Vārdi un / kā vardes

Vārds kā varde no mutes laukā lec – neatceros, kurš dzejdaris savulaik apmēram šādi izteicies. Iespējams, Neibarts – bet šoreiz no svara nav ne autora vārds, nedz konteksts, kādā šī frāze parādījās. Svarīga ir tikai vārdu vardiskā iedaba. Gluži triviāla doma: vārdi mēdz pasprukt nevilšus, necerēti un negribēti, izlekt no mutes un aizlēkāt prom pasaulē, kur to klaiņojumi ir absolūti neprognozējami. Gluži tāpat, kā mēs nevaram paredzēt, uz kuru pusi un kāda suņa pēc leks varde, mēs pat aptuveni nespējam iedomāties arī pasaulē palaista vārda iespējamo maršrutu. Tu, cilvēks, pasaki vienu, kāds saklausīs ko citu, un, pārstāstot tevis teikto vai rakstīto, pats neapzinādamies, pateiks vēl pavisam ko citu. Un tā tālāk. No vardes neizdibināmās dabas varētu izvedināt kārtīgu lingvistikas īso kursu ar piedienīgu semitotikas elementu īpatsvaru. (Pamanījāt? Atzīšos, šoreiz es apzināti pieļāvu kļūdu, semiotiku pārtapinot par semitotiku, un darīju to tāpēc, ka nu jau pārdesmit gadus – savulaik ar rakstāmmašīnu, tagad ar datoru – apbrīnojami regulāri vārda „semiotika” vietā ātrumā uzklabinu sasodīto un mīklaino „semitotiku”. Reiz semitotika ieklīda pat kādā publikācijā – nebija pamanījusi arī korektore . Nav īpaši jāpiepūl fantāzija, lai iedomātos, ka kāds izcili saprātīgs vai vismaz asprātīgs ļaužs šo semitotiku pārķer, izinterpretē no tās jēgas lērumu, un tad jau vairs nav tālu no no semiotiķu diskusijām ar semitotiķiem, kas varētu būt līdzvērtīgas filosofu diskusijām ar filozofiem. Jo – vārdi patiesi lēkā kā vardes, un vispirmām kārtām šo faktu apliecina aizdomīgā vārdu „varde” un „vārdi” līdzība.)

Taču tas viss štrunts – krietni lielākas klizmas sākas, kad latviešu valodā ieklīst vārdi no citām valodām un arī sāk vardiskā manierē lēkāt – pagalam neprognozējami, haotiski, spontāni, turklāt zaudēdami jebkādu saistību ar oriģinālu. Šai problēmai veltīts Karoga 2007. gada 4. numura Skats: svešvalodu īpašvārdu (lielākoties – personvārdu un vietvārdu) rakstība latviešu valodā.

Latviešu valodā citvalodu īpašvārdi tiek atveidoti atbilstoši to izrunai oriģinālā. Tāda ir tradīcija, kurai seko un kuru kopj valodas likumdevēji. Viņu sagatavotos norādījumus tālāk izmanto rakstnieki, žurnālisti, mācību grāmatu autori utt. Bet pats galvenais – redaktori un korektori, jo rakstošai tautai raksturīgs hronisks slinkums, viņi nevīžo pat iemācīties pareizi salikt komatus, nemaz nerunājot par to, lai pārbaudītu citvalodu īpašvārdu pareizrakstību. Tāpēc šajā sfērā vienīgais reālais spēks, kas aizvedina līdz plašākai publikai pareizos (???) personu un vietu vārdus, ir tieši redaktors un korektors – personas, kas ļoti bieži nepārvalda attiecīgo svešvalodu (vismaz – ne tādā līmenī kā tulkotājs), toties lieliski pārzina latviešu valodas likumus. Ir arī pretējais viedoklis – gan mazizplatīts, tomēr tas pastāv un liekas vairāk nekā pamatots. Proti, vienā rāvienā atteikties no tradicionālās fonētiskās rakstības, kas savā būtībā ir absurda un neģēlīgi kropļo īpašvārdus, un rīkoties kā lielākajā daļā civilizētās pasaules pieņemts, – personu un vietu vārdus rakstīt vai nu oriģinālvalodā, vai arī oriģinālvalodā, piekabinot latvisku galotni (lai vārdus varētu locīt; starp citu, tā patlaban tiek darīts Lietuvā). Iespējams, lasītājam vēl atmiņā 2000. gadā Atēnas izdotais Linnas Ullmannas romāns Karina Bloma, kurā tika izmantots tieši šis princips. Atzīšos, man šo romānu bija gandrīz neiespējami lasīt, kaut gan pats Atēnas radikālais solis izsauca gluži vai sajūsmu.

