnībā es bijis, neteiksim, līderis, bet visu organizējis. Organizatora dotības – kaut ko noorganizēt, kaut ko sarunāt. Tas arī priekšnieka darbā ir svarīgākais. Saproti, manī nav nekādas tieksmes pēc varas vai kas tamlīdzīgs. Nekad neesmu šādi formulējis savu mērķi – tagad tik uz augšu pa karjeras kāpnēm, kamēr augstajā amatā iekšā. Bet nomenedžerēt kādas lietas – to jā. Beidzu arī viengadīgo Starptautisko attiecību institūtu, strādāju dažādās firmās, tad – Ekonomikas ministrijā un tur man piedāvāja izveidot vienu pilnīgi jaunu iestādi, Energoapgādes regulēšanas padomi. Nu, izveidoju, kādus divus gadus sabiju par direktoru, pēc tam patrāpījās acīs sludinājums par konkursu uz Kultūrkapitāla direktoru amatu. Nāca pat tāda kā apskaidrība, ka man noteikti jāpiedalās konkursā, jo tā kultūras ļaužu vide man allaž bijusi tuva – kaut vai tas pats Širmis ar kompāniju. Arī ekonomistu un pragmatiķu vidē it kā esmu skaitījies ne gluži no šīs operas, man visu laiku nāk prātā kaut kādas absurdas idejas. Konkursu vinnēju, man parādīja pilnīgi tukšas telpas ar vienu ķeblīti istabas vidū un paziņoja, ka pēc divām nedēļām Kultūrkapitāla fondam jāsāk darboties. Nu, ko, uztaisīju to sistēmu, darbojas joprojām. Pēc laika sametās garlaicīgi – mehānisms strādāja, visi pienākumi deleģēti darbiniekiem, un kā reizi nāca kārtējais piedāvājums izveidot jaunu kantori. Aizgāju taisīt to – Rīgas pilsētas sabiedrisko pakalpojumu regulatoru.

G. B. Zini, man kaut kā tas viss neštimmē kopā. No vienas puses – tu it kā nopietns un aizņemts cilvēks, daudz strādā, turklāt ekonomists, tātad – ar izteiktu racionālā prāta dominanti. No otras – tu sper laukā kaut ko tik dullu, smieklīgu un aizraujošu kā Gūtenmorgena cikla stāsti. Turklāt sāc to darīt, kad tev jau pāri četrdesmit ierastais debitanta vecums jau tālā pagātnē.

M. B. Laikam jau kaut kas iekšā visu laiku sēdējis… Zini, arī par ierēdni esot daudz kas jāraksta. Protams, tā nav literatūra, bet domas jāprot izteikt. Atceros, būdams Kultūrkapitāla fonda direktors, uzrakstīju rakstu Dienai – tīri par ekonomiskām problēmām. Anita Rožkalne izlasa un saka: „Es no tām lietām nekā nesaprotu, bet izlasīju tavu rakstu un tad visu sapratu.” Priekšniekam viss jāprot izskaidrot, lai pat muļķim skaidrs… Tur uzreiz cita nelaime – literatūrā tā nevar. Pateiksi pārāk daudz, visu smalki izskaidrosi – nekas jēdzīgs nesanāks. Īstenībā šī nosliece uz izskaidrošanu man pat traucē, tā ieēdusies, ka sanāk automātiski un visu laiku jādomā, kā no tās atbrīvoties. Un vēl man senčos bijuši daudz skolotāju, droši vien no viņiem nāk nosliece uz didaktiku – tad vispār jāuzmanās.

Vispār doma par rakstīšanu radās jau tad, kad strādāju Kultūrkapitālā, bet sajutos brīvāks tikai, kad tiku prom no tās vides. Kaut kā aplami likās… Nu gan – redz, atnācis tāds ekonomists uz Kultūrkapitālu, sasūcies kultūru un tagad tik sāks rakstīt. Un, ja publiski būtu kaut ko rādījis, man liekas, neviens neko kritisku neteiktu. Kā tu pateiksi direktoram, ka viņš uzcepis baigo sūdu.

