Priekšnieks par rakstnieku. Saruna ar Māri Bērziņu

G. B. Pavisam drīz iznāks tava īsprozas grāmata Gūtenmorgens un… Kā īsti piedzima šis drusku absurdais, bet visādā ziņā simpātiskais tips vārdā Gūtenmorgens? Pats izšļuka laukā vai tu ilgi un smagi viņu veidoji, tēsi un apdarināji?

M. B. Neko speciālu nedarīju – vienkārši rakstīju stāstiņu ar absurda elementiem, Gūtenmorgena vārds vēl nebija radies, stāstiņš sanāca A4 lappuses garumā, un tad es sajutu – jā, tas ir īstais formāts, tas man patīk. Stāstiņš bija neparasts, tāpēc izdomāju, ka arī vārdam jābūt… nu, drusku neparastam.

Māris Bērziņš Gūtenmorgens Māris Bērziņš G. B. Vispār grāmatā ir viens stāsts, kurā tu sniedz ļoti nopietnu pamatojumu, kāpēc tieši Gūtenmorgens. Absurdā pasaulē arī cilvēka vārds rodas diezgan absurdā manierē.

M. B. Nu, tas bija vēlāk. Kaut kā taču Gūtenmorgena neparastais vārds bija jāizskaidro. Pirmais gabala bija Gūtenmorgens un karma – arī grāmatā tas nāks pirmais. Atzīšos, stāsts tapa tīrā Harmsa iespaidā – tobrīd lasīju Harmsu, un sagribējās dabūt gatavu kaut ko līdzīgu.

G. B. Labi, Gūtenmorgena piedzimšanas apstākļi puslīdz būtu skaidri. Bet kā piedzima Māris Bērziņš? Es domāju – rakstnieks Māris Bērziņš.

M. B. Rakstnieks – vispār pirmo reizi rakstīju ceturtajā vai piektajā klasē, turklāt ar ilustrācijām. Pantiņi Hugo Diega manierē, protams, atbilstoši manam vecumam. Tajos darbojās tāds Ansis Cālis. Bērnībā biju pilnībā ieciklojies uz komēdijām, lasīju Dadžus, Dadža kalendārus. Nepatika, teiksim, filmas par karu, bet viss, kas saistīts ar humoru, gan labi gāja pie sirds. Zīmēju arī karikatūras. Vēl tagad reizēm šo to uzzīmēju, bet nevienam nerādu. Pēc tam – viss, neko nerakstīju.

Vidusskolā man bija draugs, Imants Auziņš, Širmis, dzejnieka Imanta Auziņa brāļadēls. Tā vispār bija tāda jautra kompānija, es gan biju jaunāks – viņiem jau pāri divdesmit, man kādi sešpadsmit septiņpadsmit. Sīkais, vārdusakot. Viņu iespaidā kādus pantus uzrakstīju, bet mani nolamāja, ka sanākot pārāk patētiski, tāpēc atmetu. Širmis lasīja magones, līdzīgi kā daudzi hipiji aizrāvās ar narkotiku padarīšanu – un tai sakarā es uzrakstīju mazu poēmu Kā Širmis iet hanku vākt. Tāds ironisks lasāmgabals, tas gan viņam patika. Bet tad mūsu ceļi šķīrās, aizgāju armijā, pēc tam studēju ekonomiku – un man nebija ne mazākā sakara ar literatūru.

G. B. Cik zinu, tu jau daudzus gadus esi bijis profesionāls priekšnieks, turklāt lāgiem pat stipri atšķirīgās sfērās. Taisnību sakot, tu esi vienīgais profesionālais priekšnieks, kuru jebkad esmu sastapis. Kaut kā jocīgi – man grūti iedomāties, ka cilvēkam varētu būtu tada sūtība vai aicinājums – strādāt par priekšnieku.

M. B. Jā, beidzu ekonomistus, ap trīsdesmit gadu vecumā pirmo reizi kļuvu par priekšnieku, un tad es sapratu, ka tas darbs man padodas…

Turpināt lasīt