Iepriekšējā rindkopā tika uzsvērtas divas svarīgas lietas. Pirmkārt, jēdziens „tradīcija”, otrkārt – trīs jautājumzīmes aiz vārda „pareizie”. Atsaucoties uz tradīciju, iespējams attaisnot vispēdīgo muļķību. Skaidrojot ar tradīciju – un nemēģinot saprast šīs tradīcijas tapšanu un attīstību – pašreizējo situāciju, pats par muļķi, turklāt vēl aklu muļķi vari palikt. Par citvalodu īpašvārdu rakstību varētu teoretizēt bez sava gala, taču, domājams, problēmas būtību vislabāk izskaidros daži konkrēti piemēri, kas šepat degungalā. Teiksim, pagalam triviāls jautājums – kur atrodas Londona? Pareizi, Anglijā. Latviskā tradīcija teic, ka pasaulē esot tāda valsts – Anglija, kaut gan kartēs parasti tā tiek dēvēta par Lielbritāniju (garumgarajam Liebritānijas oficiālajam nosaukumam šoreiz vienkāršības labad nepievērsīsim uzmanību). Taču kārtīgam anglim, ieraugot tekstā vai kartē vārdus „Anglija” vai „Lielbritānija”, droši vien acis aiz izbrīna sametas kantainas. Nu nav nekad viņš dzīvojis teritorijās, kuras dēvē par Angliju un Lielbritāniju. Great Britain vai England – tur gan, un, ja sasodītie letiņi kaut kādu absolūti neizprotamu iemeslu dēļ grib kropļot šos skaistos, tradicionālos un vēsturiski nosacītos vārdus atbilstoši izrunai, viņš varbūt vēl būtu ar mieru dzīvot Inglendā vai Greitbritnā. Kāpēc vēl jaukt gaisu un prātus ar Angliju un Lielbritāniju? Kolorīta labad vēl iedomāsimies, ka šis brits ir rakstnieks Ian McEwan, kurš, ieradies Latvijā, jūtas stipri samulsis, uz reklāmas plakāta ieraudzīdams, ka patiesībā viņš ir Ians (starp citu, kāpēc gan ne latviešu prātam, mēlei un, galvenais, tradīcijai pakļāvīgākais Jānis?) Makjuans no Anglijas. Tikpat apmulsis justos arī amerikānis Chuck Palahniuk – Čaks Palanjuks – vai, pasargdies, francūzis Michel Houllebecq, latviskoto Elementārdaļiņu un Platformas autors, kurš droši vien nesaskatītu nekādu saistību starp sevi un mīklaino Mišelu Velbeku, kas lasāms uz grāmatas vāka.