Es taču esmu rakstījis arī sprediķus un pats kāpis kancelē. Līdz kādam 1996. gadam dzīvoju, maigi izsakoties, diezgan bohēmiski, bet tad tas sāka traucēt, un aizgāju tādos kā garīgajos meklējumos. Un, kā jau tas mēdz notikt, no viena grāvja kritu otrā – nokristījos un tā tālāk. Sākumā tas viss notika ar baigo jūsmu, bet vēlāk, protams, noplaka. Aizgāju uz Lutera akadēmiju, studēju – un tur bija jāraksta sprediķi. Beidzot pirmo mācību gadu, konsistorijā izvērtēja sprediķus, konstatēja, ka man sanācis vislabāk, un izdomāja, ka pats to varētu arī nolasīt. Kāpu Jaunās Ģertrūdes baznīcas kancelē un teicu sprediķi. Starp citu, to sprediķi, gan pārtaisītu var izlasīt manā romānā Ērika Trauma sapnis. Bet, zini, kad uzvilku to melno talāru, uztraukumā ātri runāju, baznīcā atbalss, kas pārklājas ar balsi, neviens neko nesaprot… Man likās, ka spēlēju tātri, kā tāds klauns, ākstos te pa altāra priekšu. Gribējās pasmieties pašam par sevi, bet to jau tur nevar darīt – un tad es sapratu, ka baznīcā es galīgi neiederos. Turklāt baznīca tomēr ir organizācija, kantoris, ar savām būšanām un nebūšanām, intrigām un visu pārējo…

G. B. Baznīcā tu negribētu būt par priekšnieku?

M. B. Nē, nē, tas nav priekš manis.

G. B. Tu pieminēji, ka ceri sagaidīt kritiskus izteikumus par saviem tekstiem. Tātad atšķirībā no daudziem citiem rakstītājiem tu pat ieklausies kritiskos izteikumos un neapvainojies?

M. B. Varu kādreiz nepiekrist, ja liekas, ka tas, kā rakstu es, ir pareizāk, bet, jā, labprāt ieklausos. Literatūrā nejūtos tik atbrīvots kā priekšnieka darbā, kur jūtos stabils un pārliecināts par sevi. Gribas lai izlasa, novērtē – varbūt pat nekā nemainu, bet viedokli noteikti gribas dzirdēt.

G. B. Vārdu sakot, tapa tava pirmā grāmata – romāns Ērika Trauma sapnis.

M. B. Tolaik Imantam Auziņam, tam pašam, kas Širmis, iznāca dzejoļu grāmatiņa. Tai sakarā pēkšņi atcerējos gadījumu, kā viņš nelaimīgas mīlestības dēļ taisījis pašnāvību. Širmis bija ļoti oriģināls, un arī pašnāvības ideja izcēlās ar oriģinalitāti. Viņš piekrāmēja pilnu spaini ar akmeņiem, spaini iesēja striķī, striķi pārmeta pāri priedes zaram, uzvilka spaini gaisā, piezvanīja meitenei, lai atbrauc, un pats nostājās zem spaiņa. Kad meitene nāks pa vārtiņiem iekšā, laidīs striķi vaļā, lai spainis nāk uz galvas un tad viņš būs beigts…

G. B. Paklau, bet tas jau vairāk izklausās pēc Gūtenmorgena izdarībām. Tiešām reāls gadījums?

M. B. Tā viņš pats stāstīja. Man šis atgadījums likās tik foršs, ka pats prasījās uz papīra. Uzrakstīju četras piecas lapas un parādīju Sniedzei, savai sievai. Viņa izlasīja – un uzreiz prasīja, kas tad notiks tālāk. Nu, nācās rakstīt uz priekšu – un, kad vēl iedomājos, ka darbs pie romāna – tā savā ziņā arī ir menedžēšana, bet ar tēliem…

G. B. Tēlu priekšnieks?

M. B. Jā, tēlu priekšnieks. Tā pāris mēnešos romāns uzrakstījās. Iznāca 2003. gada decembrī. Ērika Trauma sapnis lielā mērā ir autobiogrāfisks – es patiešām biju sadalījies četrās daļās. Bet visas – pozitīvas. Kā tu pats par sevi ko sliktu rakstīsi? Nu, tad arī dabūju kritiku par to, pamatīgi. 2004. gadā jutos tā izpumpējies, ka nekā nerakstīju, nē, iesāku vienu gabalu, bet, domāju, tam vairs nepieķeršos. 2005. gada pavasarī uzrakstījās pirmais Gūtenmorgens. Citreiz nedēļā uzrakstu divus, citreiz mēnesī tikai vienu.

