Ilgonis Bērsons “Biobibliogrāfija”

Bibliogrāfija, protams, ir viscaur svētīga un izcili noderīga padarīšana. Visu cieņu bibliogrāfiem – bez viņiem literatūras un jebkuras zinātnes nozares kopaina būtu krietni bēdīgāka. Taču man vienmēr bija licies, ka bibliogrāfija ir tīri utilitārs žanrs, obligāta jebkāda veida analīzes vai refleksijas piedeva, un runāt par to kā par lasāmvielu ir vismaz aplami, ja ne galīgi absurdi. Pārliecība sagrīļojās, pagājušogad lasot Raimonda Brieža sastādīto Latviešu literatūras hroniku sastatījumā ar notikumiem pasaulē, kas būtībā ir milzīgs bibliogrāfiskais saraksts, atdzīvināts ar faktiem no citām esamības sfērām. Tāpat notika ar biobibliogrāfiju Ilgonis Bērsons (Latvijas Akadēmiskā bibliotēka; sastādītāja Dzintra Zaķe), kuru intereses pēc drusku pašķirstīju, bet pēcāk izrādījās, ka esmu iekritis tajā uz krietni daudzām stundām.

Ar Bērsona tekstiem droši vien saskāries katrs lasītājs, kam puslīdz nopietna interese ne tikai par lasāmo tekstu „kā tādu”, bet arī par latviešu literatūras vēsturi. Viņš sarakstījis milzumdaudz literatūrvēsturisku rakstu, priekšvārdu, pēcvārdu un komentāru, sastādījis grāmatas un kopotus rakstus, veidojis ar literatūru saistīto norišu hronikas, lāgiem drusku dzejojis, cēlis dienasgaismā aizmirstus, pusaizmirstus vai vispār nezināmus rakstniekus, inspirējis šo autoru darbu publikācijas utt. Bērsons nav teorētiķis (un nemaz nepretendē par tādu būt) – viņš ir faktu vācējs, apkopotājs un sistematizētājs. Ne velti priekšvārdā Valdis Rūmnieks viņu nokrustī par faktu karali – apgalvojums nebūt nav pārspīlēts, jo, pieļauju, nav cita literatūrpētnieka, kurš tik labi orientētos faktos un tekstos, kas veidojuši latviešu literatūras fona norises. Tie tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet mazsvarīgas un ar konkrēto literatūras diždarbu nesaistītas. Parasti literatūras augstajos plauktos nonāk uz pirkstiem saskaitāmi kāda klasiķa teksti – un, ja drusku apdomājas, nenovēršami rodas ķecerīgs jautājums: ar ko tad šis cilvēks visu garo mūžu ir nodarbojies, ja pamanījies dabūt gatavas tikai nedaudzas grāmatas? Kāpēc ģēnijam tik mazs ģeniālo darbu procents? Atbilde acīmredzama – lielākoties viņš noņēmies tieši ar šīm fona padarīšanām, tāpēc to analīze un pat tikai celšana dienasgaismā bieži ļauj saprast, kāpēc attiecīgais par ģeniālu klasificētais teksts ir tieši tāds, kāds tas ir. Apgaismības laikmets pirms dažiem gadsimtiem radīja enciklopēdista jēdzienu. Mūslaikos enciklopēdisms šķiet galīgi utopiska lieta, tāpēc pret personību, kas enciklopēdisma ideju apbrīnojamā stūrgalvībā tiecas realizēt praksē, rodas vēl lielāka cieņa. Ir skaidrs, ka „visu vēsturi”, lai arī tā būtu „tikai” literatūras vēsture, nav iespējams izlikt vispārējai aplūkošanai, jo vēsture ir tikai un vienīgi vēsture, bet tas, ko mēs saprotam ar vēstures jēdzienu, īstenībā ir stāsts par vēsturi, kas izstāstāms neskaitāmos dažādos variantos. Taču var noaust faktu tīmekli, kas līdzētu vairāk uzticēties stāstiem par vēsturi, un, jo tīmekļa „acis” mazākas (t. i., zināmo faktu vairāk, versiju, pieļāvumu un klaju fantāziju – mazāk), jo stāsts kļūst ticamāks un potenciāli patiesāks. Tieši ar to nu jau turpat 60 gadus nodarbojies Bērsons.

Visviens, arī to apzinoties, Bērsona darbības mērogi liekas pārsteidzoši. Kopējais publikāciju skaits līdz 2006. gada beigām – 2186 (neskaitot tulkojumus, rediģētās grāmatas, intervijas un tamlīdzīgus tekstus; turklāt Bērsons priekšvārdā raksta, ka „visus savus darbus nevaru atpazīt”, – runa ir par daudzām mazām publikācijām gan savulaik Karogā beigu gala nodaļās, gan enciklopēdijās). Pirmā publikācija – 1949. gadā. Gluži vai aizkustinoši komiski lasīt, ka pirmos gadus vēlākais literatūrpētnieks visdziļākajā nopietnībā apcerējis, ka Mirdzai vajag strādāt, nevis slinkot, Pļauja sākusies, bet Molotova vārdā nosauktais kolhozs tai nav sagatavojies un tamlīdzīgas būšanas – līdz pat 1953. gadam, kad starp kolhoziem, bitēm ganībās un ražas pļaujām iesprukušas pirmās recenzijas, kaut gan – jau 1952. gada 31. decembra Padomju Jaunatnē pazib kāds rakstiņš Pētīšu literatūru [par I. Bērsona nodomiem 1953. g.]. Literatūras pētīšana sākas 1953. gadā, kad publicētas ne tikai aktuālās recenzijas un pārdomas par kādu studentu pāri, bet arī pirmais literatūrvēsturiskais raksts par Jūliju Dievkociņu. Un tā tālāk – līdz pat Jaunsudrabiņa, Aleksandra Grīna, Breikša, Skalbes kopotajiem rakstiem, kurus Bērsons sakārtojis un komentējis. Tik ļoti lakoniskā un mānīgi sausā bibliogrāfija izrādās ļoti daiļrunīgs žanrs, kas vēsta ne tikai par Bērsona publikācijām un to skaitu, bet arī par laikmetu, precīzāk, laikmetiem, kuros viņš iemitināts, turklāt papildus dimensiju piešķir arī sen pačibējušo preses izdevumu nosaukumi (starp citu, par nosaukumiem – arī avīžraksta virsraksts ir izteiksmīga laikmeta liecība), citu autoru vārdi, atsauksmes par Bērsona apcerēm un daudzi citi bibliogrāfijām raksturīgie elementi.

Pasaulē ne mazums romānu, kas veidoti kā fiktīvu rakstnieku biogrāfijas. Lasot Bērsona biobibliogrāfiju, gluži vai rodas ķecerīga iecere – pieļauju, iespējams sacerēt romānu fiktīva bibliogrāfiska saraksta formā, turklāt tas varētu būt izcili aizraujošs romāns.

Karogs, 05.2007

________________________________

Vēl par Ilgoni Bērsonu:

Recenzija par grāmatu Auseklītis zem āmura un kāškrusta

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s