Te kārtējā problēma: francūzis vai francis? spānietis vai spānis? itālietis vai itālis? lietuvietis, lietuvis (kā pasācis rakstīt Talrids Rullis) vai leitis? Un, ja dažs valodnieks vai korektors joprojām uzskata, ka tikko minētajos piemēros tautību vajadzētu darināt ar izskaņu –ietis, tad konsekvences labad derētu runāt arī par igauniešiem vai krieviešiem. (Manī saausās pragmatiķis, skarbi nocērt, ka pasaulē nav tādas valsts – Krievija, tā pastāv tikai latviešu valodā, toties ir Rosija, tāpēc pareizāk krievus būtu dēvēt par … nuja, te gan valodniekiem neskarts darba lauks: rosi, rosieši vai rosijieši? Un rakstībā tak jāreanimē atšķirība starp o un uo, citādi kāds vēl sadomās vārdu Rosija izrunāt kā Ruosija!) Un, ja nu mēs lietojam un esam apmierināti ar nelaimīgo Lielbritāniju, kas ir nevis Great Britain fonētiskā transkripcija, bet gan daļējs valsts nosaukuma tulkojums komplektā ar aplamu transkripciju, tad kāpēc gan New-York nepārkrustīt par Jauno Jorku, Novgorodu – par Jaunpilsētu, bet Losandželosu – par Eņģeļu pilsētu? Jo – Kanādas Rocky Mountains nez kāpēc latvisko kā Klinšu kalnus, bet Greitleiku (t. i., Lielo Ezeru) Lake Superior – kā Augšezeru. Bet, ja es teiktu, ka gribētu apskatīt Zaļo zemi, mani bez vārda runas pasūtītu uz Skrīveriem, nevis uz Grenlandi.

Tak tomēr atgriezīsimies pie tradīcijas un Anglijas. No kurienes īsti radusies šī mīklainā un reāli neeksistējošā Anglija, kurai, ja arī ir kāds sakars ar realitāti, tad tikai ar sen izmirušo anglu tautību? Te pie vainas Vecais Stenders, kurš 1796. gadā Augstas gudrības grāmatā no pasaules un dabas pirmo reizi loģisko, fonētiskajai rakstībai vismaz daļēji atbilstošo Eņģlenderu valsti nokrustīja par Aņģlu zemi. No kurienes Vecais Stenders izrāva savus aņģlus – man nav zināms, skaidrs vien tas, ka englenderi un angļi kādu laiku pastāvēja paralēli, bet pēc tam neizprotamu apsvērumu dēļ par pareizāku tika atzīta galīgi nepareizā un neloģiskā Anglija un angļi. Kāpēc tā – veselais saprāts paceļ ķepas un nododas refleksijām par vārdu vardisko dabu.

Vēl kāds piemērs, kas uz problēmu ļauj palūkoties no cita skatpunkta. Katalānijā atrodas pilsētiņa, katalāniski – Girona. Spāņi to raksta kā Gerona. Atšķirība tikai vienā burtā, taču, ja mēs atbilstoši fonētiskajai rakstībai pārceļam no katalāņu valodas, sanāk Žirona; no spāņu – Herona. Neapskaužu nelaimīgo tūristu, kurš metīsies traks, kartē meklēdams un nevarēdams atrast ceļojumu aģentūras piesolīto Heronu, uz kuru viņu aizgādās Ryanair lētās lidmašīnas. Turklāt šai gadījumā ķibelei ir arī politisks aspekts. Spānija diezgan neiecietīgi uztver Katalānijas neatkarības tendences, tāpēc rodas jautājums, ko ar Žironu/Heronu iesākt oficiālos dokumentos. Rakstīsi „Žirona” – un ar šo žestu lielajai Spānijai apliecināsi, ka atbalsti Katalānijas neatkarību. Rakstīsi „Herona” – un tādā gadījumā deklarēsi, ka Spānija tiesīga okupēt mazo Katalāniju (diez vai kārtīgs letiņš justos laimīgs, dzirdot, ka Daugavu dēvē par Zapadnuju Dvinu, Daugavpili – par Dvinsku vai Cēsis – par Vendeni). Tak Žironas/Heronas problēma reāli nepastāv, jo laikrakstos un tūrisma firmu mājas lapās, aizmirstot par fonētiskās rakstības tradīciju, Žirona joprojām ir tikai un vienīgi Girona. (Paturpināsim ūdens duļķošanu: no padomju laika Katalonijas it kā laimīgi esam tikuši vaļā un atguvuši trīsdesmitajos gados Sudrabkalna puslīdz veiksmīgi atrasto Katalāniju, kaut gan īstenībā atbilstoši izrunai oriģinālvalodā būtu jāraksta – Kataluņa.)