G. B. Tāds drusku nepieklājīgs jautājums. Tevi nekad nav mulsinājis vārds Māris Bērziņš? Rakstniekam mazāk piemērots varētu būt tikai Jānis Bērziņš. Nav bijusi vēlēšanās sameklēt kādu āķīgu pseidonīmu un vienā rāvienā atbrīvoties no daudzajiem latviešu Bērziņiem?

Māris Bērziņš

Māris Bērziņš, iejūtoties Gūtenmorgena priekšnieka ādā grāmatas Gūtenmorgens un… prezentācijā 17.05.2007

M. B. Vecaistēvs bija Jānis Bērziņš. Bet vecmāmiņa bija Kalnbērziņa un apprecējās ar Bērziņu…

G. B. Zini, tas atkal izklausās pēc fragmenta no kāda Gūtenmorgena pastāstiņa. Tur arī ņudzinās, dubultojas, trīs un daudzkāršojas visādi Kalniņi un Bērziņi.

M. B. Bija doma par pseidonīmu – Andrejs Kraulis, tas mans otrs vectēvs, viņš man bija tāds kā garīgais tēvs. Bet nesaņēmos, kaut gan, piemēram, Andra Bērziņa latviešu literatūrā nav, toties ir Andris Zeibots. Vispār Latvijā ir kādi 130 Māri Bērziņi, bet, ceru, neviens no viņiem literatūrā nelīdīs iekšā.

G. B. Intervijas sākumā tu jau piesauci Harmsu. Arī dažs cits lasītājs jau pamanījis tavos tekstos Harmsa pēdas.

M. B. Jā, no Harmsa tur šis tas ir, bet es no tā nekautrējos.

G. B. Runa jau nav par to. Tur arī vajag talantu – atrast īstos skolotājus. Bet – cik lielā mērā šī inspirēšanās ir apzināta? Teiksim, tu ieslēdz datoru un domā: tagad, jā, tagad gan es rakstīšu kā Harmss.

M. B. Nē, es domāju, ka rakstīšu kā Māris Bērziņš. Tomēr saprotu, ka Harmss mani mazliet pabakstīja vajadzīgajā virzienā…

G. B. Parādīja, ka arī tā drīkst?

M. B. Jā, faktiski viņš mani iedrošināja, viņam jaut tie gabali daudz dullāki. Salīdzinājumā ar Harmsu esmu baigais reēlists. Vēl jau arī Vonnegūts, vēl daži… Vienmēr ir patikusi literatūra, kurā ir humors.

G. B. Tagad grāmata par Gūtenmorgenu ir pabeigta. Pats Gūtenmorgens ir beigts un pagalam – vai arī cikls vēl turpināsies?

M. B. To gan nezinu. Taisnību sakot, jūtu, ka lāgiem sāku atkārtoties. Šobrīd Gūtenmorgena tēma ir izsmēlusies, pēdējā laikā esmu aizrāvies ar dramaturģiju. Karogā bija publicēta luga Šeit neviens nepīpēs, vēl dažas ir sarakstījušās.

G. B. Cik lielu vietu rakstniecība patlaban ieņem tavā esamībā?

M. B. Šobrīd rakstīšana laikam man ir pats galvenais. Dod vislielākās mokas un vislielāko prieku.

G. B. Rakstnieks nenogalinās priekšnieku?

M. B. Jūtu, ka pamazām jau to dara. Bet pagaidām jūtos diezgan harmoniski – abas sfēras viena otru papildina. Īstenībā man pat negribētos palikt par profesionālu rakstnieku, kas tikai sēž mājās un raksta.

Karogs, 05.2007

______________________________

Vēl par Māri Bērziņu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s