Jau no šiem pāris piemēriem skaidrs, ka citvalodu īpašvārdu latviskošanas sfērā valda parādība, ko ļoti trāpīgā svešvārdā dēvē par bardaku. Pastāv tradīcija, kas tiek ievērota atsevišķos gadījumos. Pastāv fonētiskās rakstības principi, kas, atsaucoties uz tradīciju, pārmēru bieži tiek atmesti. Praksē pastāv elementāra nezināšana, kas dominē gan pār tradīciju, gan pār fonētiskās rakstības principiem. Lai kā valodas likumdevēji pūlētos, puslīdz loģiskus, skaidrus un, galvenais, reāli izmantojamus īpašvārdu latviskošanas principus gluži vienkārši nav iespējams izstrādāt. Jo – vārdi lēkā kā vardes, un valodniekam pār vardēm nav varas. Tulkotāja Māra Poļakova reiz izteicās, ka citvalodu īpašvārdu latviskošana ir padarīšana, kurā izņēmumu ir daudz vairāk nekā likumu, – atliek viņai piekrist un, lai saglabātu vēsu prātu, nekādā gadījumā nemeklēt šajā sfērā loģiku un veselo saprātu.

Karogs, 04.2007

Advertisements

2 thoughts on “Vārdi un / kā vardes

  1. Es gribētu piebilst, ka šajā rakstā ir diskursā bieži pieļautā kļūda (kā viena, tā otra puse, acīmredzot, to izmanto savā argumentācijā).

    Ir nepieciešams šķirt eksonīmus no endonīmiem.
    (Šeit ir diezgan labs raksts: http://lv.wikipedia.org/wiki/Ekson%C4%ABms).

    Anglija ir eksonīms tā pat kā Parīze. No rietumnieku skatu punkta varētu teikt, ka latviešu valodā visu pasaules 7 miljardu iedzīvotāju vārdi un visas viņu pilsētas un ciemi kļūst par eksonīmiem. Manuprāt ir viegli izšķirt īstus eksonīmus (kuru ir ļoti maz – desmitos, maksimums simtos) no endonīmu latviskojumiem (kuru vidū nav ne Anglija, ne Parīze). Ar “endonīmiem, kuri būtu jāatveido pēc iespējas tuvāk oriģinākam” arī sākas jautrība.

    Lielāko valodu īpašvārdu atveidojumus var rekonstruēt gluži kā proto-indeiropiešu saknes, slāni pa slānim. Mazāku valodu īpašvārdu atveidošanā vispār nav atskaites punktu.

    Piemēram, gan ķīniešu, gan japāņu valodas “atveide” ir kopija šo valodu kirilizācijai krievu valodā. Respektīvi, mēs “neatveidojam japāņu īpašvārdus”, mēs atveidojam kā krievi atveido japāņu īpašvārdus. Šīm kirilizācijas sistēmām krievu valodā ir savi nosaukumi (система Поливанова un система Палладия) un katrs, kam tas interesē var tās salīdzināt ar mūsu standartiem. Ironija rodas brīdī, kad abās valodās esoša skaņa (piemēram garš “ū”) pazūd, jo tās nav starpniekvalodā (t.i., krievu). Piemēram, japāņu valodā garš ū tiek realizēts tā pat kā latviešu, taču sala, ko izrunā Kjūšū 90% latviešu valodas avotu tiek saukta par Kjusju. Tas nav viens izolēts piemērs, pēc Latvijas kartogrāfijā izmantotās atveides sanāk, ka japāņu valodā garu skaņu nav kā tādu, kaut arī īstenībā to ir ļoti daudz.

    Tā pat arī krievi paļaujas uz savu palatalizāciju zilbē sju, latviešu valodā burts i nepalatalizē pirms tā esošu līdzskani. Sju īstenībā ir šu.

    Var izdarīt spekulācijas, ka tas pats ir noticis ar vēlvienu milzīgu valsti – Brazīliju. Belo Horizonte Brazīlijas portugāļu valodā izrunā [‘belu ori’zonči], latviešu valodā tā nez kāpēc ir tikusi “normalizēta” – Belu Orizonti, vai tik tam nav sakars ar šīs pilsētas rakstību krievu valodā “belu orizonti”, ko izrunā “belu orizonķi”, kas atkal liek lietā krievu palatalizāciju.

    Šim visam ir viens ļoti garlaicīgs secinājums (ko visi jau apzinās) krievu valodas loma kā “logs uz pasauli” latviešu valodā. Ne tikai PSRS laikā, bet joprojām.

    Jaunlatvieši bija slāvofīļi (slavophiles) (angliskos avotos uz to varēs atrast atsauces, latviskos grūtāk, jo Otrās atmodas un anti-okupantu interesēs nav gluži izcelt “baltu un slāvu brālību” viegli saprotamu iemeslu dēļ), taču kādā Neatkarīgajā Rīta Avīzē publicētā komentārā ir izteikti minējumi par daudz taustāmāku iemeslu… Nauda.

    Neskaitāmas biezas atveides vārdnīcas maksā naudu. Konsultācijas maksā naudu. Koriģēšana maksā naudu. Cilvēkiem, kam ir pieeja apdriskātiem 60. gados publicētiem normatīviem, ir zināms status quo un tiem, kam šādas pieejas nav ir viņiem jāmaksā.

  2. Labāk izkonspektēšu, nekādi dižie atklājumi jau te nav.

    1) Reformu pretinieki vienmēr izmanto eksonīmus savā argumentācijā: Parīze – Parisa, un tml. Eksonīmi ir visās valodās un tam nav sakara ar atsevišķu kirilicas ietekmes sfērā esošu valodu izmantoto atveides jēdzienu. Itāļiem ir “Pariggi” [pa’ridži] Parīzei, tas nenozīmē, ka viņi atveido īpašvārdus.

    2) ISO (International Organization of Standardization) ir izstrādājusi rekomendācijas citu rakstību (ķīniešu, kirilicas utt.) transkribēšanai latīņu alfabētā, ko lieto vairums latīņu alfabētā rakstošo tautu, šādā veidā visas šīs tautas raksta piemēram ķīniešu īpašvārdus vienādi.

    3) Absolūtajā vairumā gadījumu “īpašvārdu atveide latviešu valodā” īstenībā ir “krievu atveides atveide”. (par to var pārliecināties salīzinot krievu kirilizācijas normas ar latviešu atveides normām, biežo garo patskaņu pazušanu un tml.)

    4) Paliek nedaudz filozofisks jautājums “cik lielu naudas summu cilvēkam jāspēj samaksāt par atveides vārdnīcām, konsultācijām un tml.?” Kādas ir nemaksāšanas sekas (improvizēta atveide)? Vai nebūtu valsts interesēs veicināt Valsts valodas normu ievērošanu, piemēram, publicējot internetā lasāmu apkopojumu ar visiem atrodamajiem normatīviem, nevis atstāt visu pašplūsmā?

    5) Pieņemot, ka valodas regulētāju darba apjoms (līdz ar to arī ienākumi) ir atkarīgi no viņu izdotajām normām, var novērot klasisku interešu konfliktu. Kāpēc, lai viņi atņemtu sev ienākumus par dārgām vārdnīcām un konsultācijām?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s